Ādažu muiža – patstāvīga saimniecība ar savām zemēm ^{Apriņķis.lv}

Lai gan šodien Ādažu pilsēta atrodas Vējupes labajā krastā, tuvu Remberģu muižas (Ringenberg) centram, Ādažu ciema agrākais centrs bija bijušās Gaujas jeb Pļavas muižas (vāciski – Aahof) atrašanās vieta. Ādažu muiža atradās senajā Bukultu pils jeb Jauno dzirnavu draudzes novadā (Kirchspiel Neuermühlen), kas ietvēra pašreizējās Bukultu un Baltezera teritorijas. 19. gadsimtā to pazina kā Ādažu-Carnikavas draudzes novadu.

Ādažu muižas vēsture aizsākas zviedru valdīšanas laikos, pirmie dokumentārie pierādījumi ir no 1633. gada, kad muižas nomnieks bija Hans Vite. Kopumā dokumentos var atrast septiņus muižas īpašniekus. Jau 1636. gadā muiža nonāca nākamā īpašnieka – Hansa Vahtmeisterna – īpašumā, un drīz pēc tam tā pārgāja Vidzemes landmaršala un diplomāta barona Otto fon Mengdensa īpašumā.

Lielais mēris un Zviedru kara sekas

Neatkarīgi no politisko varu maiņām muižas liktenī tika ierakstīti arī citi izaicinājumi. Viens no lielākajiem bija Lielais mēris, kas piemeklēja visu Eiropu. No tā izvairīties bija neiespējami teju nevienam, un arī Ādažu muiža saņēma ievērojamu triecienu. Zviedru karš (1700–1721) Vidzemē atstāja postošas sekas, un kopā ar karaspēku, pa ceļiem, kur notika tā pārvietošanās, izplatījās arī mēris. Tā kā Ādaži atradās tieši šo ceļu tuvumā, mājas pie tiem tika nodedzinātas, un teju 80% iedzīvotāju gāja bojā. Vēsturiskās liecībās dokumentēts, ka pēc Lielā mēra Ādažu muižā bija palikuši tikai 117 cilvēku, Remberģes muižā – vienpadsmit, Iļķenē – deviņi, Kluses muižā – neviena. Visā Ādažu draudzē no 1258 draudzes locekļiem pēc mēra palikuši bija aptuveni 300 cilvēku.

1723.gadā Ādažu muiža un pilsēta tika atdotas atpakaļ bruņniecības pārstāvjiem, un par tās īpašnieci kļuva grāfiene Katarīna Golofleina. Vēlāk, 1796. gadā, muiža tika pārdota Vilhelmam Blankenhāgenam, kurš arī bija Bukultu muižas īpašnieks un Krievijas cara Aleksandra I padomnieks. Viņš bija saistīts arī ar populāro dzērienu “Allažu ķimelis”. 19. gadsimta sākumā Ādažu muiža un Bukultu muiža tika pārdotas jaunam īpašniekam – baronam Ādolfam Heinriham Volfam. Bukultu muiža palika Volfu ģimenes rokās līdz 1939. gadam, kad tika veikta repatriācija.

Zemnieku dumpis – aizsākums pārmaiņām muižas pārvaldē

Ap 1828. gadu abām muižām uzradās jauns īpašnieks – barons Ādolfs Heinrihs Volfs. Kā Ādažu un Bukultu muižas īpašniekam Volfam bija liela ietekme uz apkārtnes iedzīvotāju un draudzes dzīvi, izmantojot savas privilēģijas un patronāta tiesības. Volfs savā saimniekošanas laikā bija lielā sāncensībā ar grāfu A. Manteifeli, kurš bija Remberģes jeb Vesterotes muižiņas īpašnieks. Taču īpašu Heinriha Volfa saimniekošanas laiku padara tieši 1861. gadā Krievijas cara Aleksandra II ieviestais likums, kas atcēla dzimtbūšanu Krievijā.

Lai gan šis likums tika attiecināts Latvijas teritorijā uz Latgali, tas bija krietni liberālāks, nekā 1817. gadā Kurzemē vai 1819. gadā Vidzemē pieņemtie dzimtbūšanas atcelšanas likumi. Zemnieki it kā kļuva brīvi, taču teju viss viņu mantiskais īpašums palika muižai. Lai zemnieks varētu turpināt dzīvot savā mājā un turpināt saimniekot, viņš varēja noslēgt nomas līgumu ar muižu. Taču muižnieki, tostarp Ādažu un Bukultu muižas barons Volfs, šādai kārtībai nepiekrita un no tās mēģināja izvairīties.

