Medības ir smags neatalgots darbs ^{Apriņķis.lv}

Lai gan par staltbriežu populācijas pieaugumu un briežu posta darbiem tiek skaļi un daudz runāts, Latvijas Mednieku savienība uzsver, ka situācija ir pārspīlēta – šo dzīvnieku skaits Latvijā pēdējos gados strauji samazinās. Tiek lēsts, ka 2021. gadā Latvijā bija 71 tūkstotis briežu, bet 2025. gadā – vairs tikai 60 tūkstoši. Šāds kritums skaidrojams ar intensīvu medību rezultātu: 2021./2022. gada medību sezonā nomedīti 24 tūkstoši, bet 2024./2025. gadā – jau 29,4 tūkstoši staltbriežu.

Latvijas Mednieku savienības ieskatā, ievērojami pārspīlēta ir arī staltbriežu loma ceļu satiksmes negadījumos. Pēc Valsts meža dienesta datiem, šogad notikuši 987 negadījumi, ko izraisījusi sadursme ar meža dzīvniekiem, un no tiem 549 gadījumos vainīgas bija stirnas, bet tikai 75 gadījumos – staltbrieži.

Medību likums šobrīd paredz, ka minimālajai medību iecirkņa platībai, lai medītu staltbriežu govis un teļus, jābūt 1000 hektāru meža, bet, lai medītu buļļus, – 2000 hektāru. Tā, Latvijas Mednieku savienības izpratnē, ir loģiska prasība, kas pamatota ar to, ka šie dzīvnieki pamatā mīt mežos un tikai reizēm iznāk lauksaimniecības zemēs baroties. Tāpēc nav pamatojuma, kā to paredz šobrīd Saeimā iesniegtie Medību likuma grozījumi, iekļaut šajās platībās arī krūmājus un lauksaimniecības zemes – tā, lai arī mazajiem medību iecirkņiem, kuriem ir maz meža zemju, būtu iespēja medīt staltbriežus. Latvijas Mednieku savienība akcentē, ka pašreizējais tiesiskais regulējums ļauj pietiekami efektīvi apsaimniekot un ierobežot staltbriežu populāciju, bet minētie grozījumi ir pretrunā ar ilgtspējīgas apsaimniekošanas principiem.

Izplatība ir nevienmērīga

Arī Jānis Cimmers, kurš ir Ogres novada Mednieku kluba vadītājs un Latvijas Mednieku savienības biedrs, uzskata, ka attiecībā uz staltbriedi situācija ir pārspīlēta. Viņš uzsver, ka šo dzīvnieku izplatība dažādās Latvijas teritorijās atšķiras – tā ir ļoti nevienmērīga. Nenoliedzami, ir teritorijas, kur briežu skaits ir par lielu un kur to postījumu sekas ir ļoti jūtamas, bet ir arī teritorijas (un to skaitā, visticamāk, ir arī lielākā daļa Ogres novada), kur šie dzīvnieki nav nodarījuši vērā ņemamu kaitējumu jaunaudzēm un lauksaimniecībai. Taču, nosakot nomedījamo staltbriežu skaitu iecirkņos, to nevienmērīgā apdzīvotība netiek ņemta vērā dažādu faktoru dēļ, bet tiek rēķināts «vidējais aritmētiskais».

“Tiesa, uzskati, cik un kas būtu vairāk vai mazāk nomedījams, vienmēr atšķirsies. Vajadzētu gan būt tā, ka mēs noķeram to momentu, kad dzīvnieku kļūst par daudz, un tad uzreiz rīkojamies, proporcionāli palielinot nomedīšanas apjomu, nevis sagaidīt, kad jau ir sasniegts populācijas maksimums, un tad forsēt medības, palielinot nomedīšanas limitu. Tāpat būtu jāsaprot, kad ir sasniegts teritorijai normāls dzīvnieku skaits un ir atkal jāsamazina nomedīšanas apjoms. Tā vietā vēl gadu vai divus viss notiek pēc inerces, mēs turpinām medīt tos lielos nomedīšanas apjomus, it kā to zvēru būtu pārpilnība, un ar to nodarām populācijai pāri.”

Jānis Cimmers bažījas, ka ar staltbriedi notiks tāpat, kā ar alni. Pirms trim četriem gadiem to bija daudz vairāk. Par to liecināja gan postījumi, gan medību sekmes. Tajā pašā laikā limiti tika samazināti lēnāk, nekā vajadzētu. “Grūti lauzt ieradumu, jo, lūk, vēl šogad varēju medīt desmit, bet nākamgad tikai sešus vai septiņus.”

