Ergoterapijā svarīga ir individuāla pieeja katram pacientam ^{Apriņķis.lv}

Ergoterapeita pacientu loks – no bērna līdz senioram

Pie ergoterapeita var vērsties gan mazu bērnu vecāki, gan seniori – visi, kam jebkādā veidā ir ierobežota ikdienas aktivitāšu veikšana. Tie var būt neiroloģiski traucējumi bērniem un pieaugušajiem, tie var būt bērni ar autismu, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, Dauna sindromu un dažādām ģenētiskām saslimšanām, tie var būt pieaugušie pēc plaukstas, pirkstu lūzuma, operēta karpālā kanāla.

“Lai arī kāds pacients pie mums atnāk, pirmām kārtām novērtējam, ko viņš ikdienā dara. Ja tas ir iespējams, palīdzam atgūt zaudēto funkciju vai prasmi, kā arī piemeklējam tehniskos palīglīdzekļus, ja tādi ir nepieciešami, un iesakām, kā pielāgot vidi mājās. Cenšamies darīt visu, lai cilvēks, neraugoties uz funkcionēšanas ierobežojumiem, ir pēc iespējas neatkarīgāks,” saka Kristiāna Pogule.

Viņas kolēģe piebilst, ka ergoterapeita darba dienu ir grūti aprakstīt, jo katram pacientam ir individuāla pieeja un nodarbības ir ļoti dažādas. Abas Kristiānas ir vienisprātis: ergoterapeita darbadiena ir ļoti dinamiska, jo ir jāpalīdz gan pacientam pēc insulta, gan bērnam ar autismu, gan pacientam pēc karpālā kanāla operācijas, tādēļ ir jāspēj pielāgoties, strādājot ar konkrēto pacientu un viņam svarīgiem mērķiem.

Jautātas, ar ko atšķiras fizioterapeits no ergoterapeita, Kristiāna Avotiņa teic, ka fizioterapeita galvenais darbalauks, ja tā var teikt, ir lielā motorika – tās stiprināšana un uzlabošana –, tas ir darbs ar visu ķermeni kopumā, gan trenējot roku un kāju spēku, gan stiprinot muguru un plecus un uzlabojot slodzes toleranci kopumā. Savukārt ergoterapeita darbalauks ir pacienta ikdienas aktivitātes un spēja veikt ikdienā svarīgas lietas.

Piemēram, strādājot ar insulta pacientu, fizioterapeits vairāk aktivizēs visu ķermeni, palīdzēs apgūt pozu maiņu, stiprinās rokas, kājas, savukārt ergoterapeits domās, kā cilvēks var apģērbties, kā pats var paēst. Ja pacients ir darbspējīgā vecumā, ergoterapeits vairāk koncentrēsies uz funkciju atgūšanu un darba vides pielāgošanu. Kolēģe papildina: fizioterapeits vairāk pievēršas kustību izstrādei, ergoterapeits – aktivitātēm.

Rezultāti pacientiem ir ļoti individuāli – viss atkarīgs no mērķiem, motivācijas un spējas sadarboties. Ergoterapeites stāsta, ka ir pacienti, ar kuriem var sasniegt mērķi pāris nodarbību laikā, bet ir arī tādi, ar kuriem jāstrādā vairākus mēnešus, virzoties soli pa solim. Protams, ir arī cilvēki, kam nepieciešama tikai konsultācija un ieteikumi vai tehniskā palīglīdzekļa atzinuma sagatavošana, ko var izdarīt vienas nodarbības ietvaros.

Svarīga ir arī pacienta un viņa tuvinieku iesaiste

Kolēģes atzīst, ka viss, kas saistīts ar terapijas procesu un progresu, ir ļoti individuāli. Piemēram, pie ergoterapeita ierodas pacients ar rokas traumu un jautā, cik ilgā laikā atkal varēs pirkstus vai plaukstu pakustināt tāpat kā iepriekš, bet katram tas ir individuāli. Speciālistes skaidro, ka sākotnēji nav iespējams pateikt, ka, piemēram, pēc piecām nodarbībām mērķis būs sasniegts. Tas atkarīgs arī no pacienta iesaistes un, ja tas ir bērns, arī no vecāku līdzdalības visā procesā. Galvenais ir saskatīt progresu un virzību uz izvirzīto mērķi.

Ergoterapeites min piemēru: strādājot ar bērnu, uzvara ir jau tad, ja viņš labprāt apmeklē nodarbības un ja, piemēram, bērns ar autismu var koncentrēties 30 minūšu ilgai sadarbībai. Protams, tas ir visas rehabilitācijas komandas nopelns. Gandarījumu sniedz arī tādi brīži, kad, piemēram, paciente, kura rokas traumas dēļ nevarēja uz sejas uzklāt krēmu, tagad to var izdarīt, savukārt kāds cits pacients, kas pēc insulta knapi spēja pakustināt roku, nu var noturēt darbarīku, lai turpinātu mājas remontu. Protams, pēc intensīva darba gadās, ka mājās pacients izjūt sāpes vai diskomfortu, bet arī tad ergoterapeites izglīto par locītavu aizsardzības principiem, piemēram, kā mazināt sāpes ar aukstuma aplikāciju pēc slodzes.

Lai rezultāts būtu noturīgs, ergoterapeitu, līdzīgi kā fizioterapeitu, vēlams apmeklēt kursa veidā vairākas nodarbības pēc kārtas.