1863.gada pavasarī daudzi Ādažu zemnieki kopīgi parakstīja lūgumrakstu un devās pie muižkunga Volfa ar prasību par rakstisku nomas līgumu par zemi un savām ilggadējām mājām, kur bija dzīvojušas jau vairākas paaudzes. Tomēr barons Vulfs ignorēja zemnieku prasības. Un tad pienāca liktenīgais 1863. gada 20. aprīlis – diena, kad ādažnieki kopīgi izlēma pārtraukt veikt muižas klaušas (feodālās zemes rentes forma jeb bezmaksas darbs, kas zemniekiem ar savu inventāru un vilcējspēku dzimtbūšanas laikā bija jāveic muižā). Tā bija uzdrīkstēšanās un rīcība, kas nebija raksturīga šajā laikmetā.

Atbildē barons pie sevis izsauca muižas stārastu (klaušu darbu uzraugs 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, ko muižnieks iecēla no zemnieku vidus) Jāni Kalniņu, Ādažu pagasta vecāko Jēkabu Breineru, pagasta tiesas pārstāvjus Dāvi Upīti, Mārtiņu Osi un Dāvi Neilandu. Viņi atzinās, ka ir devuši rīkojumu pārtraukt pienākumu pildīšanu pret muižu. Aktīvākos dumpiniekus ieslodzīja cietumā, un viņu ģimenes tika izliktas no mājām.

Tomēr ādažnieki neatjaunoja klaušu darbus. Ar Tērbatas Universitātes absolventu palīdzību ādažnieki ar Miķeli Freimani priekšgalā uzrakstīja petīciju “labajam ķeizaram” par ādažnieku tiesībām. Lai izvairītos no cenzūras, Miķelis Freimanis un citi aktīvisti vēstuli piekrita nogādāt pašam ķeizaram personiski. Uzzinājuši, kur ķeizars dodas ikdienas pastaigā, un uzmeklējuši viņu, pārdrošnieki nometušies ceļos ķeizara priekšā ar aploksnē ielikto lūgumrakstu uz galvas. Veiksmīgā kārtā ķeizars lūgumu pieņēmis, un pēc laika visi Ādažu dumpī apcietinātie no cietuma tika izlaisti. Politiski un sabiedriski aktīvi Ādažu zemnieki sagaidīja arī gadsimtu miju, piedalījās arī 1905. gada Krievijas revolūcijas notikumos.

Muižas noriets un mantojums, muižas dzīve mūsdienās

1872.gadā Bukultu muižu iegādājās Baltazars Kampenhauzens, 1909. gadā Kampenhauzenu dzimta kļuva arī par Ādažu muižas īpašniekiem. Pēc 1920. gada agrārās reformas Ādažu muižas teritorijas tika sadalītas. Ādažu muižā dzimušais tās pēdējais īpašnieks barons Arists Baltazars Kampenhauzens palika Latvijā. 1920. gada 26. jūnijā baronam izsniedza Latvijas pilsoņa pasi, un agrārā reforma Ādažu muižas īpašniekam atstāja 59,80 ha muižas neatsavināmās daļas. No pārējām 12 069 pūrvietām muižas zemes (aptuveni 4477 hektāri) Ādažu pagastā izveidoja 100 jaunsaimniecības un piešķīra zemes piegriezumus 10 vecsaimniecībām.

Mūsdienās kādreizējās muižas teritorija ir kļuvusi par uzņēmumu attīstības centru. Šeit atrodas uzņēmumi, kas darbojas visdažādākajās uzņēmējdarbības jomās – sākot ar pārtikas ražotnēm un līdz pat būvniecības materiālu uzņēmumiem un lauksaimniecības tehnikas piegādātājiem. Mūsdienās apskatāms muižas parks, kur redzama aleja.

Turpinājumā…

1894.gadā vācu tautības latviešu valodnieks un etnogrāfs Augusts Bīlenšteins (1826–1907) Ādažu (Neuermühlen) draudzes novada kartē atzīmējis desmit lielās un divas mazās mājas-muižas. Lielās muižas: Ādaži (Aahof), Remberģe (Ringenberg), Baložu muiža (Bonaventura), Aldermuiža (Hollershof), Štāles muiža (Stahlenhof), Berģu muiža (Bergshof), Bukultu muiža (Bellenhof), Iļķene (Hilhensfahr), Kluse (Kluss), Ādažu mācītājmuiža (Pastorat). Carnikavas muiža tika iedalīta atsevišķā Carnikavas draudzes novada teritorijā. Mājas-muižas: Attari (Ottern), Rīkuļi (Rihkul).