Uzskaite netiek veikta

Diemžēl nav precīzu datu, cik daudz ir vienas vai otras sugas dzīvnieku, jo uzskaite netiek veikta. Pirms gadiem divdesmit tāda prakse bija, jo tad Valsts mežā dienestā bija vairāk zinošu darbinieku un arī viņu apgaitu platības bija mazākas. Patlaban ir tikai dzīvnieku skaita novērtējums, fiksējot palielinājumu vai samazinājumu, un, ņemot vērā to, tiek rēķināts nomedīšanas apjoms. Un tad ir būtiski, cik liela ir populācijas aplēses kļūda: ja tā ir 15 procentu apmērā, tad tas nav tik būtiski, bet, ja kļūda ir 30–50 procentu apmērā, tad tam būs liela ietekme, jo tiks izsniegts vairāk atļauju, nekā vajadzētu, vai otrādi – to būs stipri par maz.

Attiecībā uz grozījumiem Medību likumā, kas paredz staltbriežu medību platībās ieskaitīt ne tikai mežu, bet arī lauksaimniecības zemes, krūmājus un citas teritorijas, tādējādi ļaujot staltbriežus medīt iecirkņos, kur meža teritorijas ir pārāk mazas, arī Jānis Cimers piekrīt Latvijas Mednieku savienības viedoklim – izskatās, ka tie tiek virzīti par labu lielajiem zemes īpašniekiem, kuri cieš no staltbriežu postījumiem. Iespējams, ka tādējādi tiek panākts pretī arī mazajiem kolektīviem.

Jānis Cimmers vairākus gadus darbojas medību limitu noteikšanas grupā, kurā ir gan mednieki, gan medību tiesību pārstāvji un zemju īpašnieki, un ir bijis liecinieks cīņai par to, vai medīt vajag vairāk vai mazāk. “Ne vienu reizi vien nācies pieredzēt, ka mazie iecirkņi, kuru platība ir tikai 1000 hektāru, bet biedru skaits ne tik mazs, sniedz lielāku zvēru skaita vērtējumu. Skaidrs, kāpēc, – lai varētu medīt vairāk. Tajā pašā laikā lielāks iecirknis, kuram ir vismaz 3000 hektāru, visticamāk, nepārspīlēs ar dzīvnieku skaita vērtējumu un vēlmi medīt.”

Jāizvērtē kapacitāte

Attiecībā uz mednieku skaita izmaiņām Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis konferencē “Medības 2025” norādīja, ka ik gadu nāk klāt 600–700 jaunu biedru, taču nav datu, cik aiziet prom no klubiem. Tendences zināmā mērā ir redzamas pēc sezonas kartēm. Šogad ir izsniegtas 18 304 kartes, un tas liecina, ka piecu gadu laikā to skats sarucis par 2000. Tajā pašā laikā pēc platību pārdales 2023. gadā vidējās medību teritorijas pieaugušas, un pašlaik vidēji uz vienu mednieku tās ir 243 hektāri. Ņemot par pamatu iecirkņus, platības ir no 12 hektāriem līdz 500–1000 hektāriem. Raugoties pēc platību sadalījuma, sanākot, ka 40 procentos platību medī 60 procenti mednieku, bet 60 procentos platību – 40 procenti mednieku.

Komentējot medību rezultātus (dati ir par alni, staltbriedi, mežacūku), var secināt, ka no visas mednieku saimes sekmīgi bijuši aptuveni 10 tūkstoši, tas ir, 16 procenti nomedīja vairāk par pieciem dzīvniekiem, kas ir 76 procenti no visiem nomedītajiem pārnadžiem, informēja Valters Lūsis, piebilstot, ka līdz ar to ir jautājums par mednieku atdevi un klubu darba efektivitāti. Pašreizējā situācija liekot domāt, ka pietiktu ar 5000 aktīvu mednieku, nevis četras reizes lielāku saimi.

