FOTO: Civilizācijas šūpuļa dievišķums un mēsli ^{Apriņķis.lv}

Pirmā reize

“Kurš gan nav bijis Grieķijā? Kāpēc par to atkal jāraksta?” – daudzi varētu izsaukties. Kā uz to skatās. Aktīvie tūristi, visticamāk, šo valsti apciemojuši ne reizi vien, taču arī starp apsēstajiem ceļotājiem vienmēr atradīsies kāds, kurš vēl nav bijis pat Parīzē vai Romā, es to skaitā. Arī Grieķija mums ar Evu bija pirmās reizes pieredze, lai gan viņa ir pabijusi jau trīsdesmit četrās valstīs, es – tikai četrpadsmit, neskaitot tranzītvalstu lidostas pārlidojumos.

Mēs protam ceļot ekonomiski. Lidojumu uz Atēnām un atpakaļ iegādājāmies par “ķiršu cenām”, kas abos virzienos sanāca lētāk, nekā ar mašīnu aizbraukt no Rīgas uz Latvijas tālākajiem punktiem. Tāpat viesnīcu cenas nesezonā ir neticami zemas – vidēji 15 eiro par nakti no cilvēka. Turklāt lielākais pluss ir tieši nesezona, ja vien ceļotāja gaumē nav grupu braucieni, pa minūtēm saplānoti klasisko apskates vietu apmeklējumi, ēšana, čurāšana, “brīvais” laiks un citas kolektivizācijas izpausmes. Mums riebjas burzma un “visi dara tā!”. Ceļošana mums nozīmē izvēles brīvību un jaunas atklāsmes, tāpēc pasaules apskatīšanu plānojam un baudām pašas.

Adrenalīna jūra Nr. 1

Nolēmām, ka ielidošanas dienā no Atēnu lidostas uzreiz dosimies tālāk uz Santorinas salu, kur ieradīsimies vēlu vakarā, tātad pa taisno uz viesnīcu pilsētiņā Fira. Visu nākamo dienu pavadīsim salā, vakarā ar lidmašīnu uz Atēnām, kur mums būs divas pilnas dienas. Tagad ir skaidrs, ka vajadzēja darīt otrādi.

Lidojums no Atēnām uz Santorinu ilgst piecdesmit minūtes. Ceru, ka tas bija un paliks baisākais lidojums manā mūžā. Lidaparāts, mazs kā autobuss, ieskrienoties un paceļoties krakšķēja tik biedējoši, ka šķita – tūlīt izjuks pa molekulām, tūlīt mēs iegāzīsimies Egejas jūrā. Galvā malās tikai viena doma: vai kāds vispār pārbauda šo gaisa kuģu tehnisko stāvokli? Var, protams, braukt uz salu ar prāmi, bet tas ir ļoti ilgi – aptuveni sešas stundas vienā virzienā. Un dārgi. Kā kompensāciju par nāves bailēm visa lidojuma garumā aiz loga vērojām pasakaini skaistu saulrietu virs jūras. Skatot no zemes, saulrieti nekad nav tik iespaidīgi. Par laimi, piezemējāmies sveiki un veseli, bet ar nelāgu apziņu, ka ar tādu pašu kukuruzņiku mums būs jālido atpakaļ.

Piedzīvojumi turpinājās Santorinas lidostā. Izpētījām, ka septiņos vakarā būs autobuss uz pilsētu. Jāgaida stunda. Ilgi, bet taksisti prasa 25 eiro par knapiem pieciem kilometriem. Pilnīgi aptrakuši! Protams, nē! Mūs tomēr aptina ap pirkstu. Pieturā, kur bijām vienīgās gaidītājas, pie mums pienāca viens no taksistiem un apgalvoja, ka šis autobusu saraksts darbojas tikai tūrisma sezonā un šovakar autobusu vairs nebūšot. Lai gan veselais saprāts tirdīja, kāpēc tādā gadījumā pieturā nav ziemas saraksta vai jebkāda paziņojuma un kāpēc šis taksists ir tik uzstājīgs, mēs piekāpāmies, nokaulējām cenu līdz 20 eiro un braucām. Nākamajā dienā no godīgiem vietējiem uzzinājām, ka autobusi, protams, kursē pēc saraksta. Ar šo iemācījāmies, ka grieķi mēdz melot tūristiem un ar to nopelna.

