Lasāmgabals. Cik jums gadu? jeb Atveriet somas! ^{Apriņķis.lv}

Kinoteātris bezpersoniski sagaidīja ar vairākiem monitoriem. Sajūta kā lielveikalā pie pašapkalpošanās kasēm. Atnāc viens, kravājies pa savu iepirkumu grozu, samaksā, saliec preces maisos un dodies prom. Ne vārdu nepārmijis. Pat ne pakoķetējis ar pārdevēju vai izkašķējies ar sev netīkamu rindā gaidītāju. Viena no draudzenēm snaikstīja kaklu, ar acīm meklēdama, vai tiešām biļetes nepārdod cilvēks. Abas tiktu galā arī ar tehniku, bet sazināšanās ar dzīvu būtni tomēr tīkamāka. Viņas ir tās paaudzes cilvēki, kas nebaidās runāt ar svešiniekiem un lietas nekārto tikai ar “dzelžu” starpniecību.

Ir! Aiz augstās letes vīdēja galva. Ļoti jauns puisis. Nu ļoti jauns. Abas devās turp. Izskanēja pirmās pieklājības frāzes sasveicinoties un informēšana, kuru filmu un seansu abas nolūkojušas. Tad ierunājās puisis: “Kurā rindā? Kuras vietas?” Viena taustījās somā pēc brillītēm, otra centās saskatīt ekrānā ciparus. Tie bija gandrīz neieraugāmi. Pat ar acenēm. “Ņemam šīs!” apnikusi blenzt uz tumšajiem cipariem, viena iebakstīja ekrānā. “Septītajā rindā, ja?” puisis precizēja. “Jā!” atskanēja divbalsīgs apstiprinājums. Vienalga, kur, lai tikai ātrāk prom. Jo biļešu iegāde pie dzīva cilvēka bija pārvērtusies nesteidzīgā, maķenītiņ garlaicīgā pasākumā, līdzīgā tam, par kādu literatūras neprašas uzskata, teiksim, “Ulisa” vai “Zaļās zemes” lasīšanu.

Tālāk – klusums. Puisis neko nedarīja. Visi trīs gaidīja. Kaut ko. Viņas gaidīja biļetes, bet kas atturēja puisi aiz augstās letes? “Cik jums gadu?” viņš pārtrauca klusumu. Abas saskatījās. Gandrīz varēja satvert apmulsušās domas, kas kā elektriskie lādiņi skraidīja no vienas pie otras. “Kāpēc viņš to prasa? Te ir vecuma cenzs? Mēs izskatāmies nepilngadīgas? Tas nu gan ir kompliments. Oho! Alkohola aprites likums? Taču nē, nomierinies! Nekauņa! Kas! Tas! Par! Jautājumu!”

Pat tai, kurai līdzīgās situācijās pēc vārda kabatā nebija jālien, mēle bija kā sastingusi un smadzenes stuporā. Neatbildēja neviena. “Kādai ir sešdesmit gadu?” puisis bezkaislīgi turpināja, vērdamies ekrānā. “Nē!” ar vāji maskētu sašutuma piegaršu abas iekliedzās unisonā. “Nu labi,” jaunā cilvēka miers bija apbrīnojams. “Tad jāmaksā…” Un nosauca summu.

Ejot prom no augstās letes, draudzenes vēlreiz saskatījās. “Ko tu iedomājies, kad viņš pajautāja par gadiem? Un tu?” viena otrai jautāja. Versijas bija uzjautrinošas, un viņas ļāvās smiekliem, bet, izrādās, neviena nebija atzinusi par iespējamu domu, ka nodzīvoto gadu skaits varētu ietekmēt biļetes cenu. Taisnību sakot, kino biļetes cena bija tik kodīga, ka abas draudzenes labprāt uzdotu sevi par sešdesmitgadniecēm, jo tas, kā noskaidrojās, izmaksas par pipirkšķīti samazinātu.

Lai slīcinātu sirdssāpes gan par savu vecumu, gan par naudu, gan tāpat vien, pirms seansa abas ietrieca kafiju un iesmēja par to, kā reaģējušas uz jauniņā zeļļa vaicājumu. Ir jau saprotams, ka viņam, kurš pēc skata nebija vecāks par tikko pilngadības priekus baudījušu, visi ļaudis pēc divdesmit piecu gadu vecuma šķiet tantes un onkuļi. Kurš no mums tā nav uzskatījis, vai ne? Savukārt tādas kā viņas, kam gadu summa pārsniedz simts… Ak nē, tik ilgi cilvēki nedzīvo! Un abas vienlaikus pārņēma vecļaužu viedums, un abas vienbalsīgi piedeva jaunajam cilvēkam, aizmuguriski novēlot: “Kad nodzīvosi līdz mūsu vecumam, tad…” To, kas tad notiks, abas, visticamāk, nepiedzīvos, tāpēc, kā smejies, kaķa lāsti debesīs nekāpj. Un viņas to apzinājās, joprojām uzjautrinādamās.

