Laikā, kad zvejnieku prātus pārņēmuši roņi un apaļais jūrasgrundulis, nebūtu lieki palūkoties, kā vispār ir ar zivju krājumiem Rīgas līcī un Baltijas jūrā. Ik gadu tos pēta un analizē Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” speciālisti sadarbībā ar citu valstu pētniekiem, datus publicējot zvejas kvotu ieteikšanai.

Laikā, kad zvejnieku prātus pārņēmuši roņi un apaļais jūrasgrundulis, nebūtu lieki palūkoties, kā vispār ir ar zivju krājumiem Rīgas līcī un Baltijas jūrā. Ik gadu tos pēta un analizē Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” speciālisti sadarbībā ar citu valstu pētniekiem, datus publicējot zvejas kvotu ieteikšanai.

Virsrakstā uzdoto jautājumu patiesībā var uzdot par daudzām zivju sugām, jo katru gadu Latvijas ūdeņos tiek ielaisti mākslīgi pavairoti zivju mazuļi. Liela daļa no tiem iet bojā, bet izdzīvojušie aug un tālāk vairojas kopā ar savvaļniekiem. Šādi cilvēks kompensē dabai aizņemto labumu, vienlaikus gādājot pats par savējo. Arī iepretim Rīgas pilij Daugavā makšķernieki velk zandartus, kas auguši valstij piederošā zivjaudzētavā.

“Tome” ir lielākā lašu smoltu audzētava Latvijā un Baltijas jūras reģionā, pavairojot Baltijas lašu un taimiņu Daugavas populācijas mazuļus. Audzētava ik gadu Latvijas ūdeņos izlaiž aptuveni 550 000 lašu un taimiņu smoltu, 150 000 lašu un taimiņu vienvasarnieku, 350 000 zandartu un sīgu mazuļu. Dīķsaimnieku un privāto zivju audzētavu vajadzībām tiek audzēti arī varavīksnes foreļu, storu un karpu mazuļi. Savukārt turpmākai mazuļu atražošanai tiek uzturēts un audzēts strauta foreļu, sīgu, storu (sterlete, Sibīrijas store, besters) vaislas ganāmpulks.

Latvijas zivju audzētavas pilda valsts zivju resursu atražošanas programmu, ik gadu valsts ūdenstilpēs izlaižot vismaz 2 600 000 dažādu zivju sugu mazuļu un 11 600 000 zivju kāpuru. Privāto zivju audzētāju un dīķsaimniecību vajadzībām tiek audzēti varavīksnes foreļu, storu, zandartu, vēdzeļu un karpu mazuļi.

Latvijas ūdeņos sastopamas trīs nēģu sugas – jūras nēģis, upes nēģis un strauta nēģis. Jūras nēģis kādreiz iemaldās arī mūsu upēs un tiek noķerts kopā ar plaši izplatīto upes nēģi. Savukārt strauta nēģis ir saldūdens suga, kas sastopama daudzās mūsu upēs.

Pēc enciklopēdiju datiem, Latvijā ir vairāk nekā 12 000 upju un apmēram 2256 ezeru ar kopplatību apmēram 1000 km². Astoņdesmito gadu topogrāfiskajās kartēs atrodamas 2745 upes, kurām ir zināms nosaukums (pareizāk teikt – vārds!) un kurās varētu būt sastopamas zivis. Kā mūsdienās sokas ar zivju resursu aizsardzību un pavairošanu saldūdens upēs? Par to šis stāsts.

Pēdējos gados Baltijas jūrā un Rīgas līcī, arī Pierīgas novadu piekrastē, savairojušies roņi, kļūstot par īstu biedu piekrastes zvejniekiem – tie posta tīklus, izēd no tiem labākās zivis un īpaši neuztraucas par dažādu veidu atbaidīšanas ierīcēm.

Baltijas jūra tiek uzskatīta par jaunu jūru, jo tās ģeoloģiskā vēsture ir salīdzinoši īsa. Šajā vēsturiskajā laikaposmā tā izgājusi gan saldūdens, gan jūras, gan arī iesāļūdeņu fāzi. Pašos pirmsākumos, ap 14 000.–10 300. gadu pirms mūsu ēras, bija Baltijas ledus ezers - iesāļūdeņu un saldūdens baseins. Pirmās šeit sastopamās zivju sugas tolaik bija sīga, zaķzivs, salaka, respektīvi – aukstummīlošas sugas.

Baltijas jūra tiek uzskatīta par jaunu jūru, jo tās ģeoloģiskā vēsture ir salīdzinoši īsa. Šajā vēsturiskajā laikaposmā tā izgājusi gan saldūdens, gan jūras, gan arī iesāļūdeņu fāzi. Pašos pirmsākumos, ap 14 000.–10 300. gadu pirms mūsu ēras, bija Baltijas ledus ezers - iesāļūdeņu un saldūdens baseins. Pirmās šeit sastopamās zivju sugas tolaik bija sīga, zaķzivs, salaka, respektīvi – aukstummīlošas sugas.

“Mencas apēd mazās zivis, kas neapēd zooplanktonu, un tas tīra jūru” – tāds ir pamatojums Pasaules Dabas fonda (PDF) aicinājumam iedzīvotājiem pavisam atteikties no mencām savā ēdienkartē. To, vai sauklim “Lai jūra čum un mudž” ir arī zinātnisks pamats, devāmies noskaidrot uz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātnisko institūtu BIOR.