Andris Upenieks: Vētrainas darbošanās imitācijas Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Tā sauktie valdības sociālie partneri parasti un arī šoreiz nepārspīlē, bet par ekonomisko situāciju valstī runā satraukti: “Statistika nerāda nevienu pozitīvu rezultātu attiecībā uz valdības deklarācijā izvirzītajiem mērķiem cilvēkkapitāla attīstībai – bez izmaiņām mēs nevarēsim uzturēt savu tautsaimniecību. Nodarbināto skaits valstī turpina sarukt. IKP prognozes un reālie rādītāji arvien krītas, tikmēr mēs šeit ieslīkstam [sic! – aut.] koncepcijās un garos procesu pārstāstos.” Tātad bez izmaiņām vairs nevar. Bet izmaiņu nav. Ir tikai to iluzori atveidojumi uz papīra.
Ož pēc bezjēdzības un bezatbildības. Piemēram? Kur pazuda Ministru kabineta grupa, kas uzraudzīja bezatbildības un nekompetences čempionātu pašvaldību vēlēšanās? Kā iztvaikoja valsts barotais nevalstiskais sektors ar vienām un tām pašām sejām cauri gadiem un koalīcijām, kas tā arī neko valstisku šajā vēlēšanu uzraudzībā no savas puses nepiedāvāja? Roka roku mazgā? Nu bet kā citādi, ja neskaita pašdarbības teātra līmeņa spēlētu sašutumu un glumu atrunāšanos?
Atkal kaut ko mēģina sapurināt Armands Puče: “Valstij vajadzīgs administrators, jo dejas uz galdiem peles aizstājušas ar nepārejošiem kokteiļvakariem. (..) Latvija mazpamazām tuvojas tai stadijai, ko ļoti labi atceras Briseles brālītis trusītis Valdis Dombrovskis. Viņa premjerēšanas laikā valstī ieradās fiskālie onkuļi, kas pielika valdošajai elitei kulakus zem deguna un pateica: vai nu jūs paši savāksieties, vai arī mēs savāksim. Un – ticiet vai ne – šī metode strādāja. Iespējams, tas ir vienīgais, kā varētu šobrīd mūsu gadījumu atkal dabūt pie kārtības. Kārtības tādā nozīmē, ka izmaksas beidzot kāds sabalansētu ar ieņēmumiem.”
Jaunā izglītības ministre Dace Melbārde (JV) no savu priekšteču aplamībām neko nav aizmirsusi un neko jaunu nav iemācījusies. Kad nevar un negrib izglītībā kaut ko sakārtot pēc būtības, rada vētrainas darbošanās imitācijas. Nozare kā nabadzīte sērdienīte mēģina iežēlināt: taupības nolūkā tai grasās atņemt divdesmit divus miljonus! Tālab ar veco labo un pārbaudīto paņēmienu silda veco skāņo zupu. Kaut arī vecāki, pedagogi, psihologi un citi eksperti kategoriski iebilst, mazos sešgadīgos bērneļus gatavi saspundēt lielajās skolās un sasēdināt skolas solos. Taupīs uz bērniem!
Liekuļo, ka dziesmu svētki mums tik dārgi. Nupat par svētkiem atbildīgā ministrija pateica, ka tie sadārdzināsies – par pieciem miljoniem (par trešdaļu)! Lūk, kā apietas ar nodokļu maksātāju naudu, jo zina, ka nekas nav jāskaita! Ir tikai jātērē! Turklāt paslavē sevi, ka papildus no budžeta neko neprasīs, atradīšot iekšējās rezervēs. Kas tās par rezervēm, kur piecnieks ar sešām nullēm gozējas saulītē? Nu tad uz priekšu! No tām pašām rezervēm sakasiet arī tos divdesmit divus miljonus, un rokas nost no bērniem!
Finanšu ministrs Ašeradens nespēj atbildēt uz žurnālistes jautājumu, cik ir četrdesmit procenti no pieci. Atbilde – divi, bet par nezināšanu ministram vecajā piecu ballu skalā divi! Tagad miglojas ar procentiem, bet toreiz eksāmenu varēja nolikt ar trijnieku, kas ir sešdesmit procenti no piecnieka. Tagad eksāmena nolikšanai vajadzīgi desmit procenti, kas desmit ballu sistēmā ir apaļš vieninieks! Nu, tas tā – matemātiski. Jā, droši vien tik primitīvi tas nav domāts, bet matemātika ir neapvārdojama kā mums, tā igauņiem, kam joprojām vērtēšana piecās ballēs. Loģisks arī viņu skaidrojums: lai noliktu eksāmenu, jāsasniedz sešdesmit procenti, jo sešdesmit procenti no piecnieka ir trijnieks. Turklāt Igaunijā neaizliedz pārrakstīt pārbaudes darbus. Vēl vairāk – tur ļauj pārlikt arī eksāmenu... Retoriskas dabas jautājumi: cik tālu esam attīstījušies mēs, un cik atpalikuši igauņi? Ja Izglītības likums nosaka skolas patstāvību programmu īstenošanā, tad nemitīgie obligātie “noteikumi” nav lieki?