Brīvdienu vakari nav domāti tikai aliņam Apriņķis.lv
- Autors: Viktorija Slavinska-Kostigova

Velosports Brigitas un Jāņa Kupču ģimenē ir lielā cieņā – tas stiprina gan katra individuālās iemaņas, gan arī abu attiecības. Brigita ar velosipēdu brauc gan uz darbu, gan treniņus, ar to ir apceļotas arī vairākas Eiropas pilsētas. Pāris gadu viņa ir arī Latvijas sieviešu riteņbraukšanas kluba “Latvian Cycling Girls” komandā. Sacensībām un personīgajā izaugsmē viņu izaicina un atbalsta Jānis, dodot uzdevumus un atbildīgi uzmanot progresu kā personīgais treneris. Riteņbraukšana aizrauj arī Jāni, bet, kad ir nepieciešams to, kā pats smejas, “atšķaidīt”, tad lieti noder arī skriešana. Abiem ir krietns pulks draugu, kas arī ir aizrāvušies ar velobraukšanu un kuriem viņi seko līdzi un smeļas iedvesmu.
– Kurā brīdī no parastiem brīvdienu riteņbraucējiem kļuvāt par šī sporta entuziastiem?
Jānis: Ar riteni jau braucu pirms kādiem desmit gadiem. Tad bija pauze. Atsāku kādā 2019. gadā – biju pasūtījis sev jaunu riteni, tad arī regulāri atsāku trenēties. Arī Brigita jau tajā laikā aktīvi brauca uz darbu ar riteni, nodarbojās ar fitnesu, skrēja krosiņus. Reizēm abi piedalījāmies Latvijas Riteņbraucēju vienības braucienos. Vairāk un biežāk abi sākām braukt 2022. gadā.
Brigita: Man tas bija saistīts ar iestāšanos Latvijas sieviešu riteņbraukšanas kluba “Latvian Cycling Girls” komandā. Tad sākās nopietnāka velobraukšana. Mums regulāri notiek dažādi koptreniņi un komandas aktivitātes. Mēs esam pa visu Latviju, katra esam savā reģionā, kur arī kopā ar vietējām meitenēm braucam.
– Vai abi esat ar azartu un domu par rezultātu tajā, ko darāt?
Brigita: Man noteikti ir svarīgs rezultāts, jā!
Jānis: Jau pirmajās sacensībās Brigita nostartēja samērā labi, un, kad saproti, ka esi starp kādiem desmit labākajiem, parādās azarts, sak, varbūt var ielauzties arī starp trim labākajiem savā vecuma grupā un kopvērtējumā. Tad arī kļūst interesantāk to darīt. Savukārt man rezultāts sacensībās nav noteicošais. Visu laiku tāpat varu redzēt savus sasniegtos uzlabojumus un to cīņu sevī. Citreiz ir interesanti pavērot sevi no malas, piemēram, cīņā ar kādu kaimiņu no Lībieškalna, kurš braucienā ir drusku priekšā, tad gribas viņu apdzīt.
– Cik tālu esat gatavi iet savā izaugsmē?
Brigita: Protams, man ir, kur augt. Es gribētu beidzot iekļūt labāko trijniekā savā vecuma grupā. Pagājušajā gadā es dabūju traumu treniņā – salauzu atslēgas kaulu. Pirms tam sacensībās jau braucu par ceturto un piekto vietu savā grupā. Tāpēc šajā sezonā man ir azarts pacelt augstāk rezultātu un kompensēt to, kas pērn neizdevās. Traumu es guvu tieši sezonas sākumā un pusgadu biju nost no braukšanas.
Jānis: Jā, jābrauc un jāskatās, kā Brigita jutīsies un kā vēl varam tehnisko pusi pieslīpēt. Potenciāls ir. Redzēju, cik drošāka braukšanā viņa jau bija kļuvusi, tāpēc trauma, protams, bija pilnīgi negaidītā vietā un veidā. Noteikti domāsim papildus par aprīkojumu un citām lietām, piemēram, vai gaisa spiediens riepās vienmēr ir izvēlēts pareizais.
– Vai tu, Brigita, vienmēr ieklausies Jāņa dotajās norādēs?
Brigita: Jā, es cenšos. Mēs abi kopā sastādām treniņu plānu. Viņš vienmēr pieskata un seko līdzi tam, kā es to izpildu.

