Ilze Riže – īstais cilvēks īstajā vietā ^{Apriņķis.lv}

Ilze smej, ka bērnu mācīšana viņai laikam ielikta jau gēnos, jo dzimtā ir daudz pedagogu. Vēl Ilze ir divu bērnu mamma un sieva. Jautāta, kur smeļas enerģiju tik dinamiskam dzīves ritmam, viņa saka: ja dari to, kas sagādā prieku pašam un citiem, tad pietiek spēka it visam. Par to un daudz ko citu – mūsu sarunā.

– Ilze, jūs darbojaties tik daudzās sfērās, bet jūsu galvenais motīvs un dzinējspēks bija, ir un vienmēr būs mūzika.

– Protams! Kā gan citādi!

– Vai vienmēr esat dziedājusi un bijusi muzikāla?

– Cik es sevi atceros un cik vecāki ir stāstījuši, šī aizraušanās izteiktāka kļuva piecu gadu vecumā, kad mani jau aizveda uz sagatavošanu mūzikas skolai. Arī bērnudārzā ievēroja, ka labi dziedu, un audzinātājas pasākumos lika visu ko darīt. Varētu teikt, ka sagatavošana mūzikas skolai bija pirmais nopietnais solis, un tad es arī tāda maziņa tiku uzņemta mūzikas skolā.

– Kuru mūzikas skolu jūs apmeklējāt?

– Gāju Pāvula Jurjāna Rīgas Mūzikas skolā. Tā muzicēšana, protams, laika gaitā guva virsroku arī parastajā skolā. Dziedāju koros, un tur pamanīja, ka es varētu būt soliste, deva man iespēju dziedāt solo dziesmas. Tā nu kopš bērnības mūzika manā dzīvē vienmēr ir bijusi klātesoša. Man nemaz nav augstākās izglītības šajā jomā, bet paralēli esmu ar to nodarbojusies, tas licies dabiski.

Pirms nepilniem desmit gadiem vairāk pievērsos projektiem ar bērniem un mūzikas rakstīšanai. Bet komponēju jau aptuveni no astoņpadsmit gadu vecuma, taču tad tas bija drīzāk savam priekam. Tie pēdējie desmit gadi bijuši tādi nopietnāki.

– Un kā jūs nonācāt pie sava mūzikas instrumenta – vijoles?

– To es izvēlējos pēc izskata. Augu daudzbērnu ģimenē, un mēs īpaši neapmeklējām kādus koncertus, neklausījāmies vijoļspēli, bet man ļoti patika šī instrumenta nosaukums. Tā nu es nolēmu to mūzikas skolā apgūt kā specialitāti. Pašmācības ceļā esmu apguvusi arī ģitārspēli un klavierspēli.

– Jūs esat dzimusi un augusi Rīgā, bet tagad dzīvojat Upesciemā.

– Jā, es kopš 2017. gada dzīvoju Ropažu novadā – gan dzīvoju, gan arī strādāju tagad. Nu jau sevi uzskatu par tādu kārtīgu Garkalnes pagasta iedzīvotāju. Man te ļoti patīk, pat vairāk nekā Rīgā.

– Kāpēc tāda izvēle? Kā nonācāt šeit?

– Apprecējos ar ērglēnieti, kurš dzīvoja Rīgā, tādēļ sākumā dzīvojām galvaspilsētā. Bet mums abiem bija sapnis par māju, un, kad radās tāda iespēja, pārvācāmies uz Upesciemu.

– Jūs strādājat Garkalnes Mākslu un vispārizglītojošajā pamatskolā par mūzikas un dziedāšanas skolotāju, kā arī vokālo ansambļu vadītāju.

– Šī skola ir tāda, ka te ir kopā pamatskola un arī mūzikas un mākslas skola. Atrodamies vienā ēkā, mums ir viena vadība, un sanāk tā, ka pamatskolas daļā esmu mūzikas skolotāja, bet mūzikas skolā tiek piedāvāta mūsdienu ritma programma, kurā es pasniedzu dziedāšanu. Savukārt vokālos ansambļus vadu gan mūzikas skolā, gan pamatskolā. Tad vēl esmu arī direktora vietniece interešu izglītības jautājumos. Tas viss ir skolā.

– Izklausās, ka jums ir diezgan spraiga ikdiena. Kur jūs apguvāt visas šīs zināšanas?