Adrenalīna jūra Nr. 2

Jau biezā tumsā nonācām savā viesnīcā, ļoti skaistā, tukšā un klusā, – pat ne dežuranta, kas mūs ielaistu jau apmaksātajā numurā. Arī uz telefona zvaniem un īsziņām neviens neatbildēja. Taču pie slēgto numuriņu durvīm kūp burbuļvannas, tātad viesi tomēr ir gaidīti. Vienīgā dvēsele, kas mums atsteidzās pretī, bija mīlīga kaķene. Kad jau apsvērām, ko iesākt, pie ēkas, kas tūrisma sezonā varētu būt brokastu zāle, pamanījām lapeli ar uzrakstu angļu valodā: “Rozes kundze! Jūsu numurs ir tāds un tāds, atslēga durvīs.” Citu līdzīgu zīmīšu nebija, tātad šonakt, iespējams, esam vienīgie viesi. Kaķene, kā īstenā saimniece, numuriņā ienāca kopā ar mums, tika dāsni pacienāta un palika līdz rītam, guļot te vienā, te otrā gultā.  

Lai gan numuriņš bija plašs, ērts un ļoti jauks, tajā nebija ne krūzītes, ne tējkannas, ne korķu viļķa. Skaidrs, ka rīta kafiju verandā ar skatu uz jūru nedzersim, bet vīnu gribas jau šovakar. Ko darīt? “YouTube” noskatījāmies vairākas videopamācības “kā atvērt vīna pudeli, ja nav korķu viļķa” un izmēģinājām mums pieejamo variantu – salocīt frotē dvieli vairākās kārtās, nolikt pie sienas un enerģiski dauzīt pret to pudeles dibenu, līdz korķis pats izrāpjas no kakliņa. Tas gan nebija tik viegli, kā izskatījās video, bet jautri gan, un galu galā pudele tiešām bija vaļā. Un grieķu vīns izrādījās pārsteidzoši labs.

Nolēmām to baudīt burbuļvannā, taču mūsu numuriņš atradās ēkas otrajā stāvā, tāpēc nebija skaidrs, kura vanna varētu būt mūsējā. Nolēmām izmantot tālāko. Un te sākās ceļojuma kulminācija. Pēc brīža atvērās blakus numuriņa durvis, un, spriežot pēc balsīm, savā burbuļvannā iekāpa jauns franču pāris. Sastingām apziņā, ka, visticamāk, mēs tomēr īsti likumīgi neesam vannā, turklāt no pārīša mūs tagad atdala tikai plāna ķieģeļu siena. Ja viņi paskatītos “aiz borta”, redzētu, ka nav vieni šai pasaulē. Kā par spīti un gluži kā kino, šai nepiemērotajā brīdī man pienāca īsziņa no vīra, taču to viņi, šķiet, nedzirdēja. Paņēmu telefonu, lai izslēgtu skaņu, bet netīšām nospiedu uz foto aplīša… un nozibēja zibspuldze. Arī tam viņi nepievērsa uzmanību, jo mazums – gaismas relejus uz sekundi var iedarbināt arī garāmejošs kaķis. Pēc pavisam īsa ievada blakus vannā sākās tas, kas jau bija paredzams. Tas gan bija skumīgi īss brīdis – dažas ritmiskas šļakatas, kam sekoja pļauka pa dupsi un vilšanās pilna meitenes nopūta. Tad pārītis devās atpakaļ numuriņā, un mēs beidzot izelpojām.