Arī Jānis Cimmers piekrīt, ka tā ir problēma – pirmām kārtām tāpēc, ka sabiedrība kopumā noveco. Katrs savā kolektīvā noteikti redz tam apliecinājumu, proti, cik tajā ir pensionāru un goda vecbiedru, kas sasnieguši 70–80 gadu slieksni. Cerībām, ka vairāk iesaistīsies jaunatne,  diez vai ir kāds pamats. Tādēļ būtisks ir jautājums: cik kolektīvs ir fiziski spējīgs savā iecirknī darboties un novērst postījumus kvalitatīvi un kvantitatīvi? Te nav runas tikai par limitēto zvēru medīšanu, bet arī par nelimitēto, piemēram, bebru un mazo plēsēju, medīšanu. Ir svarīgi, lai tie tiktu intensīvi medīti, diemžēl gados vecākie mednieki to nedara vai dara maz.

Labi iedzīvojušies cilvēku tuvumā

Tas, ka meža dzīvnieki, piemēram, mežacūkas, nereti ieklīst pilsētā, nenotiek, kā tiek uzskatīts, tāpēc, ka meži tiek izcirsti un viņu dabiskās teritorijas samazinās, bet gan tāpēc, ka dzīvniekus pilsētā vilina labi pieejama barības bāze, kā arī apjauta, ka tur neviens tos neaiztiks, teic Jānis Cimmers. Apliecinājums tam ir arī jau iepriekš minētie bebri, kā arī lapsas un jenotsuņi. Šī trijotne ir lieliski iedzīvojusies cilvēku mājokļu tuvumā. Lapsas vispār ir zaudējušas baiļu sajūtu, jo netraucēti ganās pa pagalmiem un pat pamanās pie mājas izēst kaķiem vai suņiem domāto barību, un, protams, neatsakās no mazāku suņu vai kaķu notiesāšanas. Tur, kur ir normāli apmedījama teritorija un nav daudz jaunbūvju un apdzīvotu vietu, situācija ar šiem nelimitēti medījamiem dzīvniekiem ir daudz labāka, jo arī mednieki tajās jūtas labāk un intensīvāk veic medības – nav bažu, ka kāds pasūdzēsies pašvaldības policijai, piemēram, par trokšņošanu.

Jānis Cimmers uzsver, ka sabiedrības izpratne par to, kas ir medniecība, diemžēl ir visai zema: “Patiesībā ir tā, ka neliela iedzīvotāju daļa – mednieki – dara lielu pakalpojumu pārējai sabiedrībai. Un jo īpaši tas attiecas uz nelimitētajiem dzīvniekiem, – tas ir smags neatalgots darbs. Jārēķinās ar netīrām drēbēm, nereti piesmeltiem zābakiem. Ja mēs to nedarīsim un, piemēram, bebrus neierobežosim, ātri vien tās sekas jutīsim – tās būs gan bojātas meliorācijas sistēmas, gan applūduši un neapstrādājami tīrumi, gan pārpurvoti meži. Valstī kopumā mednieku pienesums postījumu novēršanā un jebkāda kaitējuma novēršanā, ko var nodarīt medījamie dzīvnieki gada laikā, manuprāt, mērāms vairākos miljonos eiro. Nevajag nemaz ilgu laiku – pat vienā veģetācijas sezonā bebrs var radīt desmitos tūkstošu eiro mērāmus zaudējumus gan mežsaimnieka, gan lauksaimnieka īpašumam. Diez vai tad atradīsies kāds, kurš uzskatīs, ka bebram jāļauj pilna vaļa arī tālāk.” Viņš arī vērš uzmanību uz to, ka tad, ja dzīvnieku skaitu neregulēs, pieaugs arī ceļu satiksmes negadījumu skaits.

Ir gan vilki, gan lāči

Skaidrs, ka cilvēks, kas nav saistīts ar medībām, neredz rezultātu un nevar iztēloties situāciju, kā būtu, ja mednieki neko nedarītu. Daļa sabiedrības postulē, ka nekas nav jāregulē, jo daba pati visu līdzsvaros. Tam var zināmā mērā piekrist, taču – kā būs starpposmā, proti, tajos desmit vai divdesmit gados? Kaut vai attiecībā uz vilkiem – gaidīsim, kad tie uzbruks ne tikai lopiem, bet arī cilvēkam? Pārmest medniekiem visbiežāk mēdz tie, kam vilks nav saplēsis aitas, nokodis suni vai citu mājas mīluli. Vai arī stirna nograuzusi ābelītes, lapsa nokodusi vistas. Tad, kad cilvēks pats saskaras ar plēsēja nodarīto, attieksme mainās. Tad zvana medniekiem un lūdz palīdzēt, ir gatavi slēgt līgumus, novērojis Jānis Cimmers.