– Tas laikam ir gēnos, jo man ģimenē ir četri pedagogi, un jau pēc savas dabas jūtos kā skolotāja. Protams, ir izieti daudzi kursi, kā arī apmeklētas vokālās nodarbības. Piemēram, esmu pabeigusi četrsimt astoņdesmit stundu ilgu vokālās pilnveides kursu sadarbībā ar Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu. No astoņpadsmit gadu vecuma esmu mācījusies pie dažādiem pasniedzējiem, guvusi pieredzi dažādos koros, vokālajā ansamblī “Anima Solla” un ieguvusi daudzas godalgotas vietas dažādos starptautiskos vokālajos konkursos. Esmu Latvijas Dziedāšanas skolotāju asociācijas biedre. Tur mēs katru gadu tiekam skoloti. Piedalos arī starptautiskās meistarklasēs – piemēram, pagājušajā gadā aizbraucu uz Spāniju, kur bija sapulcējušies mūzikas un balss eksperti no visas pasaules.

– Izklausās, ka jums ļoti patīk mācīties!

– Jā, es visu laiku meklēju, kur varētu pilnveidoties, lai būtu profesionāla savā jomā. Ne tikai mūzikas jomā. Šogad iestājos biznesa augstskolā “Turība”, kur vēlos iegūt maģistra grādu kvalifikācijā “Organizācijas vadītājs”, lai Garkalnes skolas direktoram būtu vēl kompetentāka vietniece. Mani mūždien urda vēlme uzzināt kaut ko jaunu. Par skolotāju es drīkstu strādāt, jo man ir augstākā izglītība vadības zinātnē. Mūzikas joma man bija zināma, tikai vajadzēja piemācīties klāt pedagogiem nepieciešamo kursu septiņdesmit divu stundu apjomā, ko es arī izdarīju. Skolā strādāju tikai piekto gadu. Pirms tam piecpadsmit gadus strādāju par biroja vadītāju dažādos starptautiskos uzņēmumos,.

– Minējāt, ka jūsu dzimtā ir vairāki pedagogi. Vai kāds no viņiem ir saistīts arī ar mūziku?

– Mana māsa ir mūzikas skolotāja Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Viņai ir augstākā izglītība kā mūzikas pedagogam. Vectēvs arī bija mūziķis – viņš skolā mācīja matemātiku, bet brīvajā laikā orķestrī spēlēja vijoli un dziedāja korī. Savukārt tētis ir sporta skolotājs, bet māsas vīrs – darbmācības skolotājs.

– Tad sanāk, ka jūsu intuitīvi izvēlētā vijole nemaz nav nejauša, jo vectēvs spēlēja vijoli. Tad jau varbūt bijāt par šo instrumentu dzirdējusi.

– Jā, tikai es savu vectēvu nesatiku. Viņš jau bija miris, kad piedzimu. Bet es ļoti, ļoti jutu viņa klātbūtni, ja domājam par garīgās pasaules jomu. Manī ir vectēva gēns. Arī man skolā padevās matemātika un bija grūti izvēlēties, ko darīt tālāk, jo veicās gan matemātikā, gan mūzikā, gan arī citos priekšmetos. Tas, ka vectēvs bija matemātiķis un vienlaikus arī mūziķis un vijolnieks, ir viens no piemēriem, ka to visu dzīvē patiesībā var apvienot. Nav jāiet šauri tikai vienā specialitātē, tu vari domāt plaši un apgūt zināšanas ar savu dzīves pieredzi. Vectēvs bija ļoti labs kora dziedātājs, savulaik dziedāja korī “Tēvzeme”. Jā, es noteikti jūtu viņa pienesumu!

– Jūs vēl neesat pieminējusi šovu “X faktors”, kurā piedalījāties.

– Tas bija tāds mans izpētes gājiens. Es ļoti labi apzinājos, ka žanrs un veids, kā es dziedu – vairāk klasiskā stilā –, absolūti neatbilst “X faktora” prasībām, jo viņi meklē popa un roka zvaigznes. Tā kā tajā laikā es jau biju sākusi privāti ņemt audzēkņus dziedāšanā, mani ļoti interesēja izpētīt to vidi, kā tas viss notiek, kā tiek atlasīti dalībnieki un kas notiek aizkulisēs. Tāpēc es tur aizgāju un to visu izmēģināju. Man nebija mērķa kāpt augstos plauktos, jo šī joma nav manējā, neesmu popmūzikas vai rokmūzikas pārstāve. Tāpēc es saku, ka man patīk visur kur ielīst, paskatīties, pamēģināt un iemācīties, jo vēlos izzināt mūzikas jomu pēc iespējas plašāk.

– Cik ansambļu šobrīd vadāt? Katrā darbavietā pa vienam?

