Par 2025.gada kukaini izvēlēts jāņtārpiņš, par gada bezmugurkaulnieku – dižais mājas zirneklis

Biedrībā skaidro, ka jāņtārpiņiem, kā tos nosaukuši latvieši, nav radniecības ar tārpiem, bet gan ar vabolēm – tie pieder spīdvaboļu dzimtai, kurā ietilpst vairāk nekā 2000 sugu, lielākoties tropu iemītnieces. Latvijā sastopamas tikai divas ar spīdorgāniem apveltītas sugas – jāņtārpiņš (Lampyris noctiluca) un mazais jāņtārpiņš (Phosphaenus hemipterus). Savu latvisko nosaukumu šie posmkāji ieguvuši mātīšu un kāpuru ārējā izskata dēļ, jo to ķermenis ir desmit līdz 25 milimetrus garš, izteikti posmots, mīksts un bez spārniem. Vienīgi jāņtārpiņa tēviņam ir spārni, tie spēj lidot, uzmeklējot zālē gaismas signālus raidošās mātītes.

Jāņtārpiņu kāpuru attīstība noris pāris gadus, pēc izkūņošanās vasaras sākumā tie vairs barību neuzņem, jo mutes orgāni viņiem ir reducējušies. Tādējādi pieaugušo indivīdu vienīgā funkcija ir vairošanās, ko viņi paveic dažās nedēļās jūnijā un jūlijā. Pēc 50 līdz 100 olu izdēšanas augsnē vai zemsedzē mātītes, tāpat kā tēviņi, iet bojā, kāpuri izšķiļas pēc 3-4 nedēļām. Atšķirībā no jāņtārpiņa, mazā jāņtārpiņa kāpuru galvenais barības objekts ir sliekas.

Pēc LEB informācijas, bioluminiscenci nodrošina ķīmiskie procesi, kas notiek īpašos gaismu emitējošosorgānos, kas atrodas jāņtārpiņa vēdera dobuma apakšējā daļā. Gaisma rodas, fermentam luciferāzei mijiedarbojoties ar īpašām vaboles olbaltumvielām luciferīniem. Arī jāņtārpiņu kāpuri rada gaismu, taču to luminiscencei ir cita nozīme kā pieaugušajām vabolēm. Proti, kāpuri ar to brīdina potenciālos uzbrucējus, jo satur kodīgas un indīgas vielas.

Spīdēšanas process var būt gan nepārtraukts, gan impulsveida, ko kukainis panāk ritmiski kustinot vēderiņu. Jāņtārpiņa mātīte spīd aptuveni divas stundas naktī un šī spīdēšana turpinās aptuveni desmit naktis. Tēviņi spēj pamanīt gaismas signālus pat 45 metru attālumā.

Lai pievērstu uzmanību mūsu mājās dzīvojošajiem bezmugurkaulniekiem un to nozīmi vides uzturēšanā, kā arī lai sniegtu vairāk informācijas par nezināmajiem zirnekļiem cilvēka mājokļos, Latvijas Entomoloģijas biedrība par 2025.gada bezmugurkaulnieku ir izvēlējusies dižo mājas zirnekli (Eratigena atrica (C. L. Koch, 1843)).

Dižais mājas zirneklis dzīvo cilvēka mājokļos, biežāk vietās, kur netiek traucēts – vannas istabā, pagrabā, garāžā. Mātītes ķermenis sasniedz 1,6-1,8 cm garumu. Kājas var būt līdz pat trim reizēm garākas par ķermeni.

Zirneklis ir aktīvs diennakts tumšajā laikā, bet, ja tiek iztraucēts dienas laikā, tad arī var pārvietoties, lai sameklētu jaunu slēptuvi. Mātītes tīklā var pavadīt visu savu mūžu, savukārt tēviņi ir ceļotāji, un palielināta aktivitāte novērojama no jūnija līdz augustam. Šajā laikā tēviņi meklē mātītes, lai pārotos.

Sugas aprakstos tiek minēts, ka dižais mājas zirneklis dzīvo 2-3 gadus, taču ir dokumentēts gadījums, kad nodzīvoja sešus gadus. Lai gan zirnekļi daudziem izraisa nepatīkamas sajūtas, tie ir nozīmīgi kukaiņa skaita regulatori, norāda LEB.