Šā gada janvārī Saeimā notika nu jau par tradīciju kļuvušās debates par ārpolitikas jautājumiem. Tradicionāli pozīcijas pārstāvji slavē ārlietu ministru un ārpolitiskās aktivitātes vispār, savukārt opozīcija visu kritizē. Dažkārt ir izņēmumi. Ar Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu (Nacionālā apvienība) sarunājas Māris Zanders.

– Es gan lasīju sēdes, tātad arī tavas uzstāšanās stenogrammu, tomēr vispirms gribētu precizēt. Tavs skeptiskais viedoklis ir pret zaļo diskursu (lietošu šo gudro vārdu) šodienas Rietumos vispār vai pret jaunās Eiropas Komisijas priekšlikumiem?

– Es teiktu, ka jaunā Komisija ir nedaudz ekstrēmāka, un tas parādās arī politiķu izteikumos. Piemēram, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere nesen televīzijā, runājot par plānoto Taisnīgas pārkārtošanās fondu, izteicās, ka mēs (lasi – Eiropa) piespiedīsim Poliju atteikties no brūnoglēm. Ja mēs paskatāmies šā projekta pieteicējus, tad, labi, Frans Timmermans ir liberālis, mazliet uz kreiso pusi no centra, toties Elisa Ferreira ir radikāla sociāliste. Bīstami ir tas, ka sakrīt liberāļu kreisais spārns ar jau zināmu ekstrēmismu.

Eiropa kopumā ģenerē tikai deviņus procentus no izmešiem pasaulē. Lielāko daļu ģenerē ASV, Ķīna, Indija. Turklāt interesanti, ka, ja paskatās uz Eiropā veiktajiem analītiskajiem tekstiem, tad tajos tiek runāts vienīgi un tikai par cilvēka faktoru, cilvēka radīto ietekmi, savukārt ASV vai Japānas pētnieku gadījumā tā nav – viņi runā par saules un citu dabīgo apstākļu ietekmi.

Starp citu, šādā kontekstā es vienmēr bakstu labā nozīmē arī mūsu, Latvijas, zinātniekus. Ir, piemēram, profesors Ojārs Āboltiņš, kurš 2010. gadā publicēja grāmatu “No leduslaikmeta līdz globālajai sasilšanai”. Un, kā saka Āboltiņš, ir divas lielas problēmas. Pirmkārt, klimata pārmaiņas ir jāpēta nogriežņos “tūkstoš gadu”, “pieci simti gadu” un “simt gadu”. Ja šādi rīkojas, tad tu redzi, ka, piemēram, Grenlandē vikingi savulaik lopus ganīja… Un ap 1400. gadu sākās t.s. mazais leduslaikmets, kas beidzās 19. gadsimtā. Savukārt, ja tu pēti nogriežņos “pēdējie 30–40 gadi”, tad var likties, ka ir baigā pastardiena pienākusi.

Es jautāju kolēģiem politiķiem, vai viņi zina, kad ir bijuši lielākie plūdi Latvijā. Neviens nezina. 1933. gadā, kad Rīgā applūda 70 procenti teritorijas, pa ielām laivās brauca. Kad bija lielākā vētra? 1967. gadā. Vēja ātrums bija gandrīz 50 metri sekundē, tika izgāzti 12 miljoni kubikmetru koka. Nekas tāds nav atkārtojies!

Atgriežoties pie tava jautājuma… Līdz šim Eiropas Komisijas pozīcija bija, manuprāt, izsvērtāka. Jā, kaut kādu naudu mums deva alternatīvajām enerģijām, vēja rotoriem, bet nevienam neienāca prātā pateikt, ka kūdru nevar izstrādāt. Komisija ir izteikusi domu, ka piedāvās Latvijai 60 miljonus eiro, lai mēs pārtraucam izstrādāt.

Starp citu, agrāk kūdra veidoja apmēram divus procentus no kurināmā, bet nu jau pat tā vairs nav – mēs lielākoties izstrādājam lauksaimniecības vajadzībām. Savukārt kūdras eksports no Latvijas ir apmēram 50 miljoni eiro gadā. Tātad desmit gados – gandrīz pusmiljards eiro. Nerēķinot algas, nodokļus utt. Un mums piedāvā 60 miljonus!