– Mūzikas skolā man ir divi ansambļi. Mūsu mūzikas skolas audzēkņiem ir ekskluzīva iespēja izmēģināt sevi dažādos ansambļos, mainot sastāvus. Piemēram, šajā mācību gadā vienā ansamblī saliku ne tikai vokālistus, bet arī dziedošus ģitāristus un pianisti. Parastajā skolā, pamatskolā, man ir divi vokālie ansambļi. Mazākas meitenes un lielākas meitenes.

– Un vēl jūs esat skolas direktora vietniece. Kā izdodas ar visu tikt galā?

– Jā, tāda ir mana dzīve! Man pašai ir divi bērni. Vīram un bērniem kaut kādā ziņā droši vien nākas ciest manis dēļ, jo es ļoti daudz atdodos darbam. Reizēm tās mēdz būt arī brīvdienas un darbdienu vakari. Tajā pašā laikā vīrs mani saprot, zina: ja es to nedarītu, man sāktos tādas darba lomkas kā narkomāniem, kļūtu kaitinoša, neapmierināta. Mājsaimniece es vienkārši nevarētu būt, man tas neder. Man visu laiku kaut kas ir jādara, un es gribu darboties jomā, kas man patīk un kur es varu dot visvairāk. Tā ir mūzika, dziesmu rakstīšana, pasākumu organizēšana, koncerti. Lielākā daļa pamatskolā organizēto koncertu, arī devīto klašu izlaidumi, Zinību diena un citi muzikālie pasākumi ir manā pārraudzībā. Augstskolā apgūtās organizatora prasmes un iepriekšējā darba pieredze man ir ļoti noderējusi dzīvē un skolā. Tas viss ir saistīts. Es priecājos, ka nekad neesmu darījusi kaut ko lieku.

– Cik veci ir jūsu bērni?

– Meitiņai ir deviņi gadi, bet puikam – četrpadsmit.

– Vai sanāk veltīt viņiem pietiekami daudz laika?

– Gribētos teikt, ka manis nav pietrūcis. Arī tagad, teiksim, skolā esmu stundas sakārtojusi tā, ka ap četriem varu beigt darbu, lai būtu kopā ar bērniem, pagatavotu vakariņas. Es viņus vadāju uz treniņiem, jo abi mani bērni ir basketbolisti. Meita apmeklē arī mūzikas skolu. Protams, regulāri jādodas uz dažādām dzimšanas dienas ballītēm un citiem pasākumiem. Tā kā vīram darbadiena ir ilgāka, līdz sešiem septiņiem vakarā, mēģinām ikdienu saplānot tā, ka, piemēram, es pēc skolas aizvedu bērnus uz treniņiem, bet viņš pēc darba atved mājās. Tāpat transportēšanas jautājumos sadarbojamies arī ar citiem vecākiem.

– Vienkārši radās priekšstats, ka visa jūsu ikdiena paiet skolā.

– Nē, es cenšos nodalīt šīs sfēras! Kaut gan reizēm sanāk pagrēkot un darbu paņemt līdzi uz mājām, ja neesmu paspējusi skolā izlabot kādu kontroldarbu vai pabeigt kāda pasākuma scenāriju. Ne jau man vienīgajai tā sanāk – tāda ir skolotāja profesijas specifika, ja tā to var saukt.

– Vai arī mājas darbi lielā mērā ir uz jūsu pleciem?

– Protams, ar tiem jātiek galā. Man gan vīrs pēc dabas ir diezgan pedantisks un kādreiz biežāk pārmeta, ka gribētos, lai es vairāk ieguldos mājas dzīvē. Bet es saprotu, ka nevar viss vienmēr būt perfekti un ir citi apstākļi, kuriem jāpakļaujas. Tagad jau mēs esam sastrādājušies arī kā vecāki. Tos mājas darbus mēs dalām, nav tā, ka es viena pati paveicu visu. Man ir ļoti izpalīdzīgs vīrs. Nu jau arī bērniem ir savi pienākumi. Puika mums ir ļoti tehniski domājošs un var palīdzēt, prot daudz ko salabot. Tādā ziņā ir laba darba dalīšana. Vēl vecvecāki nāk talkā. Sevišķi vīra vecāki pie mums bieži viesojas. Pagatavo maltītes un izdara daudz ko citu. Mums ir privātmāja ar nelielu dārziņu. Man gan tur pārsvarā ir tikai zāliens un akmens dārzs. Ar to mēs varam tikt galā, jo saprotu, ka vasarā tiešām nebūtu laika audzēt dārzeņus, visu laiku laistīt.

– Jums ir divi bērni, un jūs esat uzrakstījusi divas dziesmu grāmatas.

