Pamatīgums it visā – piekrastes pulsu nosaka lībiešu gēni (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Savi ieradumi ir arī piekrastes zvejniekiem, amatniekiem un visiem, kas liesajā kāpu smiltī cenšas izaudzēt kādu dzīvības dīgstu. Lībiešu kultūrvēsture nav atraujama no kulinārā mantojuma, un, apceļojot senās lībiešu zemes Kurzemē (Lībiešu krasts) un Vidzemē, ik uz soļa jūtama spēcīga brāļu tautas pagātnes ietekme – te lībiešu gēns atstājis noturīgas saknes latviešos.

Kolkas rags ir Eiropas centrs

Tieši tā savulaik rakstīja Krišjānis Valdemārs. Kolka un Kolkasrags man vienmēr saistās ar tālbraucēju kapteini lībieti Visvaldi Feldmani (1938–2017). Viņa “Burās” grozīti ostu un Latvijas valsts likteņi. Te ik pa reizei iegriezās mūsu atjaunotās suverēnās republikas pirmais premjers Ivars Godmanis, un tad mājas verandā, pie kuras vienmēr plīvoja Latvijas, Eiropas Savienības un lībiešu karogs, tika pieaicināti tam brīdim vajadzīgi cilvēki, lai diskutētu, strīdētos, rakstītu likumus vai vienkārši tāpat parunātos par dzīvi. Ar Visvalža rūpīgi tecinātu bērza sulu, pepinētām lestēm un pārpasaulīgi gardām ķilaviņām citronu marinādē, kam piepasēja arī kāds dižvīru dzēriena malks, jo spriedēji vairs nebija nekādi skolaspuikas.

Kad Jūras administrāciju vadīja krietnais vīrs Bruno Zeiliņš, te bieži sprieda par bākām, jo arī pats Visvaldis ilgus gadus bija uzņēmies Kolkas bākas uzrauga pienākumus. Tieši tur viņš pirmo reizi pacēla Eiropas Savienības karogu, jo ticēja, ka kopā ar Eiropu mēs dzīvosim labāk. Piekrastes apceļotāji un zvejniecības vēstures entuziasti tagad Kolkas ragā var piesēst uz pamatīga koka sola, lai atcerētos Visvaldi, raugoties tēlnieka Gaita Burvja piemiņas zīmē “Satikties”.

Lībiskās grašas nianses

Nonākot Kolkasragā, kad vējš izpūtis siltumu no kauliem un matos rotaļājas kāpu smiltis, ir īstais brīdis baudīt kaut ko no lībiešu kulinārā mantojuma. Ja palaimējas, ceļmalā ik pa brīdim aicinoši nosmaržo karsti kūpinātas butes vai pepinātas lestes (auksti kūpinātas butes).

Tomēr visspilgtāko ieskatu, ko tad piekrastnieki ceļ azaida galdā, sniedz kafejnīcas “Divjūriņas” saimnieki Sigita un Māris Grīnpukali, jo tieši viņi lībiskās garšas nianses izjutuši vislabāk. Ēdienkartē iekļautā uzkoda – rušrāceņu laiviņas ar biezpienu un zivtiņu – nevienu gardēdi neatstās vienaldzīgu. Desertā stikla burciņā tiks pasniegta siera kūka ar svaigu plūmju džemu. Tad pienāks laiks baudīt krāsainos kokteiļus, taujāt pēc Sigitas ceptajiem sklandraušiem, un, lai arī kafejnīca atvērta vasaras sezonā, tos saimniece cep arī gada aukstajā laikā.

Apceļojot Lībiešu krastu kopā ar fotomeistaru Valdi Braunu, ieklīdām Kolkas “Ūšos”, kur īpašniece Dženeta Marinska tieši tobrīd cēla galdā ķirbju putru. Viņa gan vairāk pazīstama kā dižā latvju saimniece, kas cep gardum gardos sklandraušus un pēta novadu laiku lokos. Vadot biedrību “Domesnes” (senais Kolkas vārds), izpētīta raga un bākas vēsture, kopā ar zemūdens arheoloģijas guru Voldemāru Rainu apzināti kuģu vraki Irbes jūras šaurumā, tādējādi liekot drošus pamatus ekspozīcijai Kolkas lībiešu namā.

Tomēr “Ūšos” atkal visu savās vietās noliek garšas kārpiņas. Baudot Dženetas sarūpēto pusdienu komplektu “Sklandraušu prieki” (bukstiņu biezputra ar piedevām, glāze kefīra, sklandrausis, ko kopā ar viesiem var arī izcept, un tēja), nudien rodas sajūta, ka acīm redzamais ir gluži neticamais. Lībiešu krasts ievelk sevī un nelaiž vaļā.

Nobeigums sekos.