Baltas sirdis baltā salā

Santorinas salas forma man atgādina cilvēka embriju grūtniecības trešajā mēnesī, tāpēc tai ļoti piestāv apzīmējums “civilizācijas šūpulis”. Jau Latvijā bijām nolēmušas, ka pa kalnu taku aiziesim no Firas (apmēram embrija saules pinumā) līdz Oia (cilvēciņa seja), izejot cauri diviem ciemiem – Imerovigli un Firostefani. Ja tic tūrisma ceļvežiem, tas ir apmēram desmit kilometru garš ceļš, taču dzīvē izrādījās krietni garāks. Tas nebija viegls, bet neaizmirstami skaists un meditatīvs pārgājiens.

Neticams fakts: tikai septiņdesmitajos gados Santorinas salā ievilka elektrību, kabeli no kontinenta iebūvējot pa jūras dzelmi. Septiņdesmit sešus kvadrātkilometrus lielajā salā pastāvīgi dzīvo piecpadsmit ar pus tūkstoši cilvēku, kas ir mazāk nekā Tukumā, bet vairāk nekā Cēsīs. Ko viņi dara tūrisma tukšajā sezonā, nav ne jausmas. Redzējām, ka daļa vīriešu strādā celtniecībā – būvē jaunas viesnīcas, pārbūvē vecās –, būvniecība visur ritēja pilnā sparā. Arī tirdzniecības vietās un pārsvarā strādā vīrieši. Lielākā daļa sieviešu tātad dzīvo vīra vai tēva apgādībā. Deviņdesmit pieci procenti veikaliņu un kiosku decembrī ir slēgti, tāpat ēstuves un auto nomas. Iet tik garu ceļu ar mugursomām nav prāta darbs, tāpēc meklējām, kur tās atstāt, bet daudzās somu glabātavas nesezonā ir slēgtas. Kādas auto nomas īpašnieks vēlīgi piedāvāja somas atstāt viņa kantorī, bet piesacīja, ka tās ir jāizņem līdz sešiem.

Santorinas pilsētiņas ir vēl baltākas un skaistākas nekā attēlos. Sala ir maza, no krasta pārskatāma uz abām pusēm, un piekrastes pilsētiņas pa gabalu izskatās kā sniegotu kalnu virsotnes (lai gan – no kurienes gan dienvidos lai būtu sniegs?). Ieliņas šauras un vijas kalnup. Vienotā arhitektūra ir apbrīnojama – nav iespējams saprast, kur beidzas viena nenosakāmās formas ēka un sākas nākamā, tās visas savā starpā ir savienotas vai nu ar sienu, kāpnēm, terasi, vai vismaz ar baseina apmali. Ja kāds milzis paņemtu pirkstos vienu starpsienu, paceltu visu pilsētiņu. Kaķu vairāk nekā cilvēku, visi draudzīgi un izskatās aprūpēti. Katru dienu mums bija viens īpašs kaķis. Pirmo atstājām Firas viesnīcā, otrās dienas kaķēnu satikām pa ceļam uz Oia.

Meklējot vienu no geocaching slēpņiem, izdzirdējām, ka kaut kur lejā žēli raud kaķēns. Mazulis bija iekļuvis (visticamāk, iekritis) kāda viesu nama iekšpagalmā ar apmēram trīs metrus augstām mūra sienām un izkļūt no turienes paša spēkiem viņam nebija nekādu izredžu. Izdzirdējis tuvumā cilvēkus, apmēram divus mēnešus mazais kaķubērns sāka izmisīgi saukt pēc palīdzības. Kad pārliecāmies pār iekšpagalma mūri un ieraudzījām dzīvnieciņu, kurš bezcerīgi mēģina uzrāpties pie mums, sirds sažņaudzās līdzjūtībā. Skaidrs, ka tādu kājāmgājēju kā mēs līdz pavasarim te būs ļoti maz; vēl retāk kāds no viņiem meklēs slēpni virs šī iekšpagalma. Atmetām ar roku slēpnim, bet atradām nelegālu veidu, kā iekļūt pie kaķēna. Pabarojām mazuli ar šķiņķi no līdzpaņemtā kruasāna. Viņš bija tik izsalcis, ka apēda visu un neatteicās arī no paša kruasāna. Sapratām, ka viņš taču nav arī dzēris nezin cik ilgu laiku, bet mums līdzi tikai ar vīnu atšķaidīts ūdens. Ar mazuli klēpī devāmies ceļā, līdz atradām trauku ar lietusūdeni. Turpat netālu dīkāja vietējais bezpajumtnieks, kurš ne vārda nesaprata angliski, bet lika mums noprast, ka viņš par kaķēnu parūpēsies. Nebija iemesla neticēt, jo grieķi kaķus dievina. Mēs ar Evu arī. Pārņemtas ar rūpēm par mazo dzīvībiņu, to pat nenofotografējām.