– Kas noteikti ir jāievēro pirms sacensībām, piemēram, iepriekšējā dienā?
Jānis: Noteikti ir jādomā par uzturu. Tam jābūt ogļhidrātiem bagātam, vieglākam, tad nākamajā dienā ir vieglāk braukt. Daudz ūdens ir jādzer. Citreiz pirms sacensībām lieti noder atteikšanās no gaļas, tās vietā vairāk apēdot makaronus un pankūkas. Protams, svarīgi ir arī nepārēsties no uztraukuma.
– Kādas vietas ar riteņiem esat apbraukājuši ārpus Latvijas?
Brigita: Līdz šim esam bijuši Kiprā un Spānijā. Tas katru reizi bija ļoti skaisti, jo varējām piestāt, kur gribējām, un nobildēt, ko gribējām, – gan ar kameru, gan acīm. (Smaida.) Bija ļoti forši.
Jānis: Skaisti bija pie Malagas un Barselonas. Vienreiz mēs riteņus paņēmām nomā tur uz vietas, otro reizi lidojām jau ar saviem. Braucienos mēs treniņu plānu apvienojam ar pilsētu izbraukāšanu un apskati. Ļoti gribējās izbraukt ārpus Latvijas, lai nav tikai maršruts darbs–mājas. Tā izvērtējot, tur treniņi bija grūtāki, jo bieži bija kalnaini apvidi vai braucām gar piekrasti, trāpot arī pavasara pretvējos.
– Kādi velosporta piedzīvojumi jums nāk prātā?
Jānis: 2021. gadā man uzradās viens treniņu biedrs no Ogres apkaimes, kurš ik palaikam izaicināja uz kaut ko vairāk. Piemēram, katru nedēļu izbraukt aptuveni simt kilometrus garu posmu, tad kādā pavasarī – divsimt kilometrus. Vienreiz viņš man saka: būšu pie tevis piecos no rīta, brauksim uz Daugavpili un tad ar vilcienu atpakaļ. Bijām vairāki džeki, un mērķis bija ar šosejas riteņiem vienā dienā nobraukt sešsimt kilometrus. Sešu cilvēku sastāvā mēs to arī izdarījām. Jutām, ka kāds ir vairāk trenējies, kāds mazāk. Man toreiz likās pagrūti, gribējās jau Rēzeknē izstāties, bet, kā smejos, daži aliņi, kebabs un pārējo uzmundrinājums saņemties palīdzēja. Uz nakti kļuva vēsāks, un tad bija vieglāk, bet mājās es pārbraucu ļoti noguris un ar sāpošu ceļgalu
Esmu piedalījies arī “Velorealitātē” – tas ir piedzīvojumu velobrauciens, un tajā ik gadu piedalās vairāk nekā divi simti riteņbraucēju, kuri vēlas divu dienu laikā pieveikt vismaz trīssimt kilometrus pašu saplānotos maršrutos pa Latvijas mazajiem ceļiem. Ir jāapmeklē četri iepriekš zināmi kontrolpunkti. Starts tiek dots piektdien desmitos vakarā, un kontrolpunkti ir jāapmeklē līdz svētdienas divpadsmitiem dienā. Cik ātri nonāksi finišā, tas ir no tevis paša atkarīgs – vai negulēsi un brauksi visu nakti, vai uzsliesi telti, vai sarunāsi naktsmītnes pa ceļam. Tā kā maršruts ir jāsastāda katram pašam, tas var sagādāt dažādus grūtāk vai vieglāk izbraucamus posmus. Šo pasākumu rīko Velomens, kurš nodarbojas ar veloceļojumu un ultragaro riteņbraukšanas sacensību organizēšanu.
Protams, piedzīvojumi bijuši arī Spānijā. Pirmajā braucienā uz Malagu es biju paņēmis nomā riteni uz septiņām dienām un trīs dienas devos braucienos. Pēc gada aizbraucām tur vēlreiz, jo bija palikušas neredzētas vietas, riteņus paņēmām abi un izbraukājām.

– Vai esat apmierināti ar speciālajām joslām velobraucējiem pilsētvidē?
Jānis: Manuprāt, izcili izbūvēts ir veloceliņš Ogre–Ogresgals. Noteikti var pieminēt to, ka pēc izbūves tas vienmēr tiek iztīrīts un izšķūrēts, tādēļ ir ērts un labi braucams. Veloceliņš cauri pilsētai gan ir, jāsaka, bīstamāks. Tur labāk braukt lēnāk, gājēju ātrumā. Piektdienu vakaros uz tā ir arī sasistu pudeļu stikli. Vieglāk braukt ir pa ceļa braucamo daļu. Noteikti prasītos savienojums starp Saulkalni un Salaspili. Rīgā daudz nelienam iekšā. Retu reizi esmu braucis pa Ķengaraga promenādi, tikpat reti – pa Čaka ielu. Rīgā arī daudzās mašīnas ietekmē gaisu.
– Vai sports ir palīdzējis arī paplašināt draugu loku?
Jānis: Noteikti! Esam ieguvuši jaunus draugus, kuri arī uzskata, ka piektdienas vakari nav domāti tikai aliņiem, bet lai sestdienas rītā varētu doties kādā treniņā. Bez sporta un aktīvā dzīvesveida es nebūtu saticis tik daudz labu cilvēku, kādus tagad zinām.
– Vai kopīgā aizraušanās ar sportu stiprina arī jūsu savstarpējās attiecības?
Brigita: Jā, noteikti. Tiklīdz mums abiem ir brīva diena, cenšamies aizbraukt kaut kur ar riteņiem. Jānis tad plāno kādus maršrutus. Tas noteikti stiprina attiecības!