– Jā, tā tas ir sakritis, pagaidām. Nu, kas to lai zina! Šīs grāmatas noteikti nav pēdējās, par bērniem arī vēl nevar zināt. (Smejas.) Mūsdienās arī pēc četrdesmit gadiem sievietes vēl ir tīri aktīvas.

– Viena dziesmu grāmata ir “Gadalaiku stāsti”, otra – “Rūķu stāsti”. Kā jums radās ideja par grāmatām? Varbūt naktī tās nosapņojāt? Vai arī jau sen bijāt plānojusi īstenot šādu ieceri?

– 2019. gadā es dibināju labdarības biedrību “Sirds māja” jau ar domu, ka vēlos realizēt projektus, kuriem piesaistīt bērnus, lai palīdzētu viņiem attīstīt muzikālos talantus. Tas bija laiks, kad sapratu, ka vēlos radīt arī bērnu mūziku.

– Pastāstiet par to nedaudz vairāk!

– 2017.gadā iznāca mans pirmais mūzikas albums “Dvēseles lidojums”. Man bija iekšēja vēlme pēc garīga rakstura meditatīvām dziesmām. Mūzika ar manis pašas radītiem tekstiem, kas ir par mīlestību pret Dievu un pret visu, kas mums ir dots. Varētu likties – pieaugušo dziesmas –, bet pārsteidzošā kārtā es redzēju, ka šī mūzika uzrunā arī bērnus. Tajā brīdī sapratu, ka patiesībā varbūt ir jāpievēršas bērnu mūzikai. Nodomāju: ja reiz manī ir tas melomāns, ja spēju radīt melodijas, kas uzrunā bērnus, tad tikai jāķeras pie lietas!

2019.gadā nodibināju iepriekš minēto biedrību. Es sapratu: lai piesaistītu kaut kādu naudiņu un varētu ierakstīt bērnu mūzikas albumu, man ir vajadzīga organizācija. Tā aizsākās mana sadarbība ar Garkalnes skolu, jo tajā brīdī jau bijām pārvākušies uz Upesciemu un es tuvākajā apkārtnē meklēju kādas skolas ar mūzikas novirzienu, kurās varētu būt talantīgi bērni – gan dziedātāji, gan instrumentālisti. Vēlējos, lai albumā instrumentus spēlē un dzied tieši bērni. Pateicoties Garkalnes Mūzikas skolas vadītājas atsaucībai, iepazinu vairākus jaunos talantus, ar kuriem uzsāku sadarbību, un mēs ierakstījām pirmo mūzikas albumu “Ziemas stāsts”. Un, ja reiz ir “Ziemas stāsts”, tad jau vajadzēja arī stāstus par pārējiem Latvijas gadalaikiem. Esmu ļoti liela Latvijas patriote, mīlu šo zemi, kur ir tik daudz skaista, un tas viss arī atspoguļojas dziesmās.

– Mīlat visus gadalaikus? Pat ziemu, kad tik daudzi mēdz ilgoties pēc gaismas?

– Jā, tieši tā. Es šajā laikā nebēgu prom, jo pati esmu dzimusi ziemā; arī maniem bērniem un vīram tad ir dzimšanas dienas, vārda dienas. Mani mīļākie svētki ir Ziemassvētki. Es izbaudu visus gadalaikus. Īpaši pavasari, kad daba sāk mosties un ziedēt, – šis vispār ir mans mīļākais gadalaiks. Attiecīgi tas parādās manā mūzikā, dziesmās. Pēc “Ziemas stāsta” jau tapa “Rudens stāsts”, pēc tam “Pavasara stāsts” un “Vasaras stāsts”. 2021. gada vasarā es tepat Garkalnē sarīkoju nometni “Krāsainā mūzika”. Tajā piedalījās visi manos projektos iesaistītie bērni, aptuveni piecdesmit solisti – gan instrumentālie, gan vokālisti. Beigās mēs uztaisījām tādu lielu, skaistu koncertu, un radās ideja, ka dziesmas jāapkopo grāmatā. Tad arī iznāca pirmie “Gadalaiku stāsti”. Mūzikas pedagogiem tie tīri labi patika, grāmata naski izplatījās pa visu Latviju. Arī nošu tirdzniecības veikals “Musica Baltica” labprāt to gribēja tirgot. Šī grāmata joprojām ir aktuāla, un skolotāji katru gadu to iegādājas.

– Vai par šo darbiņu sanāk arī kaut ko nopelnīt?

– Visus līdzekļus, kas mums ienāk gan par mūzikas albumu lietošanu, gan par grāmatām, uzreiz ieguldām citos projektos. Attiecīgi “Gadalaiku stāstu” ienākumi tika veltīti nākamajam projektam – “Rūķu stāstiem”.