Salā brīnišķīgs bija viss, izņemot cenas. Tās tur ir kā tūrisma sezonā – puslitra ūdens vai limonādes pudele maksā piecus sešus eiro, bet bankomāti ņem desmit procentu komisijas maksu (nez vai Eiropas Savienībā tas ir likumīgi?), tāpēc citiem ceļotājiem noteikti iesaku nodrošināties ar skaidru naudu.

Telefona aplikācija vakarā rādīja, ka kājām esam nogājušas astoņpadsmit kilometru, turklāt augšup lejup pa kalnu taku, šķērsojot arī sarkanas un melnas lavas grēdas un ar apbrīnu noraugoties uz augiem, kas šajos izdedžos spēj ne vien augt, bet pat ziedēt. Firā atgriezāmies ar autobusu, no laipnā autonomas vīra paņēmām savas somas un ar citu autobusu aizbraucām uz lidostu. Ceļā uz Atēnām jau atkal vērojām saulrietu aiz loga.

Atēnu otrā seja

Atēnās viss ir daudzreiz lētāk nekā Santorinā, cenas pat ļoti draudzīgas. Tomēr Grieķijas galvaspilsēta izrādījās mana prāta apvērsums civilizācijas un kultūras izpratnē. Tā ir pilsēta, kur līdzās ir tempļi un mīzalu rajoni. Kur viduslaiku netīrību redzi šeit un tagad, bet pirmslaiku “primitīvisms” – arhitektūras pieminekļi – stāv pāri mūsdienu “progresam”. Nebiju palasījusi ceļojumu aprakstus, tāpēc iztēlojos Atēnas kā akropoles (acropolis – pilsētas augstākā, nocietinātā daļa, ko uzbrukuma gadījumā pilsētnieki izmantoja kā patvērumu) tempļu cienīgu pilsētu, kas augstā godā tur savu īpašo vēsturisko statusu, un ka šī cieņa būs jūtama ik uz soļa. Ak, vai! Manas iedomas sašķīda driskās.

Nemūžam nespētu iztēloties, ka TIK ĻOTI netīra un nolaista ir šī pilsēta. Tā, ka nevis starp normāliem namiem mēdz būt arī pa graustam, kā esam raduši redzēt Latvijas pilsētās, bet otrādi – starp graustiem gadās arī pa namam. Tā, ka netīrību, nebeidzama geto sajūtu un smakas pat negribas pārstāstīt. Un tikai mazītiņa vecpilsētas daļa, burtiski daži kvartāli Akropoles pakājē, ir sakopti un acij baudāmi arī dienas gaišajā laikā. Tikai pēc tam izlasīju, ka bardaks veidojies tais pašos pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, tātad tikai piecdesmit gadu senā pagātnē, kad Santorina tika pie elektrības. Uz Atēnām tai laikā plūdis tik daudz laimes meklētāju, ka pilsēta paplašināta strauji, nepārdomāti, haotiski un lēti. Lielākā daļa toreizējo jaunbūvju tagad ir grausti. Lai kaut ko glābtu, vajadzētu nojaukt trīs ceturtdaļas pilsētas un lēnām, pārdomāti būvēt to no jauna.