– Ja pareizi saprotu, tavas galvenās pretenzijas ir pret šī diskursa īstenošanas ekonomiskajām sekām Latvijai?

– Kāpēc Lietuvas ekonomika ir apdzinusi Igauniju, lai gan Igaunijas ekonomika ir sajūgta ar Somiju? Tāpēc, ka leiši ir attīstījuši rūpniecību. Turklāt viņiem blakus ir Polija. Savukārt mēs, Latvija, dalām kopā ar Bulgāriju un Rumāniju pēdējās trīs vietas Eiropas Savienībā, rēķinot pēc izstrādes uz vienu strādājošo, pēc darba ražīguma kritērija. Turklāt, es domāju, abas minētās tuvāko divu trīs gadu laikā mūs apdzīs, jo tajās ir lielas investīcijas, attīstās autobūve. Šādā situācijā ir aplam, ka mūsu bankas nevis dos naudu vietējai mašīnbūvei, kas eksportē produkciju miljarda eiro vērtībā (un mēs varētu šo apjomu dubultot), bet “zaļajam kursam” atbilstošiem projektiem.

Viens no Eiropas izcilākajiem ekologiem, Zviedrijā strādājošais profesors Varis Bokalders jau pirms divdesmit gadiem norādīja, ka pareizāk ir par kritēriju izvēlēties tā saukto ekoloģisko pēdu. Kas tā ir? Paskatāmies lauksaimniecību. Tā lielākā problēma jau nav lauksaimniecības radītais oglekļa dioksīds. Reālā problēma ir amonjaks, kas piesārņo Baltijas jūru un saldūdens vietnes tā, ka zilaļģu savairošanās dēļ veidojas mirušās zonas. Savukārt Briselei Baltijas jūra ir kaut kas tāls, viņi nesaprot, ka tā var kādam būt prioritāte. Rezultātā es Komisijas teikto vienkārši nespēju vairs nopietni uztvert! Krievijas bijušais vicepremjers Alfrēds Kohs intervijā “Deutsche Welle” lietoja labu salīdzinājumu. Iedomāsimies, ka jūs dzīvojat līdzenumā, ko sargā milzīgs dambis. Dambī tiek izsisti 100 caurumi. Ir iespēja pārcelt mājas augstāk kalnos, bet vadītāji saka: nē, jūs to nedrīkstat darīt! Jums ir jāaizbāž divi no 100 caurumiem! Par tiem pārējiem 98 caurumiem nedomājiet. Vai cits piemērs: Grēta Tūnberga Davosas forumā pieprasīja investīciju fosilā kurināmā sektorā nu jau vairs ne samazināšanu, bet pilnīgu apturēšanu. Un tagad iedomājies Ķīnas vadītāju, kura valstī ir 500 miljoni bērnu, kuri saka: mēs gribam kaut desmito daļu no tās bērnības, kas Grētai, kā viņa pati saka, nozagta! Nu labi, ne jau katru dienu gaļu ēst, bet vienreiz nedēļā. Un ko tagad priekšsēdētājam Sjī Dziņpinam darīt? (Smejas). Viņam taču šie miljoni ir jāpabaro.

– Ja tu runā par ekonomiku, tad man jāatgādina, ka oficiālajā retorikā tieši tā tiek uzsvērta. Proti, ka zaļais kurss, zaļā dimensija dos spēcīgu impulsu inovācijām un zinātnei.

– Varbūt apmēram desmitā daļa no piesauktajām summām. Varbūt divdesmitā – lai zinātnieki izrēķina. Ja paskatās filozofiski, visa mūsu civilizācija balstīta fosilajā enerģijā. Tajā skaitā, ja paskatāmies uz apģērbu, kas mums mugurā. Ja gaisā ir tikai aptuveni divi procenti no oglekļa dioksīda uz Zemes (lielākā daļa ir citās formās), tad neviens nezina, kurā brīdī šī lielākā daļa – aptuveni 40 miljardi tonnu – var iztvaikot. Ledus uz Zemes kūst periodiski. Zinātnieki ir veikuši šādus urbumus, kas rāda, kas noticis pēdējo 40 tūkstošu gadu periodā, – ir slāņi, kuros parādās ziedputekšņi, tātad ir bijusi sasilšana, pēc tam atdzišana. Latvijas teritorijā ir bijuši trīs leduslaikmeti, kad ledus “uznāk” un “aiziet”, un neviens nezina iemeslus. Tāpat ir pierādīts, ka, ledājiem izkūstot, Golfa straume kļūst aukstāka, piesaista vairāk oglekļa dioksīda. Cits skatpunkts: Saules aktivitāte ir mazāka, un, ja nebūtu tā sauktā siltumnīcas efekta, mēs jau būtu apsaluši, dzīvojot ziemās ar mīnus četrdesmit.

