Ikšķiles novada kultūras mantojumu centra “Tīnūžu muiža” pārziņā nonākusi 1.pasaules kara vācu armijas bruņu cepure, kurai vēlākos laikos rasts cits izmantojums – tā pārkrāsota un lietota.

Ceļu un tiltu saimniecība ir saskaldīta – tie pieder valstij, pašvaldībām, uzņēmumiem. Nav nevienas institūcijas, kas kompleksi pārraudzītu šo saimniecību. Valsts akciju sabiedrības “Latvijas Valsts ceļi” valdes priekšsēdētājs Jānis Lange apgalvo, ka pa valsts tiltiem varam pārvietoties droši. Taču, runājot par citiem tiltiem, viņš cer uz atbildīgo personu veselo saprātu, – ir normatīvie akti, kas regulē uzraudzību, un nosaka, kurš ir atbildīgs.

– Kāda Latvijā ir tiltu saimniecība? Kas pieder valstij, kas – pašvaldībai?

– Valstij pieder 969 tilti, to skaitā arī satiksmes pārvadi un caurtekas, un tos pārvalda VAS “Latvijas Valsts ceļi”. Ir arī pašvaldībām piederoši tilti, arī VAS “Latvijas Valsts meži” ir liels ceļu tīkls.

– Medijos ir minēts, ka kopumā Latvijā ir aptuveni 2500 tiltu. Tad jau ir tā, ka braucam pāri kādam tiltam vai caurtekai un īsti nezinām, kam tā pieder?

– Pārsvarā visi tilti, kas atrodas uz galvenajiem autoceļiem ārpus pilsētām, arī uz reģionālajiem, ir valsts pārziņā. Uz mazākiem ceļiem jau var būt arī cita piederība.

– Kāds pēdējos gados ir bijis finansējums tiltiem, un kāds tas varētu būt nākamajos gados?

– Šogad no valsts budžeta tieši tiltu pārbūvei un atjaunošanai ir mērķtiecīgi novirzīti gandrīz astoņi miljoni eiro. Taču darbi notiek ne tikai šīs summas ietvaros, bet arī Eiropas Savienības fondu – Kohēzijas fonda un Eiropas Reģionālās attīstības fonda – projektu ietvaros uz galvenajiem un reģionālajiem autoceļiem. Darbu gaitā sakārtojam arī šo ceļu tiltus un caurtekas. Tādējādi kopumā summa, kas tiek novirzīta ceļiem gada griezumā, ir lielāka.

Lielākie tiltu būvniecības darbi valsts autoceļu tīklā šogad ir tilts pār Daugavu uz Daugavpils apvedceļa (Kalkūni), tilts pār Aivieksti uz Daugavpils šosejas (Pļaviņas), Kaķupītes caurteka uz Vidzemes šosejas (Vaive) un tilts pār Abavu Rendā (autoceļš P120).

– Vai astoņi miljoni eiro tiltu remontiem tiek piešķirti katru gadu?

– Katru gadu finansējums no valsts budžeta nedaudz pieaug. Pērn tas bija 5,8 miljoni eiro, bet nākamgad plānots par pusmiljonu vairāk nekā šogad. 2020. gadā tieši tiltu atjaunošanai paredzēts novirzīt vairāk nekā deviņus miljonus eiro.

– Domājot par nākamo Eiropas Savienības fondu finansējuma periodu, izskan viedoklis, ka no 2020. gada ceļiem un tiltiem naudas vairs nebūs.

– Valsts ceļiem un tiltiem ir diezgan lielas investīcijas no Eiropas Savienības fondiem, un nākamais gads ir pēdējais, kad nopietni strādāsim ar šiem projektiem. Pamatā visu to, ko iecerējām šajā plānošanas periodā, būsim pabeiguši nākamgad. Līdz ar to lielais jautājums ir, kā turpmāk, pēc 2020. gada, nodrošināt kapitālieguldījumus valsts ceļu tīklā vismaz tikpat lielā apmērā, kā tas bijis pēdējos trīs četrus gadus. Tas ir ļoti liels izaicinājums. Ja
2020. gadā nebūs Eiropas Savienības fondu, šī summa būtu jāaizvieto no valsts budžeta. Vai tas ir iespējams? Šis jautājums vairs nav mūsu, bet valdības un parlamenta kompetencē.

– Kāds šogad ir valsts budžeta un Eiropas Savienības fondu finansējuma sadalījums autoceļiem un arī tiltiem?

– Kopējais finansējums valsts autoceļu tīklam, ieskaitot vasaras un ziemas uzturēšanu, 2018. gadā ir 307 miljoni eiro, no tiem 124 miljoni ir Eiropas Savienības fondu finansējums un 183 miljoni ir atvēlēti no valsts budžeta. Kapitālieguldījumiem no valsts budžeta tiek izlietoti 100 miljoni, bet no Eiropas Savienības fondiem – 124 miljoni eiro.

– Pirms pāris gadiem diskusijā teicāt, ka no degvielas akcīzes nodokļa kopumā tiltiem un ceļiem tiek atvēlēti aptuveni 20% un ka vajadzētu to palielināt.

– Visā pasaulē darbojas sasaiste starp akcīzes nodokli un ceļiem. Tas ir visvieglāk administrējamais nodoklis, jo parādās skaidra saistība – jo vairāk braucu, jo vairāk leju degvielu. Jo vairāk leju degvielu, jo vairāk par to maksāju un lielāka nauda kopsummā aiziet ceļu remontiem. Ir svarīgi, lai šī saitīte darbotos. Cilvēkiem arī šķiet, ka tas ir godīgi – es braucu, tātad maksāju, bet pretī gribu saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. Gribu pārvietoties pa kvalitatīviem ceļiem. Tas ir visvienkāršākais modelis, kas darbojas visā pasaulē. Gribētos, lai arī Latvijā būtu šī sistēma.