Skaistuma pretpoli

Visaptverošā nepievilcība ir iemesls, kāpēc, plānojot ceļojumu uz Grieķiju, Atēnu apskatei pietiek ar vienu dienu, kurā var pagūt apskatīt Akropoli, tās pakājē izstaigāt Agoru – antīkās pilsētas tirgus un administratīvo zonu –, kuras templis – Partenona mazais brālis – saglabājies nesalīdzināmi labāk nekā daudz reižu apzināti postītie Akropoles tempļi, noteikti izstaigāt Plaka kvartālu, kas būvēts vienlaikus ar Santorinas pilsētiņām un ir saskatāma nepārprotama līdzība, kā arī izbaudīt Atēnu neatkārtojamos gastronomiskos piedāvājumus kādā no daudzajiem krodziņiem. Pārējo ceļojuma laiku vērts veltīt salām un vēsturiskām vietām – kā Delfi, Meteora, Mikēnas – kontinentā, kas mums atstātas uz “nākamreiz”.

Atzīstu, ka Akropoles un citu vēsturisko vietu apmeklējums ir tā vērts, lai pieciestu iepriekš pieminēto Atēnu miskasti. Pat tas, kas palicis pāri no arhitektūras brīnumiem, būvētiem pirms trim tūkstošiem gadu, liek apbrīnā zemu paklanīties, salīdzinot ar mūsdienu skārdenēm – tirdzniecības “tempļiem”, kas aprok dzīvus cilvēkus. Redzēt to savām acīm ir kosmiski spēcīgs pārdzīvojums. Turklāt nesezonā, kad tūristi nekāpj cits citam uz galvas un var pat nofotografēties bez pūļa fonā. Senā citadele raisa nopietnas pārdomas. Piemēram, kā gan Grieķiju, kam bija tik spēcīgs un daudzveidīgs savu dievību kults, bija iespējams pakļaut kristietībai? Kādiem līdzekļiem tas tika panākts, un vai bija tā vērts?

Arī skaistuma izpratnes ziņā Atēnas liek domāt un prot šokēt. Ja Santorinas salā Ziemassvētku klātbūtni nekādi nemanījām, tad Grieķijas galvaspilsēta bija izrotāta tik biezā slānī, ka caur rotājumiem neredz “eglīti”, un tas nav pārspīlējums. Bet nekas nespēja pārspēt ikgadējo Ziemassvētku brīnumzemi – kvartālu, kur caur rotājumiem neredz ne vien eglīti, bet arī namus. Kur ļaudis stāv garās rindās, lai iekļūtu svētku kafejnīcās, kur saldējumu pasniedz reāla izmēra Ziemsvētku vecīša šokolādes zābakā, Pelnrušķītes kurpītē vai citā daiļā ietvarā, turklāt apmeklētājus apkalpo elfi. Atzīšos, man šīs esences bija par daudz jau pirmajās piecpadsmit minūtēs, bet pilnībā saprotu bērnus, kas te jūtas kā pasakā.     

Šī spožuma kontrasts un veldze dvēselei bija skats no Filopapa (Philopappos) kalna uz Akropoles tempļiem vakara tumsā, ko iesaku piedzīvot, ja vien Atēnās paredzēts pavadīt nakti. Tas ir tāpat, kā skatīties uz ugunskuru, – tu kā hipnotizēts nespēj novērst acis, lai gan apzinies, ka attēlā nekas nemainās. Tomēr tajā ir kaut kas pārlaicīgs, sakrāls un dziedinošs. Tu šeit un tagad raugies uz mūsdienu tehnoloģijām jaudīgi, bet minimālisma stilā izgaismotu trīstūkstoš gadu senu vēsturi un saproti, ka piedzīvo klātesamības brīnumu, ko nekad mūžā nespēsi aizmirst. 

Ak, jā! Savu trešās dienas kaķi satikām senās Agoras drupās. Tā bija sterilizēta kaķene, kuras senčos acīm redzami bengāliešu gēni. Viņa ilgi mūs pavadīja, sacīdama paldies par katru glāstu, un labprāt būtu devusies līdzi uz Latviju, ja vien tas būtu iespējams. Ja man Grieķija būtu jāraksturo dažos vārdos, es sacītu: tempļi, kaķi, netīrība un žilbinošs baltums. Gana kontrastaini apzīmējumi.