Pie ergoterapeita galvenokārt nosūta fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts vai ģimenes ārsts. Ergoterapeites teic, ka viņu praksē bijis pavisam maz gadījumu, kad cilvēks pats nolemj atnākt pie ergoterapeita, bet šāda iespēja ir – to var darīt un nākt uz konsultāciju par maksu.

Var izrakstīt tehniskos palīglīdzekļus

Ergoterapeiti nepieciešamības gadījumā var izrakstīt arī dažādus tehniskos palīglīdzekļus – sākot no ortozēm un ortopēdiskajiem apaviem un beidzot ar funkcionālo gultu. Cilvēkam vienmēr ir izvēle – tos iegādāties par savu naudu vai par valsts budžeta līdzekļiem. Protams, izvēloties otro variantu, jārēķinās, ka gaidīšanas laiks būs ilgāks, bet tad šo līdzekli var iegādāties, veicot tikai pacienta līdzmaksājumu 7,11 eiro vai, ja runa ir par ortopēdiskajiem apaviem, piemaksājot vēl 20 procentu no to vērtības. Ergoterapeits sagatavo atzinumu tehniskā palīglīdzekļa saņemšanai.

Šo palīglīdzekļu ir daudz – gan tādi, kas atvieglo pārvietošanos (rollatori, ratiņkrēsli, ortopēdiskie apavi), gan palīdz pašaprūpē (dažādi virtuves piederumi, palīglīdzekļi sanitāro telpu pielāgošanai un visdažādākās ortozes). Palīglīdzekļu mērķis ir uzlabot pacienta neatkarību ikdienas aktivitāšu veikšanā. Konsultējot par tehniskajiem palīglīdzekļiem, ergoterapeites apmāca arī to pareizā lietošanā un sniedz ieteikumus.

“Ergoterapijas nepieciešamību var just, kad ierodas pacients, kurš stāsta, ka pirms divdesmit gadiem salauzis roku, bijis ģipsis, nekas īpaši nav darīts, un pirkstiņš īsti nekustas, bet viņš šo gadu laikā ir iemācījies ar to sadzīvot. Ja ar pirkstu būtu strādāts, tas būtu daudz funkcionālāks. Tas liecina, ka tādu speciālistu kā ergoterapeiti tolaik nebija,” secina Kristiāna Pogule, un Kristiāna Avotiņa piebilst: “Statistika liecina, ka bērnu ar autismu un UDHS kļūst arvien vairāk, arī ar cerebrālo trieku un dažādām ģenētiskām saslimšanām. Viņiem ergoterapija ir daļa no ikdienas; tas ir dinamisks process – uzturēt sevi ritmā un regulāri apmeklēt terapiju. Vecākiem noteikti nevajadzētu baidīties vest bērnu pie speciālista, jo pirmais, ko darām, – skaidrojam un konsultējam. Mēs nestrādājam ar diagnozi, bet esošo situāciju, lai tā uzlabotos.”

Ergoterapeiti strādā ne tikai ar bērniem, bet arī vecākiem, izglītojot viņus par dažādām tehnikām, kā veicināt neatkarību. Piemēram, bērnam, kurš mācās apģērbties, labāk izvēlēties nevis šaurus legingus, bet brīvas bikses, ko pašam uzvilkt un novilkt ir daudz vieglāk, vai kreklu, kas ir brīvs, pat izmēru lielāks, – tās, kā uzsver speciālistes, ir lietas, par ko vecāki ne vienmēr aizdomājas.

Ir svarīgi saskatīt kopainu

Ergoterapeites teic, ka gadījumos, ja rezultāti uzreiz nav redzami, jāveic objektīva novērtēšana, ko vēro dinamikā. Piemēram, ja tās ir sekas pēc rokas traumas, tiek izmērīts muskuļu spēks un pārbaudīts, kādus satvērienus pacients var realizēt, uzsākot terapiju un arī to noslēdzot, tādējādi parādot terapijas dinamiku arī pēc objektīviem mērījumiem.

“Vēlos uzslavēt pacientus, kuri ergoterapeitu apmeklē Ogrē, – viņi ir ļoti motivēti un laikā no vienas nodarbības līdz nākamajai turpina darboties arī mājās, kas nav mazsvarīgi,” piebilst Kristiāna Pogule.

Jautātas, ko gribētu novēlēt pacientiem un arī sev, Kristiāna Pogule saka, ka pirmām kārtām ieinteresētību un spēju rast līdzsvaru starp darbu un atpūtu, jo traumas var rasties arī pārslodzes dēļ. Kristiāna Avotiņa piebilst: pacientam ir svarīgi saredzēt lietas, kas tieši viņam ir aktuālas un sagādā grūtības. Nevajag baidīties par tām runāt ar ergoterapeitu. Abas ergoterapeites atzīst, ka nav diagnozes, ar kuru nevarētu strādāt, bet ir jāatrod individuāla pieeja un jāraugās uz kontekstu kopumā. Ergoterapeita darbs nebeidzas tikai kabinetā, tā ir sadarbības veidošana, kas turpinās arī mājās, kad pacients un iesaistītie tuvinieki vai aprūpētāji ievēro speciālista sniegtos ieteikumus, kas veicina pacienta neatkarību un labāku dzīvi.