Lasāmgabals. Viesnīca ar odziņu Apriņķis.lv
- Autors: Anna Lejiņa

Pērkot ceļojumu kādā no tūrisma aģentūrām, paļaujamies, ka dižu pārsteigumu nebūs. Tu, cilvēks, zini, ka viss būs kārtībā, tiks sagādāts vairāk vai mazāk ērts autobuss, servisu nodrošinās ar labām manierēm apveltīti gids un autobusa vadītājs, vairāku dienu braucienā gaidāma piedienīga guļamā vieta un vella kalpu cuciņ cienīga izmēra brokastis. Eiropas stils un glance. Ups, atvainojiet, spozme.
Jā, jau pērkot dienas ceļojumu vai divdiennieku, tu, ceļotāj, automātiski pieļauj, ka servisa ziņā pārsteigumu nebūs. Ja nu tikai patīkami. Tas iemidzina, iežūžina un padara ceļojumu garlaicīgu. Prognozējamu. Bez adrenalīna. Bez negaidītām virāžām. Teiksim, bez iespējas izkrist no gultas. Lūk, lūk! Nesen izbraucu tādā divdienniekā. Nekas neliecināja, ka šis ceļojums varētu būtiski atšķirties no citiem, kuros esmu bijusi. Par laimi, maldinošs pieņēmums!
Jau no pirmajām minūtēm viss bija ne tā. Droši vien VISS notikušais ir pelnījis tapt aprakstīts, taču tas būtu gari. Kurš gan mūslaikos spēj ilgi lasīt, tāpēc pievērsīšos tikai notikumiem viesnīcā.
Kad mūsu autobuss iespraucās šaurā Pērnavas centra ieliņā, kļuva redzama ar grafiti noklāta siena. Neesmu tik snobiska, lai burkšķētu par ielu mākslu. Dažreiz mani tā interesē, jo neformālajiem māksliniekiem mēdz būt asprātīgs skatījums uz notikumiem. Vēl autobusā grupas vadītājs, viņš arī gids, izklāstīja labas uzvedības normas šajā vienas nakts viesnīcā, pie kuras bijām nonākuši un kura slēpās aiz grafiti noklātās sienas. Sapratām, ka esam nokļuvuši izredzētā vietā. Labi, ka smokingu un vakarkleitu neprasīja. Mulsināja, ka brauciena aprakstā nebija norādīts viesnīcas zvaigznīšu skaits. Bet nebūsim sīkumaini! Tā ir tikai viena nakts. Un dažviet trīs zvaigžņu viesnīcā ir bijis pulka labāks serviss nekā ar piecām zvaigznēm apveltītā.
Visi atzinīgi novērtējām, ka viesnīca iekārtota vēsturiskā ēkā. Mūs sagaidīja trīs pamatīgi cementa pakāpieni. Gandrīz tikpat augsti, kā “Vivi” vagonos. Tikai viesnīcai tie bija apdrupuši un izroboti. Nācās skatīties, kur kāju spert, bet – atkal jau – nebūsim sīkumaini. Lūkosimies zem kājām, un viss būs labi!
Ja viesnīcas eksterjers šķita atbilstošs ēkas vecumam, tad interjers notrieca pie zemes. Vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Vispirms tāpēc, ka apmēram pussimts cilvēku drūzmējās nelielā koridorā pie letes. Ja saku nelielā, tad tas nozīmē – mazā. Kā “Smalkā stila” Hiacintes Burkā lauku īpašumā – atceraties, viņa nopirka jumta dzīvoklīti vecā pilī, kur Ričards visu laiku atsita galvu pret slīpajiem griestiem.
Aiz reģistratūras letes mākslas draugi spēja saskatīt it kā marīnista Aivazovska slaveno “Devīto vilni” (kopija, protams!), it kā arī cara Pētera I portretu. Katrā ziņā, šajā stilistikā un “personāžistikā” bija veidoti vairāki darbi. Ceļotājiem tika izsniegta durvju atslēga ar trīssimt piecdesmit gramus smagu (neprasiet, kā es to zinu!) koka bumbuli, izstāstīts sarežģīts labirintu ceļš, kur nākamajā rītā meklējama brokastu telpa, un viņi tika palaisti viesnīcas plašajās ārēs.
Mana ceļabiedre uzreiz paklupa uz gaiteņa sakrunkotā paklāja. Neviens to nebija pagodinājis iztaisnot un nostiprināt ar savām čaklajām rokām. Viņa ir sportiska – noturējās kājās, bet potīte iesmeldzās. Pēcāk izrādījās, ka sastiepta. Es kā cilvēks, kurš zem kājām neskatās, noteikti būtu sapinusies paklājā un savās ekstremitātēs un novilkusies garšļaukus. Pie sienām piestiprinātajos gaismekļos no trim spuldzītēm dega tikai viena – elektrība jātaupa, kaut arī tajā laikā vēl nebijām atslēgušies no BREL. Tik un tā mēs visu pieņēmām, jo esam taču te tikai vienu nakti! Tā sevi mierinājām, nolikām mantas viesnīcas numuriņā un devāmies ielās.
