Gatis Atmats: Laukos vienmēr ir, ko darīt Apriņķis.lv
- Autors: Viktorija Slavinska-Kostigova, “OgreNet.lv”
Jau saimniekošanas sākumā Atmatu ģimene neslēpa vēlmi visiem pierādīt, ka ir iespējams no pilsētas pārcelties uz laukiem, sakopt vidi sev apkārt un dzīvot laimīgi. Foto – no privātā arhīva
Ģimenes uzņēmuma “Atmati” virzītājspēks ir tētis Gatis Atmats. Viņam gandarījumu sniedz gan pastāvīgais klientu loks, gan dēls, kurš ir izrādījis interesi par ģimenes uzņēmuma specifiku un vēlas kļūtu par agronomu, tādēļ studē lauksaimniecības nozari Vidzemes Dizaina un tehnoloģiju tehnikumā Priekuļos. Gatis šobrīd ir arī galvenais iniciators idejai par novada aitu audzētāju kooperatīva izveidi.
“Lai šādu kooperatīvu dibinātu, ir jābūt vismaz trim domubiedriem. Nu jau esam kādi desmit līdzīgi domājošie un vairākas reizes esam arī tikušies un runājuši. Galvenais jautājums, kas šobrīd jāatrisina, ir par bāzes vietu. Kooperatīviem ir dažādi atbalsti, arī kooperatīva dibināšanai un citām nepieciešamām lietām var saņemt naudu no Eiropas,” stāsta Gatis Atmats, viens no Ogres novada aitu audzētājiem.
Cer uz labu sezonu
SIA “Atmati” vadītājs Gatis Atmats skaidro, ka aitas gaļa ir pieprasīta. “Cilvēki atkal sāk ēst jēru. Bieži, kad vecāka gadagājuma cilvēki atrunājas, ka negrib ēst aitu, jo tā smirdot, saku, lai pamēģina labu gaļu, lai nogaršo, kas ir labs jērs. Viņi pagaršo un piekrīt, ka, jā, mums esot labs jērs, kas garšo pavisam citādāk. Līdz ar to, lai šo pieaugošo apjomu nodrošinātu, ir kaut kas jādara. Piemēram, Madlienā ir vēl viena maza saimniecība, kas nesen sāka, ar to tad mēs šobrīd ciešāk kooperējamies. Strādājot kopā, ir vieglāk uz apjomu un arī pasūtījumiem darboties. Ja man piezvana pircējs, es zinu, kurā saimniecībā ir gaļa, kas viņam tieši šobrīd ir nepieciešama. Visiem tas ir ieguvums, ja vien ir tirgus pieprasījums,” stāsta “Atmatu” saimnieks.
Aizvadīto ziemu Gatis raksturo kā labu, protams, dubļi esot bijuši, kā jau visur, bet šobrīd izskatoties, ka sasētie graudi nav izsaluši. “Mums viss šobrīd notiek. Ziemājos sasējām lopbarībai tritikāli, pavasarī būs auzas, un vēl es sēšu vasaras kviesi. Šogad noteikti ņemsim vairāk zemes klāt, audzēsim graudus vēl, jo gribam attīstīties.” Gatis atzīst, ka graudkopībā viņam vēl daudz ir jāmācās, jo ar to nodarboties viņš sācis tikai pirms diviem gadiem. “Tajā brīdī man tas viss bija liels jaunums, un, protams, ir lietas, ko es vēl nezinu. Visu var izdarīt tikai ar mācīšanos. Vienā gadā iesēj un, ja kaut kas nesanāk, nākamreiz dari citādāk.”
Taču vienmēr līdzās cilvēka pieredzei un zināšanām stāv dabas spēks, ko tomēr nevar ietekmēt. “Ja tagad pavasarī nebūs kailsals marta beigās vai aprīļa sākumā, būs labi. Ja tas uznāks, tad gan būs, kā būs,” saka Gatis.
Divpadsmitajā gadā – divpadsmit aitas
Šobrīd ģimenes uzņēmuma piedāvājums ir krietni audzis. Pašiem ir arī savs gaļas cehs, par kuru lielāko rūpi tur Gata sieva. Ikdienā viņi pircējiem piedāvā dažādu veidu gaļu – cūkas un aitas. Gatis atceras, ka, pirms nopircis māju ar zemi Madlienā, lai palielinātu lopkopību, visa iesākums bijis tālajā 2008. gadā, kad ir bijusi vienkārši vēlme ēst labu un garšīgu gaļu.
“Man vienmēr ir garšojusi laba gaļa. 2008. gadā mums piedzima dēls Emīls. Sapratu, ka veikalā es labu gaļu dēlam nedabūšu. Sāku pats audzēt. Sākumā tie bija truši. Tomēr drīz viens sapratu, ka trusis bez šprices neaug. Taču es nevēlējos audzēt dzīvniekus tādā veidā, tāpēc lēnām pārgāju uz aitām,” atceras Gatis. Jau 2012. gadā uz tantes zemes Iecavā ganījušās pirmās divpadsmit aitas, bet pēc neilga laika ģimene nolēmusi darboties saviem spēkiem, un drīz vien nācis sludinājums par māju ar zemesgabalu Madlienā. Tā Gatis ar sievu un bērniem kopš 2014. gada saimnieko šajā pusē.
