Lasāmgabals. Jums ir HIV ^{Apriņķis.lv}

Bet varbūt es vienkārši gribu to izstāstīt

Deviņdesmitie. Ar vīru bijām jauni un bezrūpīgi. Gaidīju piedzimstam otro bērnu. Pirmdzimtais jau bija apvēlies un veselīgs. Biju vieglprātīga – tā man toreiz likās. Tagad zinu, ka tā bija svētlaimīga nezināšana. Droši vien pati dzīve mani sargāja. Jo nezinu, vai ar šodienas zināšanām būtu tik mierīgi izturējusi to, kas notika toreiz.

Viss sākās ikdienišķi – piezvanīja no ginekoloģes kabineta. “Vai varat šodien atnākt?” balss klausulē bija stingra, bet ne draudīga. Es nejautāju, kāpēc. Vienkārši piekritu. Poliklīnika – pelēka, ar nošņurkušiem gaiteņiem, kur smaržoja pēc dezinfekcijas, neziņas un bailēm. Uzgaidāmajā telpā sēdēja citas sievietes ar lieliem vēderiem, nogurušas un klusas. Aiz šķirbainām koka durvīm kabinetā knosījās ārste.

Mani izsauca uzreiz. Kabinetā valdīja klusums. Ārste un medicīnas māsa sēdēja kā tiesneses. Es smaidīju. “Nu,” ārste minstinājās, “zināt...” Un tad – trīs vārdi, kas satrieca: “Jums ir HIV.” Iespējams, viņa teica AIDS. Tobrīd tam nebija nozīmes. Mans ķermenis saprata, prāts – ne. Atceros, ka man pat nepiedāvāja apsēsties. Es stāvēju, izgāzusi savu lielo vēderu, un ausīs dunēja tikai viens teikums kā spriedums: “Jums... ir... HIV.” Domāju par savu vēl nedzimušo bērnu, par pirmdzimto trīsgadnieku, kurš paliks bez mammas. Tobrīd man bija vienalga – HIV vai AIDS. Zināju, ka no AIDS mirst – lēni un neizbēgami.

Ārste turpināja: “Neuztraucieties, jūs esat pirmā mūsu pilsētā ar šādu diagnozi.” Pirmā! It kā tas būtu kāds gods. It kā man par to būtu jāpateicas. Kam? Stāvēju kā sastingusi, bet domas plīkšķēja kā ventilatora spārni, cita aiz citas aizķerdamās. Beidzot ārste piedāvāja apsēsties. Jā, es aptuveni zināju, kas ir AIDS un HIV, lai gan tobrīd mana vienīgā precīzi formulētā doma bija: es miršu. Agrāk vai vēlāk, bet nomiršu. Kā ārstes sacītajam vajadzētu mani mierināt? Tas, ka esmu pirmā ar šādu diagnozi vienā Latvijas pilsētā, mani padara īpašu? Ienāca prātā, ka pēc tādā stilā pateiktas informācijas sieviete ar vārgāku nervu sistēmu noģībtu vai laistu pasaulē mazuli turpat kabinetā. Es sēdēju kā bāka. Neģību.

Māsai tika uzdots sazināties ar galvaspilsētas medicīnas iestādi, lai tur mani pierakstītu nodot analīzes. Ārste uzsvēra, ka jārīkojas nevilcinoties. Viss notika īsi pirms svētkiem, kad darba tautai bija plānotas vairākas brīvdienas. Vajadzēja pagūt pirms tam.

Pēc tam viņas gribēja tikt no manis vaļā. Nepārprotami. Māsa pat atvēra kabineta durvis, lai eju prom. Izgāju no kabineta un sapratu, ka visas pārējās aiz šķirbainajām durvīm ir dzirdējušas katru vārdu. Protams, es taču biju pirmā ar tāāādu diagnozi. Atgādinu, ka tas notika deviņdesmito gadu sākumā. Tolaik par personas datu aizsardzību varējām vien sapņot.

Kur mani inficēja?

Līdz mājām ejamais ceļš bija īss. Sāku raudāt tikai tad, kad aizvēru dzīvokļa durvis. Kad izstāstīju ārstes pateikto, vīrs mani nemierināja. Viņš sastinga kā sālsstabs. Joprojām atceros viņa jautājumu: “Kā?! Tev ir bijis kaut kas ar citu vīrieti?” Man?! Tajā brīdī biju svētāka par Romas pāvestu, bet kā to pierādīt? Ātri sapratu, ka raudāšana nepalīdzēs. Prātā pārcilāju situācijas, kā un kur būtu varējusi inficēties. Sapratu, ka vienīgā iespējamā vieta bija poliklīnika, kur māsa ņēma analīzes nevis ar vienreizlietojamo šļirci, kas tolaik bija deficīts, bet ar to stikla briesmoni, ko vajadzēja sterilizēt pēc katras asins “nolaišanas”. Biju pārliecināta, ka citur nevarēju inficēties.