Pirms tam kaut kāds sātana izdzimums mani dīdīja pavērt apvienoto dušas un tualetes telpu. Tur laipni sagaidīja kanalizācijas smārds. Uz plauktiņa, glīti salocīti, dusēja divi dvieļi. Uz cita plauktiņa – viens ziepju gabaliņš, divi šampūna iepakojumi un divas glāzes. Manī nekavējoties iemiesojās Hiacinte Burkā. Izritināju abus dvieļus un samērīju. Katrs savā izmērā. Un tik nomazgāti, ka cauri spīd. “A kur vēl divi mazie dvielēni?” manam spiedzienam pēc kanalizācijas smaržojošajā telpā pievienojās sportiskā ceļabiedre. “Viss! Prasām, lai gādā visus paredzētos dvieļus,” viņa bargi paziņoja.
Abas izrikšojām (nevarēju atpalikt no sportiskās ceļabiedres) pa sava numuriņa durvīm un sasitāmies ar durvīm, ko tobrīd atvēra ceļabiedre blakus. Atkal uznira atmiņas par Hiacintes Burkā viesu piedzīvojumiem viņas šaurajā lauku pils jumta dzīvoklī. Kamēr risinājām rēbusu ar durvīm – kuras pirmās aizvērt, lai otras var atvērt, un pēc tam, kuras otrās aizvērt, lai pirmās var aizvērt –, blakus numuriņa ceļabiedre iejautājās: “Vai jums dvieļi ir?” Vienbalsīgi atskaitījāmies, ka divi ir. “Mums nav vispār!” autoritatīvā tonī paziņoja blakus numuriņa ceļabiedre un devās aptaujāt pārējos.
No rīta uzzinājām, ka cita mūsu grupas biedre naktī izkritusi cauri gultai. Mierīgi dusējusi, līdz – blākš! Pēcpuse kā spīlēs! Pēcāk izrādījās, ka traumēts astes kauls. Baidos iedomāties, kas būtu noticis, ja tajā gultā atdusētos, teiksim, jaunlaulātie, nevis sieviete brieduma gados bez acīm redzamām vētrainas nakts dzīves pieredzes pazīmēm.
Ak, jā, par dvieļiem. Tos mums tiešām atnesa, kamēr vandījāmies pa Pērnavas lokāliem un baudījām nakts dzīvi, cik nu to ļāva mūsu miega režīms, nodzīvotie gadi un baltais tikumiņš.
No rīta strauji modāmies, spēji cēlāmies un skrējām uz brokastu vietu. Tā atradās pagrabā. Vadījāmies pēc sev zināma azimuta. Uh! Pagrabā bija tumšs kā rudenī ap pulksten četriem pēcpusdienā. Gaisma kautri ieslīdēja tikai pa atvērtajām durvīm no iekšpagalma. Bija arī daži logi – sen nemazgāti un ar zirnekļu tīkliem aizvilkti. Daži no šiem sauszemes bezmugurkaulniekiem (jā, zināšanas smēlos enciklopēdijā!) izskatījās sen miruši, bet citi polifāgie plēsēji – iekrituši letarģiskā miegā. Ironiski nospriedu, ka te nu reiz saglabāta autentiska vide – interjers à la Krievijas cariskās famīlijas stilā ar tās zirnekļiem.
Solītais zviedru galds bija miniatūra izmēra ar tikpat miniatūru sortimentu. Bet ne jau ēst mēs braucām, vai ne? Manu sportisko ceļabiedri nodarbināja zirnekļu jautājums, un es viņu pat apskaudu. Jo manas domas diemžēl kļuva nevadāmas no manis neatkarīgu faktoru dēļ.
Vajadzēja ar' pacelt acis un vērst skatienu uz pretējo sienu! Tur – kārtējā glezna. Pirmajā acu uzmetienā novērtēju to kā mēģinājumu atdarināt Leonardo da Vinči gleznojumu “Pēdējais vakarēdiens”. Ieskatījos. Mīlīt, gleznā pie galda jautrā paskatā sēž daži gados jauni vīrieši! Pavisam atslābuši. Un nepavisam ne trīspadsmit, cik, šķiet, jābūt pie vakarēdiena galda. Tā kā šajā realitātē mums, ceļotājiem, ko ēst bija visai maz, bet ceļabiedre bija aizņemta ar zirnekļu tīklu izpēti, es turpināju pētīt gleznojumu. Un, jo ilgāk skatījos, jo... Visi gleznas jaunieši bija trakoti līksmi, viens bija dīvainā rakursā novietojis savu ķermeņa augstāko orgānu, proti, galvu, uz galda, bet daži bija pārkrituši galdam aplam neparastos rakursos. Kā pie mums, Latvijā, mēdz sacīt – ne kuram katram izprotams mākslas tvērums.
Viena lustīga viesnīca, es teikšu! Ne divdesmit pirmā gadsimta servisa stilā…