– Kā nonācāt pie rūķu tēmas?

– Tā kā “Gadalaiku stāstos” pievērsāmies arī ziemai, kas man ļoti patīk, un rūķīši asociējas ar šo laiku, radās stāsti par viņiem. Šī grāmata palīdz bērniem apgūt mūziku, jo tur dažādās dziesmās ir apspēlētas visas septiņas notis. Katrai notij ir savs rūķītis, un katram rūķītim ir arī savs stāsts. Izveidojās ne tikai dziesmas, bet arī tādi kā literārie darbi. Grāmata ir veidota tā, ka, teiksim, ir rūķīša Do stāsts, pasaciņa, un tad pēc tās pasaciņas seko atbilstoša dziesmiņa. Ir septiņi bērni, septiņas notis – Do, Re, Mi, Fa, Sol, La, Si. Katram ir savs stāsts un sava dziesma. Tad ir arī mamma Gamma un tētis Tonis ar savu stāstu un attiecīgi dziesmu.

Protams, tika ierakstīts arī mūzikas albums, jo jaunā “Rūķu stāstu” grāmata jau izveidota tāda drusciņ modernāka. Tur ir salikti kvadrātkodi, vairs nav klāt diska, ko mūsdienās jau ir ļoti grūti atskaņot, jo to pārsvarā nevar izmantot ne mašīnās, ne datoros. Tāpēc mūsu ierakstītie albumi un arī visi instrumentālie pavadījumi ir pieejami digitālā formātā. Grāmatā ievietoti kodiņi, lai skolotājiem ir vieglāk strādāt. Bērns izlasa stāstu, un tad viņš var pats noskenēt kvadrātkodu un noklausīties, kā konkrētā dziesmiņa skan.

– Izklausās, ka arī šis projekts izvērties visnotaļ veiksmīgi.

– Jā, mums jau ir bijuši arī divi lieli “Rūķu stāstu” uzvedumi. Viens tika rādīts kultūras centrā “Berģi” pirms diviem gadiem, savukārt pagājušās ziemas sākumā bija liels uzvedums kultūras centrā “Ulbrokas pērle”, kur tika piesaistīti gandrīz visi Ropažu novada bērnu vokālie kolektīvi, solisti un arī instrumentālie talanti. Pateicoties manam amatam Ropažu novada pašvaldībā, proti, koru un vokālās jomas koordinēšanā, apzināt muzikālos talantus ir kļuvis daudz vienkāršāk. Protams, turpinu sadarbību arī ar citiem bērniem, ar kuriem iepriekš esmu strādājusi, gan no dažādām Rīgas mūzikas skolām, gan Siguldas un Jūrmalas. Tāds sadraudzības projekts, var teikt. Mūsu novada bērni iepazīst arī citus un kopā var muzicēt.

– Tas ir ļoti pozitīvi, ka bērni no dažādām skolām var sadarboties.

– Jā, piesaistījām audzēkņus arī no Emīla Dārziņa Mūzikas skolas un Rīgas Doma kora skolas. Kādam varētu likties, ka šiem bērniem taču ir tādi talanti, viņi tur visu laiku piedalās konkursos un pasākumos, vai tad viņiem vajag vēl kaut kur muzicēt? Bet patiesībā tā nemaz nav, ka viņiem būtu iespēja ārpus savas skolas sadarboties ar citiem bērniem. Arī mūsu novada skolēniem ikdienā jau tās gatavošanās pārsvarā ir skolas koncertiem, novada iekšējiem pasākumiem. Tādēļ šķiet ļoti svētīgi veicināt sadarbību plašākā mērogā, un to novērtē ne tikai paši bērni, bet arī vecāki un skolotāji. 14. novembrī piecdesmit mūsu novada bērnus vedīšu uz Vaiņodi, kur kultūras centrā plānots valsts svētku sadraudzības koncerts ar Vaiņodes Mūzikas skolas audzēkņiem. Koncerta programmā būs manas autordziesmas.

– Var redzēt, ka jūs degat par savu darbu, esat īstais cilvēks īstajā vietā!

– Paldies! Galvenais jau ir tas, ko tu dzīvē dari, lai tas sagādā prieku tev un arī citiem. Ja tavs veikums sabiedrībai nedod kādu pozitīvu labumu, tad es vispār nesaprotu, kāda jēga strādāt. Svarīgi, ka tu pēc sevis arī kaut ko atstāj ne tikai tuviniekiem, bet arī visai Latvijai un sabiedrībai kopumā. Lai top!

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2025