Apspriedos ar sevi, ko darīt. Hormonu ietekmē biju kļuvusi par drāmas karalieni. Ar nelielu traģikas piešprici klusībā izlēmu: labi, es nomiršu, bet līdz tam man jāpierāda, ka inficēšanās notika poliklīnikā. Man jāpaspēj to izdarīt.

Cerība pa telefonu

Pēc pāris dienām vajadzēja braukt uz medicīnas centru. Vīrs teica, ka dosimies kopā. Jau spēju jokot: ja man lemts nomirt, tad izbraucam savlaicīgi, uzdzīvojam kafejnīcā un pēc tam dodamies uz medicīnas iestādi. Pēc tam lai notiek, kas notikdams! Tur mūs sagaidīja laipna sieviete ar mierīgu balsi. Izstāstīju savu sāpi, sak, miršu, man ir AIDS, inficējos poliklīnikā, jo citu iespēju vienkārši nav bijis. Viņa pasmaidīja un sacīja: “Neuztraucieties. Grūtniecēm analīzes bieži uzrāda kļūdainus rezultātus. Tas var būt hormonālu izmaiņu dēļ.” Ne es pirmā tāda.

Vārdu vārdā vairs neatceros, bet viņas teiktais mani nomierināja. Jā, kā īstenu latvieti kaut kā mierināja doma, ka citām ir bijis tāpat vai sliktāk. Pēc dažām dienām saņēmām atbildi: negatīvs. Pa telefonu. Iedomājieties? Tu piezvani, nosauc vārdu un uzvārdu, un klausulē pasaka analīžu rezultātu. “Jūsu analīžu atbilde ir negatīva,” dzirdēju klausulē.

“Es nesaprotu. Tad man ir AIDS? HIV?” prasīju. “Pasakiet vēlreiz manam vīram.” Viņš paņēma klausuli. Skatījos viņa sejā. “Viss kārtībā, nav tev nekāds HIV,” vīrs teica.

Kur vien varēju, līdz dzemdībām meklēju informāciju par grūtnieču hormonu trakulībām. Jau tad domāju: ja es tādu informāciju varu atrast, vai tad ārste nespēja? Tā vietā, lai man izskaidrotu, viņa izvēlējās citu taktiku – izlika aiz durvīm.

Providences paradokss

Tagad, pēc vairākiem desmitiem gadu, es par to domāju ne ar dusmām vai vēlmi atriebties. Drīzāk ar klusu neizpratni. Nedomāju, ka ārste bija ļauna. Viņa, iespējams, bija nogurusi, pārslogota, varbūt pat nobijusies pati. Varbūt viņai nebija, kur mācīties, kā pateikt šādus vārdus. Varbūt viņa pati bija svētlaimīgā nezināšanā – par to, cik daudz var nodarīt viens teikums, pateikts bez konteksta, bez atbalsta, bez cilvēcības. Tajā brīdī man vajadzēja nevis diagnozi, bet vārdu, kas izskaidro, nevis satriec.

Šis stāsts nav par kļūdu. Tas ir par atbildību. Par to, cik svarīgi ir ne tikai zināt, bet arī saprast. Ne tikai informēt, bet arī uzklausīt. Būt ne tikai ārstam, bet arī cilvēkam. Dzīve turpinājās. Bērns piedzima vesels. Vīrs palika līdzās. Bija pārāk daudz svarīgāku lietu, lai turpinātu lauzīt galvu par “diagnozi”. Pie šīs ārstes gan vairs negāju. Drīz vien viņa nomainīja darbavietu un tika paaugstināta. Veiksmīga karjera. Es atgriezos darbā.

Tad providence izspēlēja paradoksu – pienāca brīdis intervēt to pašu ārsti. Es atteicos. Ne jau aiz dusmām. Nebiju droša, kā izvērstos mūsu saruna. Vienkārši dažas sarunas paliek neizrunātas. Un dažas atbildes – nesniegtas.

Bet es joprojām ticu, ka stāstot mēs dziedinām. Ne tikai sevi, bet arī citus. Tāpēc es šo stāstu izstāstu.