Uz jautājumu, vai Ogres pusē ir manīta tāda invazīva suga kā zeltainie šakāļi, kas jau pirms vairākiem gadiem fiksēti Zemgalē, Jānis Cimmers atbild, ka ir dzirdējis par šādiem gadījumiem, bet ne Ogres novadā. Katrā ziņā, tā Latvijas faunai ir pilnīgi lieka suga, tāpat kā Amerikas ūdele un jenotsuns, jo tie nodara lielu postu uz zemes ligzdojošajiem putniem un citai dzīvai radībai, tāpēc tie noteikti būtu medījami bez ierobežojumiem.

Savukārt vilki Ikšķiles un Ogres pievārtē manīti  arvien biežāk – to pārvietošanās fiksēta videokamerās, redzēti pēdu nospiedumi, uz to norāda arī noplēstās aitas. Viņš pats zinot konkrētu gadījumu, kad vilks bija darbojies tikai 20 kilometru attālumā no Rīgas, un tas liecina, ka pelēčiem netraucē pilsētu tuvums. Arī lūšu ir arvien vairāk, un tas kļuvis par vairs ne tik retu piepilsētas iemītnieku. Noslēgtā dzīvesveida, plašās tā apstaigātās teritorijas un ziemā sniega trūkuma dēļ, kad pēdas labāk redzamas, to ne tik viegli ir konstatēt, kur nu vēl sastapt aci pret aci, taču arī tādas tikšanās notiek arvien biežāk. Taču Jānim Cimmeram fotokamerās izdevies lūšus piefiksēt ne vienu reizi vien. Arī lāči vairs nav reti viesi Latvijā, arvien biežāk tie manīti dažādās vietās, tostarp Turkalnes un Tīnūžu pusē, kur medī arī Jānis Cimmers.

Tādiem gadījumiem nav jābūt

Jautāts par Ogres novadā nomedīto lāci, Jānis Cimmers uzsver, ka nevar neko daudz komentēt, jo nav informēts. Tas tomēr ir atbildīgo institūciju darbs. Viņaprāt, mednieks nevarētu aizbildināties ar to, ka ir kļūdījies vai sajaucis ar kādu citu zvēru, jo, “ja raidi šāvienu, ir jābūt simtprocentīgi pārliecinātam, uz ko tu mērķē”. Var, protams, dzinējmedībās gadīties, ka, medījot vienu dzīvnieku, lode ķer citu, kas ir aiz tā, bet tādi gadījumi ir “viens no miljona”. “Es teiktu, ka tādiem gadījumiem nevajadzētu būt, un tāda prakse ir stingri nosodāma. Viena negodīga indivīda dēļ mēs bojājam 99 procentu godprātīgu mednieku reputāciju un tēlu. Skarbi ir teikt, bet viens no simta diemžēl ir idiots, un tas attiecas ne tikai uz medniekiem, bet arī citām dzīves jomām,” teic Jānis Cimmers.

Savukārt par Bauskas novadā notikušo gadījumu, kad tika nošauti trīs suņi, viņš teic, ka noteikti bija jābūt iespējai rast risinājumu, piemēram, piesaistīt dzīvnieku ķērājus, nevis rīkoties tik radikāli. Viņš gan pieļauj, ka viss notika tieši tā, jo konfliktam varētu būt dziļākas saknes. Taču šādas situācijas nedrīkstētu notikt un ir stingri nosodāmas no visiem aspektiem.

Runājot par mednieku kontroli, ir skaidrs, ka Valsts meža dienesta inspektori neizstāvēs visiem klāt. Būtiska loma ir klubu vadītājiem un iekšējiem noteikumiem, pie kuriem stingri jāturas, jo anarhija, kad katrs mednieks rīkojas pēc savas izpratnes un ētiskajiem principiem, nav pieļaujama. “Es teiktu, ka klubā ir jābūt normālam, autoritāram režīmam. Ja kāds nepakļaujas prasībām un uzskata tās par nepieņemamām, jārēķinās ar to, ka viņš var tikt izslēgts no kluba. Ir tādi gadījumi, un tā mēdz gadīties gan ar gados vecākiem, gan jaunākiem biedriem.” Lai gan konferencē pārmetumi izskanēja par mednieku sadarbības trūkumu, Jānis Cimmers uzskata, ka kopumā tik slikti nav, lai gan ir gadījumi, kad starp klubiem rodas nesaprašanās robežu jautājumos.