– Turklāt akcīze degvielai visu laiku aug, tātad palielinās arī ienākumi.

– Akcīzes nodokļa ieņēmumi salīdzinoši ir ļoti lieli. Ceļu remontiem un uzturēšanai no tiem atpakaļ nonāk mazāk nekā 20%. Finansējums, protams, absolūtos skaitļos ir pieaudzis, jo kāpj arī satiksmes intensitāte – aizpērn par 7% gadā, pērn – par 3%, bet šogad pirmajā pusgadā pieaugums ir 3,7%. Sabiedrība ir mobilāka nekā jebkad.

– Nesen tika veikta ceļu inventarizācija. Ik pa laikam izskan viedoklis, ka ceļu ir par daudz, ka tie ir palikuši no PSRS laikiem un cilvēku, kas tos izmanto, kļūst arvien mazāk.

– Nevar teikt, ka ceļu ir par daudz. Latvijas ceļu tīkla blīvums atbilst ES vidējam rādītājam. Problēma ir tā, ka demogrāfiskā situācija ir daudz sliktāka un iedzīvotāju uz vienu kvadrātkilometru ir stipri mazāk nekā citviet Eiropas Savienībā. Vienam Latvijas iedzīvotājam jāuztur četrreiz lielāks ceļu tīkls nekā vidēji citās valstīs.

Diskusijas par to, ka varētu slēgt ceļus, nenotiek. Ir pārrunas ar pašvaldībām, ka daļu ceļu varētu atdot vietējo varu pārziņā. Bet tas nav tik vienkāršs process. Protams, mums ir svarīgi zināt, kas notiek ap un pie ceļa. Runāt ar pašvaldībām, kur labāk investēt, – zināt, kas tiks celts, kas ir paredzēts konkrētās vietējās teritorijas attīstības modelī utt.

– Tiek spriests, ka, vienojoties ar pašvaldībām par vēl vairāku ceļu un tiltu atdošanu to pārziņā, jādomā arī par papildu finansējuma piešķiršanu. Vai ceļu un tiltu atdošana vietējai varai būtu risinājums, lai uzturētu tos kārtībā?

– Jā, tas būtu risinājums. Visā pasaulē lielās ceļu administrācijas rūpējas par ceļu stāvokli nacionālā līmenī – par valsts galvenajiem autoceļiem un maģistrālēm. Lēmumu pieņemšana par mazajiem ceļiem notiek vairāk uz vietas, pašvaldību līmenī.

– Pēc “Latvijas valsts ceļu” statistikas, patlaban 47% tiltu ir sliktā un ļoti sliktā stāvoklī. 2013. gadā tika ziņots, ka sliktā un ļoti sliktā stāvoklī ir 57% tiltu. Vai tas nozīmē, ka stāvoklis uzlabojas un remontē arvien vairāk?

– Ļoti aktīvi esam strādājuši ar ES fondiem, kuru ietvaros esam sakārtojuši ļoti daudz tiltu uz valsts galvenajiem un reģionālajiem autoceļiem. Tāpēc kopumā valsts galveno autoceļu stāvoklis ir stipri uzlabojies, arī tiltu, kas ir sliktā tehniskā stāvoklī, salīdzinot ar 2013. gadu, ir mazāk. Lielākā pabērna lomā ir valsts vietējie autoceļi, kur ir zemāka satiksmes intensitāte un kur pēdējos 25 gadus investīcijas teju nav veiktas.

– Kāda ir galvenā problēma, kāpēc tilti nonāk sliktā stāvoklī?

– Tas ir tiltu vecums un nepietiekamā finansējuma dēļ uzkrājušies neizdarītie darbi. Latvijā ir ļoti daudz tiltu, kas būvēti pagājušā gadsimta 60. un 70. gados. Tie ir dzelzsbetona tilti, kurus ietekmē gan korozija, gan tas, ka tajos nav savlaicīgi ieguldīts, nav veikts remonts. Tās ir divas galvenās lietas, kas apdraud tiltu stāvokli.

– Esat droši par valsts ceļiem un tiltiem gadījumā, ja šoruden notiek tādi paši plūdi kā pagājušogad?

– Ja vienā vietā nolīst 160 litru uz kvadrātmetru, protams, ūdens iet pāri ceļam. Pērn pat izskaloja valsts galveno autoceļu. Ja jautātu, vai šāda situācija var atkārtoties vai ne, protams, ka teorētiski tas var atkārtoties. Laikapstākļi visā pasaulē mainās, acīmredzot šādi plūdu gadījumi kļūs biežāki. Prognozēt, cik bieži, kur, vai esam gatavi, nevaru. Tas ir tāpat kā ar vētrām – tās kontrolēt nevar.

Ja iedzīvotājiem ir kādas šaubas par konkrētu tiltu vai ceļa posmu, lūgums rakstīt, zvanīt un informēt uzņēmumu “Latvijas valsts ceļi”. Mūsu kolēģi visos Latvijas reģionos regulāri apseko gan valsts ceļus, gan tiltus, tomēr arī autobraucēji bieži ir tie, kas pamana kādas problēmas, un šī informācija mums ir ļoti noderīga. Mūsu bezmaksas telefona līnija 80005555 darbojas visu diennakti. 

Interviju pilnībā varat izlasīt portālā LVportals.lv.