Iesākumā Gatis paralēli strādājis arī viesnīcā Rīgā. “No rīta aizgāju pie lopiem un tad vakarā. Kad apjoms saimniecībā kāpa, sapratu, ka nevaru visu pagūt, turklāt ziemā, kā atbraucu mājās, tā jau bija tumsa. Kad jutām, ka varam iztikt ar savu, viesnīcas darbu metu pie malas. Sapratām, ka ir jāaudzē tas apjoms, lai varam pilnībā paši iztikt. Kad tas bija sasniegts, varējām sākt dzīvot tikai no saimniecības.”
Tiek galā paši
“Visejošākā gaļa šobrīd ir lāpstiņa un karē vai čops no gabaliem,” saka Gatis. Arī Atmatu ģimene, protams, pārtiek no pašu izaudzētā. Veikalā tikai maize un piens tiek piepirkti klāt, jo pārējais izaug dārzā un fermā.
Šobrīd “Atmatu” saimniecībā ir aptuveni divsimt lopu. Kad vasarā sadzimst jēri, tad esot pat ap pieciem simtiem. Saimnieks smaidot saka: te vienmēr ir, ko darīt! Papildu darbarokas šobrīd nevajagot, jo ar lauksaimniecības lietām Gatis pats tiekot galā, bet, kad nepieciešams, palīgā nākot sešpadsmitgadīgais dēls. “Pagaidām neesam tik lieli, lai mums būtu nepieciešami papildu strādnieki, vēl tiekam galā paši. Ja darba apjoms palielināsies, būs jādomā, bet gan jau varēsim kādu vietējo atrast, kas gribēs strādāt,” – tā Gatis.
Četrus gadus “Atmatos” esot arī savs gaļas cehs, kur intensīvi tiek strādāts, lai izpildītu dažādos pasūtījumus. Mazākajai meitai gan cehā nepatīkot, viņas galvenā rūpe esot par vistiņām, kas kļuvušas gluži vai par viņas mājdzīvniekiem, tikai istabā gan nedrīkstot tās ņemt līdzi.
Galvenie produkcijas pasūtītāji esot privātpersonas, stāsta Gatis. “Mums pamata pircējs ir no Pierīgas – Ādažiem, Mārupes, Jūrmalas. Protams, arī no Ogres, Lielvārdes, Ikšķiles un Ciemupes. Kur nauda dzīvo, no turienes arī nāk pasūtījumi,” smejas “Atmatu” saimnieks.
Augsta zemes nomas maksa
“Ar lopkopību un lauksaimniecību ir vērts nodarboties,” saka Gatis. “Protams, ja vien ir gribēšana. Ja gribi šodien ielikt tūkstoti eiro un rīt divus tūkstošus dabūt ārā, tad gan lauksaimniecība nav tā nozare. Tas ir pasākums, kas atmaksājas ilgākā laikā. Bet, ja ir vēlme, tad ir vērts! Skatos, ka mums apkārt kaimiņos arī jauni cilvēki ir sākuši daudz strādāt šajā jomā. Cepuri nost to jauno priekšā, kas grib nākt atpakaļ uz laukiem un strādāt. Tas nav viegli. Atceros, vēl pirms desmit gadiem cenas bija patīkamākas. Šodien es noteikti vairs nevarētu par tādu cenu nopirkt māju ar visu zemi, kā pirms desmit gadiem.”
Taču ģimenes uzņēmuma galva ir pārliecināts, ka galvenais ir nenokārt degunu un turpināt strādāt, jo “vienmēr var atrast citādākus risinājumus”. Vienlaikus Gatis atzīst, ka lielākie izaicinājumi nereti nāk pat ne no valsts augstākās varas gaiteņiem, bet tieši no tuvākās. Viņš norāda, ka vietējā vara varētu nākt pretī saimniecībām un samazināt nomas maksu par zemi.
“Mazās saimniecības pie šādām cenām tiks iznīcinātas. Novads šobrīd ir noteicis ļoti dārgas zemes nomas maksas. Liek izsolēs, un sākuma cenas ir tik astronomiskas, ka tās tikai lielie var atļauties paņemt. Mums mazajiem tas ir par dārgu. Ja ir jāsamaksā simts eiro par hektāru, tas ir ļoti dārgi un gandrīz neatmaksājas. Valsts mērogā viss iet kā rūcoša mašīna, un tāpat viss ir pakļauts lielajām saimniecībām. Ko lielās saimniecības diktēs Zemkopības ministrijai, tas rīt arī būs. Ko mēs, mazie, varam teikt?”
Tomēr gandarījums par pašu paveikto esot liels. Iedvesmu dodot arī cerība, ka darbam turpinājums būs. “Aug jaunā paaudze, kas turpinās šeit darbu,” Gatis ir lepns par savu dēlu Emīlu – topošo agronomu.