Pēteris Jaunzems 1998. gada 26. janvārī liepājnieku laikrakstā “Kurzemes Vārds”, rakstā “Piekrastes zvejnieku sūrais kumoss”, aprāda situāciju, par kuru var teikt – paši pūta, paši dega: “Ja tev ir zivis, tad domā, ko ar tām tālāk iesākt. Kā izlasīsi reņģes no tīkliem, kam tās pārdosi, – viss tavā ziņā. Tikai selgā – tur joprojām zvejniekiem esot jāturas stingri, kā ar stipru tauvu sasietiem kopā, jo jūrā viens neko nespēj iesākt, ja tur kaut kas atgadās, tūdaļ kāpjam laivās un braucam palīgā.”

Liepājas muzejnieka, vēsturnieka Jura Kriķa (dz. 1944. g.) pētījums par Lejaskurzemes zvejniekiem “Lejaskurzemes zveji kopdarbībā”, ko šoruden gatavojamies atvērt Liepājas muzeja dārzā, aizved mūs laikos, kas daudziem šķiet saldo atmiņu kauss – kad zāle bija zaļāka un paši, protams, jaunāki.

Vasara, neapšaubāmi, ir labākais laiks, kad Latvijas piekrastē apvienot patīkamo ar lietderīgo. Izstaigājot Lībiešu krastu un apbrīnojot noskaloto Kolkasragu, ceļu tālāk vēlams mērot uz Ventspili, kas sevi pozicionē kā pilsētu ar rītdienu. Te, Piejūras brīvdabas muzejā, kā uz delnas izlikta Latvijas zvejniecības vēsture un Oskara laiva sadzīvo ar lielāko enkuru kolekciju Baltijas jūras austrumu krastā. Kurzemes piekraste vienmēr spējusi pārsteigt – tā ir tuvāk Vakareiropai, un tepat pāri jūrai ir arī skandināviskā Gotlande. Kad no Pāvilostas uz Slīti vēl kursēja sirmā zviedru kapteiņa vadītais kuģītis "Madammen", šķita, ka Visbija tepat vien ir – kā ar roku aizsniedzama. Tā teikt, uzsākuši dziesmu, līdz popūrijam nemaz netikām.

Lībiešu krasta nozīme Latvijas zivsaimniecības kultūrvēstures lappusēs nepārprotami ierakstāma ar lielo burtu un uz palikšanu. Sīkstā turēšanās liesajā piejūras smilšu zemē ir pat dziļi simboliska – aizcirsti un nīdēti, liegti jūrai un robežsargu skrupulozi uzraudzīti, lībieši nekad un nevienam nav padevušies, ja nu vienīgi latviešos asimilējušies. Tālbraucējs kapteinis Visvaldis Feldmanis no Kolkasraga man savulaik teica: "Lībietis es piedzimu Saunagā, un kā lībietis es aiziešu Kolkasragā." Viņa un citu lībiešu – mūsu mundro zvejnieku – piemiņai būs šis stāsts.

Dodoties pa 3,6 kilometrus garo Saulrieta taku kāpās, kas savieno Inčupi ar Pēterupi, paveras gleznains skats uz piejūras ainavu un Pēterupes tecējumu. Īpaši rosinoši te ir vakarpusē, un to jau izteic arī pats takas nosaukums.

Zvejniecības kultūrvēsturiskais mantojums ir neatņemama Latvijas tautsaimniecības vēstures sastāvdaļa. Jūrā gājēji un krastā palicēji vienmēr bijuši cieši saistīti – kad selgā sazvejotais tiek pārvests krastā, talkā nāk iemaņas un gadu gaitā krātās zināšanas, lai jūras dzīļu sudrabs pārvērstos ar sajūsminātiem saucieniem “nu kas var būt labāks par šo?” baudāmā ēdmaņā. Vidzemes piekrastes dabas takās visa kā ir gana daudz – gan acīm, gan vēderam.

Apaļais jūrasgrundulis ir invazīva suga, kas ienākusi Baltijas jūrā ar kuģu balasta ūdeņiem. Tā ir 15–25 centimetrus gara zivs, kas viegli adaptējas, ātri vairojas un izplatās Baltijas jūras reģionā, konkurējot ar vietējām sugām. Neskatoties uz eksotisko izskatu – jūrasgrundulim ir milzu galva –, zivs ir garda un viegli pagatavojama. Pasaules Dabas fonds uzskata, ka tās izmantošana pārtikā varētu līdzēt Baltijas jūras piekrastes ekosistēmai. Arī “Zivju gids” iesaka: “Ēdiet uz veselību! Apaļo jūrasgrunduli var lietot uzturā, ja tas nozvejots ar jebkuru stacionāro zvejas rīku Baltijas jūras piekrastē.”

Latvijas piekrastnieku kulinārajā mantojumā godavieta savulaik bija arī lucītim, kuram nu rīko Luču svētkus un kura cena brīvdabas gadatirgos vasaras pilnbriedā pieaugusi aritmētiskā progresijā. Kad lucīši iet mazumā, to vieta tukša nevar palikt, un nu arvien biežāk zvejnieki un zivju tirgotāji atpūtniekiem piejūras ciemos piedāvā apaļos jūrasgrunduļus, kas gan ir invazīva suga, tomēr arī šīs zivis saimnieces jau ir iemanījušās gana labi pagatavot. Jautājums paliek atklāts: ko darīt, ja tradicionālās zivis izzūd, bet vēlme galdā celt jūras veltes saglabājas?!

Harijs Jākobsons sevi dēvē par pēdējo dzintara meistaru Latvijā. Par šo saules akmeni viņš varētu stāstīt ne stundām, bet nedēļām. Ar tūristiem un kundēm viņš saprotas četrās valodās, viņa darbnīcā viesojušies tūristi no 70 valstīm.

Dzintars, zītars, zīteris, arī zintars, dzītars, dzīters – kā tik netiek saukts un piesaukts saules akmens, ko mūsu senči bagātīgi izmantoja rotās un tautas medicīnā un pateicoties kuram mūsdienās Latviju dēvē par Dzintarzemi. Ja piekrastnieki laivās smēla jūras sudrabu, tad, zvejojot dzintaru, viņi starp jomām ķeselēs vāca dzintara gružus un mazos saules akmens gabaliņus, kļūstot par dzintara zoķētājiem.

Apstrādātā zivju produkcija krietni vairāk tika pirkta pandēmijas laikā, tajā skaitā zivju konservi, kam ir garāks derīguma termiņš. Lai arī sagatavoto un konservēto zivju daudzums samazinājās, pieauga to vērtība – 2020. gadā tika realizēta produkcija par 166,4 miljoniem eiro, kas ir par 14 miljoniem vairāk nekā iepriekš.