Atgriežoties pie tava jautājuma… Nauda tiek ieguldīta nepareizos virzienos. Es saprotu, ka klimats mainās, bet tad varbūt pareizāk būtu Rīgā izbūvēt tādu kanalizācijas sistēmu, kas piemērota stiprākām lietusgāzēm? Tur mēs neieguldām, toties finansēsim elektroautomobiļus. Nu kāda šajā gadījumā ir ekoloģiskās pēdas samazināšana? Tajā, ka baterijām nepieciešamo litiju vedīs no Dienvidamerikas? Es atkal atgriežos pie Bokaldera teiktā, tostarp par to, ka lauksaimniecība Eiropā ir katastrofa. Pārtika ir jāaudzē tur, kur tu dzīvo. Un nav jāaudzē monokultūra, vadājot lopbarību simtiem kilometru šurpu turpu, piedevām monokultūras ir vieglāk ievainojamas, tādēļ jāgāž virsū amonjaks un fosfāti, par ko jau runājām.

– Kāds ir tavs skaidrojums tam, ka notiek atšķirīgi no tavām rekomendācijām? Mūsu pārstāvji Eiropā negrib runāt pretī?

– Ir jāsaprot, ka ir biznesa intereses. Starptautiski šo procesu aizsāka Als Gors apmēram 2008. gadā, bet Latvijas kontekstā man tev ir pretjautājums: kur ir parādījusies analīze par vēja parku efektivitāti? Tu uztaisi 200 metrus augstus betona stabus (starp citu, Bokalders saka, ka betonu vispār vajadzētu aizliegt, jo tā ražošana ir ļoti energoietilpīga), pēc tam tu uzliec elektromotorus, un šādi saražotā enerģija sanāk tik dārga, ka tev vajag no valsts finansiālu atbalstu. Paiet 20 gadi – dažiem no šiem parkiem valsts piemaksu mehānisms beidzas, rotori ir nolietoti un jāmaina, kopumā bizness neko nepelna… Ko darīt? Var izvirzīt priekšlikumu, lai valsts atpērk. Lielākais marasms, ko mēs izpētījām, ir Komisijas lēmums, ka benzīnam jāpievieno līdz 10 procentiem biodegvielas. Tātad no graudiem. Mūsu zinātnieki ir izpētījuši, ka etilspirta piejaukšanai fosilajam benzīnam nav nekāda sakara ar zaļo dzīvesveidu, jo 33 procenti no graudos uzkrātās enerģijas transformējas biodegvielā, tātad graudaugu ražībai Latvijā ir jābūt vismaz 66 centneriem no hektāra, nevis 40 vai 41,7 centneriem, kā bija ziemas kviešiem pagājušajā gadā. Vienas tonnas biodegvielas ražošanai ir jāiztērē vairāk par 1,3 tonnām fosilās degvielas. Un tagad ir jautājums: kurš ir ieinteresēts? Ieinteresēta ir Francija, jo tur ražība ir virs 60 centneriem no hektāra, tātad viņi var iegūt peļņu. Es neapgalvoju, ka Komisija lobē tieši franču fermerus – vienkārši šie fermeri ir Briselei, kā saka, acu priekšā, savukārt kaut kāda mazā Latvija…

– Labi, šī ir aprakstošā daļa, un es ticu, ka tu vari izteikt kritiskas piezīmes par vēl citiem aspektiem. Jautājums – vai un kādas ir mūsu manevru iespējas, lai kritika nepaliktu žēlošanās līmenī?