Iedomātie sirdēsti tika veiksmīgi noslīcināti kafijā, un ar labi padarīta darba sajūtu abas to izmantoja par ieganstu, lai izķemmētu tuvīno veikalu. Līdz filmas sākumam bija gana daudz laika. Varētu nopirkt to un šo, un arī šo. Īsti jau nevajadzēja neko… Varbūt atpakaļceļā… Ai, tad jau redzēs… Tagad nē… Abas klimta gar plauktiem un pētīja, un sprieda. Visbeidzot paķēra pudelītes ar dabīgo sulu. Ja uznāks klepus, to varēs apslāpēt ar vitamīnu trieciendevu.

Kad draudzenes sasniedza ieeju kinoteātrī, tur stāvēja sieviete un vīrietis. Neviens netika viņiem garām. Nevarēja saprast, kas tur notiek. Neliela drūzmēšanās. “Dāmas, atveriet somas!” sieviete nokomandēja pieklājīga feldfēbeļa tonī. “Ko-a?” abas atkal saskatījās. “Somas, lūdzu,” sieviete nepiekāpās. “Lūdzu!” viena no draudzenēm neriskēja strīdēties. Mazo sulas pudelīti viņas somā nevarēja pamanīt. Tā bija iekritusi kaut kur zem lietussarga, cimdiem, šalles un žurnāliem. Bargā kundze apstiprinoši pamāja ar galvu. Drīkst iet! Tikmēr otra izmisīgi raustīja rāvējsēdzi. Tas bija neglābjami iesprūdis. Ne uz priekšu, ne atpakaļ. Nekur. Nekā. “Nevaru atvērt,” viņa bija nelaimīga. Bargā kundze ar feldfēbeļa balss toni nepiekāpās. Viņa! Grib! Redzēt! Somas! Saturu! “Ar lielāko prieku,” somas īpašniece klusībā veidoja dialogu, “bet es nevaru to nolāpīto rāvējslēdzi dabūt vaļā!” Viņa piedāvāja bargajai kundzei aptaustīt somu, lai pārliecinātos, ka tajā nav nekā ēdama, dzerama vai citāda kinoteātra biznesu apdraudoša priekšmeta. Jo niecīgā izmēra sulas pudelīte atradās noziedzīgās kinoteātra apmeklētājas mēteļa kabatā. Nē, somu vajagot dabūt vaļā.

Galantērijas priekšmeta īpašniece vērsās pie feldfēbeļa kundzes kolēģa. “Jums ir nazis? Šķēres? Skalpelis, galu galā? Ak, nav? Ko nu? Jo tad mēs varētu pārgriezt somu, izraut rāvējslēdzi…”

Feldfēbeļa kundzes kolēģis gandrīz saļima – pārāk ekstrēms piedāvājums. Arī bargā kundze sāka šaubīties. Somas īpašniece nolēma izmantot situāciju. Aiz iesprūdušā rāvējslēdža slēpās gan dzīvokļa atslēgas, gan braukšanas karte, gan naudas maks, gan visdažādākās pircēja un atlaižu kartes. Tāda bagātība! Jebkurā gadījumā, jebkādā veidā pie tā visa bija jātiek. Labāk tagad! Viņa labticīgi pasniedza somu abiem iekšā laidējiem. Lai dara, ko grib un var!

Feldfēbeļa kundzes kolēģis apņēmās atrisināt situāciju. Būrās ap iesprūdušo inženiera Sundbeka pilnveidoto zobaino stiprinājumu, kamēr izvilka iesprūdušo oderes kumosu. Visas iesaistītās puses palika apmierinātas: bargā kundze ieskatījās somas saturā un neko neatļautu neieraudzīja, somas īpašniece uzelpoja, jo ieguva piekļuvi dzīvokļa atslēgām, naudas makam un lūpu krāsai, savukārt somas uzlauzējs saņēma skaļas uzslavas.

Filma? O, jā! Tā nelika vilties! Vai kino apmeklējumu abas atkārtos? Protams! Ar cerību, ka atkal bez piedzīvojumiem neiztiks.