Gada sēne — ametista bērzlapene, gada ķērpis — dzeltenais sienasķērpis

Ametista bērzlapene ir viena no retajām meža sēnēm tik koši violetā krāsā, un sēņotājam jābūt īstam veiksminiekam, lai sēni sastaptu tās dzīves krāšņākajā brīdi — laika un sausuma ietekmē tā izbalē. Ametista bērzlapene ir neliela, eleganta sēne ar mainīgu krāsu: mitra — violeta, tumši sarkanbrūna, violeti tumšzila; pilnīgi sausa — gandrīz balta. Cepurītes diametrs parasti ir 2-5 cm, kātiņš slaids, violetbrūns; lapiņas zilganvioletas, retas.

Ametista bērzlapene aug uz zemes, veido mikorizu ar dažādām koku sugām, atrodama rudens pusē lapkoku un jauktos mežos, ar slāpekli bagātās augsnēs un ir salīdzinoši reti sastopama. Tā sastopama galvenokārt mērenās joslas mežos Eiropā, taču atradnes zināmas arī Āzijā, Centrālamerikā, Dienvidamerikā un Ziemeļamerikā. 

Ametista bērzlapene ir ēdama, taču mazo izmēru dēļ grūti ievācama. Sēne pēc termiskās apstrādes daļēji saglabā krāsu un to var pievienot ēdieniem dekoratīvos nolūkos. Līdzīgi kā daudzas citas sēnes, arī ametista bērzlapene spēj uzkrāt toksiskas vielas, īpaši arsēnu, tāpēc nav ieteicams to vākt lietošanai uzturā vietās, kur pastāv piesārņojuma risks (piemēram, ceļmalas, rūpniecisku teritoriju vai intensīvas saimnieciskās darbības tuvums). Drošāk ir priecāties par tās neparasto krāsu mežā un atstāt sēni augam, norāda Latvijas Mikologu biedrībā.

Gada ķērpja pasludināšanas tradīciju biedrība atjaunojusi pēc 15 gadu pauzes, un šīs tradīcijas atjaunošana ir nozīmīgs solis sabiedrības intereses veicināšanā par ķērpju daudzveidību un lomu ekosistēmās.

Dzeltenais sienasķērpis ir viegli atpazīstams, bieži sastopams un vienlaikus ļoti interesants. Tas aug uz akmeņiem, koku mizas un cilvēka veidotām virsmām, un ir viena no pasaulē visplašāk izplatītajām ķērpju sugām, kas vislabāk jūtas vietās ar paaugstinātu barības vielu daudzumu; mežos tas praktiski nemaz nav sastopams. Suga labi panes gaisa piesārņojumu un slāpekļa savienojumu klātbūtni, tāpēc bieži sastopama arī pilsētvidē un citās cilvēka ietekmētās teritorijās, putnu kolonijās. 

Saulainā vietā audzis dzeltenais sienasķērpis fluorescē, izgaismojoties oranžā krāsā — to katrs pats var pārbaudīt, atrodot ķērpi un uzspīdinot tam ultravioletās gaismas lukturīša staru. Dzelteno sienasķērpi izmanto arī dzijas krāsošanai, tautas medicīnā tas agrāk lietots kā pretsāpju līdzeklis.

Laboratoriski pētot ķērpja ekstraktu un vienu no galvenajām vielām, ko tas satur — parietīnu, konstatēts, ka šīs vielas spēj kavēt baktēriju, sēņu un arī noteiktu veidu vēža šūnu augšanu. Svarīgi, ka parietīns viens pats šajos eksperimentos nav bijis tik iedarbīgs — tāpēc tiek uzskatīts, ka lielāko efektu dod vairāku ķērpja vielu kopdarbība, nevis viena viela atsevišķi. Pētījumi liecina, ka ķērpjos ir daudz interesantu bioloģiski aktīvu vielu, padarot šo un citus ķērpjus par daudzsološu avotu jauniem atklājumiem.

Latvijā sastopamas apmēram 700 ķērpju sugas, ap 60 no tām ir aizsargājamas. Ķērpis ir sarežģīta sēnes un fotosintēzes partnera — zaļaļģes vai cianobaktērijas (dažkārt abu), — kā arī citu mikroskopisku līdzgaitnieku, piemēram, raugu un citu baktēriju “kopdzīve”. Sēne ir ķērpja “ķermenis”, kas pasargā organismu no izžūšanas, mehāniskiem bojājumiem un ultravioletā starojuma, bet aļģes un pārējie partneri, izmantojot saules gaismu, ražo visai saimei barības vielas. Ķērpis var izdzīvot tur, kur aļģe un sēne atsevišķi nevarētu pastāvēt. Sēne šajā partnerībā ir dominējošais partneris, tāpēc ķērpji nu ir piederīgi sēņu valstij. 

Kā norāda Latvijas Mikologu biedrība, no ķērpjiem nav jābaidās — tie nebojā virsmu, uz kuras aug, bet gan tikai piestiprinās. Ķērpji aug ļoti lēni, bet dažas sugas ir pārsteidzoši ilgmūžīgas — dzīvo pat 4000–5000 gadus; tie ir pārsteidzoši izturīgi — tie spēj dzīvot uz klintīm, koku mizas, augsnes, pat pilsētas jumtiem un žogiem. Daudzas ķērpju sugas ir jutīgas pret gaisa piesārņojumu, tāpēc tos bieži izmanto kā vides piesārņojuma indikatorus.