– Mums manevru iespējas ir. Kad mēs lasām oficiālos dokumentus saistībā ar Eiropas Savienības jautājumiem, visbiežāk redzam formulējumus “Latvijas puse iestājas par konstruktīvu dialogu…”, savukārt citu valstu gadījumā var redzēt formulējumus “kategoriski nepiekrītam, neatbalstām”. Redzi, es esmu skeptisks plašākā kontekstā. Man nepatīk, ka mūs muļķo, piemēram, sakot, ka mēs, Latvija, septiņu gadu periodā saņemam no Eiropas Savienības, kā saka, plus mīnus četrus miljardus eiro. Mums tiek teikts, ka mēs tātad saņemam no Eiropas Savienības milzīgu naudu un ka bez šīs naudas mēs būtu pavisam citur. Eiropas Parlamenta Budžeta komisija ir veikusi aprēķinus. Tur ir deputāte no Rumānijas, kura aprēķinājusi, cik pēdējo desmit gadu laikā jaunās dalībvalstis saņēmušas un atdevušas. Atbilstoši viņas aprēķiniem katra no šīm jaunajām dalībvalstīm iemaksājusi ir vairāk, nekā saņēmusi.

Es savukārt minēšu vienkāršu piemēru. Jums Eiropas Savienība iedod naudu, lai jūs nopirktu vilcienus. Vai medicīnisko iekārtu slimnīcai. Jums ir jāliek klāt līdzfinansējums, kura jums pašiem nav. Pirmkārt, nauda lielākoties atgriežas vecajās dalībvalstīs, jo mēs vilcienus vai nepieciešamās medicīniskās iekārtas paši neražojam. Tev ir nepieciešams nodrošināt līdzfinansējumu, un tu šo naudu aizņemsies. Kādā bankā? Ne jau pašmāju kapitālam piederošā. Tātad tu arī maksāsi procentus, kas tiek vēlāk izvesti. Atgriežoties pie rumānietes aprēķiniem – dalībvalstis saņem summas, kas līdzvērtīgas diviem līdz četriem procentiem no konkrētās valsts iekšzemes kopprodukta. Savukārt atdod summu, kas līdzvērtīga četriem līdz astoņiem procentiem. Starp citu, vislielākie zaudētāji šajā ziņā ir čehi – traģikomiskā kārtā tieši tādēļ, ka viņi ir visattīstītākie starp jaunajām dalībvalstīm, jo “Volkswagen” koncerns gan ražo Čehijā, kur ir autobūves tradīcijas, bet tas ir vācu uzņēmums.

Rumāņu deputāte apgalvo, ka, ja nebūtu šādas situācijas, ja nauda tiktu ieguldīta vietējā ekonomikā, tad dzīves līmenis pēc desmit gadu perioda būtu apmēram par 50 procentiem augstāks, nekā tas ir šobrīd. Šādiem apgalvojumiem var piekrist, var nepiekrist, un var teikt, ka šādas spekulācijas ir bezjēdzīgas, jo dalībvalstīm, kuras ir eiro zonā, tostarp mums, nav neatkarīgas monetārās politikas. Tagad visi slavē Islandi par to, cik strauji un veiksmīgi šī valsts pārvarējusi krīzi. Bet kā tas tika panākts? Islandes kronu nodevalvēja par 40 procentiem, ielika cietumā dažus baņķierus, tomēr svarīgākais, protams, bija iespēja devalvēt savu naudu. Polijā bija tas pats. Krīzei sākoties, zlots tika devalvēts par pieciem procentiem, un rezultātā mūsu kartupeļus, gaļu un sviestu Polijā neviens nepērk, toties mēs pērkam Polijā ražoto. Poļi lauksaimniecības produkciju pārdod mums četras reizes lielākā apjomā nekā mēs viņiem.

Rezumējot: manas bažas ir par to, ka šī “zaļā kursa” rezultātā tiks nobremzētas tieši tās reformas, kas mums Latvijā ir nepieciešamas, proti, rūpniecības attīstīšana. Mēs varētu māžoties līdzi, ja vidējā pensija mums būtu 800–1000 eiro mēnesī, bet tā taču nav. Turklāt no atjaunojamo energoresursu īpatsvara un izmešu viedokļa Latvija jau ir starp labākajām Eiropā.