Lasāmgabals. Es tevi mīlu, mammīt! ^{Apriņķis.lv}

Todien biju pie vecākiem, kad tētis ieteicās – jūtoties jokaini, viss dubultojoties. Ievēroju, ka viņam noslīdējis mutes kaktiņš. Izsaucu ātros. Insults. Tēti aizveda uz slimnīcu. Mamma man visu vakaru pārmeta: tu esi vainīga, tu tēti tik tālu novedi.

Es?! Kā gan? Kāda ir mana vaina?

Kušināju sevi, lai nepateiktu lieku, mierināju, ka viņas ļaunos vārdus diktē stress, ka mamma pārdzīvo neziņā par to, kas notiks ar tēti.

Tagad braucu uz slimnīcu pie tēta un pēc tam uz vecāku mājām pie mammas. Viņa mani zāģēja katru vakaru, ko pavadījām kopā. Pagatavoju ēst – negaršīgi. Nopirku augļus – esmu izšķērdīga. Nenopirku to, ko mamma bija gribējusi, bet nebija man pateikusi savu vēlmi, – skopa. Pat grīdu uzkopt, pēc viņas teiktā, vairs nepratu. Viss bija slikti. Ļoti, ļoti slikti. “Tu mani nemīli, tu man speciāli dari pāri,” viņa atkārtoja, “tu gribi manu nāvi.”

Var jau būt, ka izklausīsies dīvaini, bet esmu audzināta cienīt savus vecākus. Jā, esmu pusmūžā, tik un tā saglabāju cieņu pret vecākiem, kā kristīgam cilvēkam piedien. Jā, mammas teiktais sāpēja, bet es nepārmetu viņai. Ne reizi neuzkliedzu. Neaizcirtu durvis un nebraucu uz savu dzīvokli. Paliku. Kā apdullusi plosījos starp darbu, slimnīcu un mammu.

Tēti izrakstīja uz mājām. Sapratu, ka nevaru viņu atstāt mammas kopšanā. Pārcēlos pie vecākiem. Tā bija elle. Lai ko es darītu, tētis kļuva arvien vārgāks. Pienāca diena, kad viņu atkal aizveda uz slimnīcu. Infarkts. Mammas pārmetumi kļuva arvien absurdāki, nu jau es gribot noindēt ne tikai viņu, bet arī tēti, lai tiktu pie mantojuma. Tāpēc tētis ar manu ziņu ielikts slimnīcā, lai es bez lieciniekiem aizsūtītu uz viņsauli viņu – savu māti. Tas nekas, ka man ir savs dzīvoklis. Tas nekas, ka materiāli palīdzu saviem vecākiem. Tas nekas, ka mēs visu laiku esam bijuši cits citam. Esam ģimene. Zinu, ka esmu laba meita, bet mammas teiktais trāpīja kā sitiens pa saules pinumu.

Darbā biju noformējusi atvaļinājumu, jo katru dienu braucu pie tēta uz slimnīcu. Pēc tam klausījos mammas pārmetumus. Pāris reižu neizturēju. Kad tētis jautāja, kāpēc esmu sadrūvējusies, izstāstīju. “Ai, meitiņ, neņem viņu par pilnu. Mamma vienmēr bijusi rūgumpods. Viņa nav slikts cilvēks, to tu zini,” tētis mierināja. 

Jā, zinu. Mana mamma, kaut arī skarba un tieša, ir gudra, izglītota, ar labām manierēm. Kur tas viss pazudis? Viņa turpināja mani zāģēt. Sita ar vārdiem. Vairs nepazinu savu mammu. Turpināju ciest.

Kādudien kāpņu telpā satiku kaimiņieni. Viņa gāja garām, saminstinājās. Sasveicinājāmies. Redzēju, ka kaimiņienei kaut kas sakāms. “Marija,” viņa izlēmīgi mani uzrunāja. “Zini, satiku tavu mammu. Viņa sūdzējās, ka esi tēti ielikusi slimnīcā, bet viņai nedod ēst, atņem naudu. Tava mamma lūdza aizdot divdesmit eiro.”

“Jūs viņai aizdevāt?” tobrīd varēju pateikt tikai to. Zinu, ka šoks ir medicīnisks termins, ko nevajag lieki valkāt, bet… Es. Biju. Šokēta. Atdevu viņai divdesmit eiro, neko nepaskaidrojot un netaisnojoties.

Dzīvoklī dziļi ievilku elpu un bez ievada uzklupu mammai: “Tu kaimiņienei teici, ka nedodu ēst? Tu aizņēmies naudu?” Mamma skatījās ar neaizmirstulīšu krāsas acīm un bija neizpratnē: “Ko tu runā? Tu mani apmelo! Es neko neesmu teikusi! Tu mani nemīli!” Nepiekāpos. “Mamma, parādi naudas maku!” Mamma raudāja. Es pārdzīvoju, ka esmu viņu sāpinājusi. Naudas maks palika neapskatīts. Negribēju pazemot mammu.

Tētis nomira. Paliku kopā ar mammu, jo viņa bija sagrauta. Nepazinu savu gudro, stipro mammu. Viņa izteicās arvien dīvaināk, neatcerējās elementāras lietas, reizēm mani sauca savas mirušās māsas vārdā. Kad bijām paēdušas, mēdza uzstājīgi prasīt, cikos būs ēdienreize. Gadījās, ka pieslapināja gultu.

Man vajadzēja atgriezties darbā. Vienmēr sagatavoju ēdienu un atstāju ledusskapī. Uzsildīt nav liela māka. Tā es domāju. Atnākusi no darba, arvien biežāk redzēju, ka ēdamais palicis neaiztikts. Tu paēdi? Atbilde nemainīga: jā! Mammas bezdelīgactiņu krāsas acis bija pati nevainība. Bet viņa neēda, kamēr nebiju nolikusi priekšā šķīvi brokastīs un vakariņās. Dažreiz atnācu mājās un ievēroju ieslēgtu elektrisko plīti. “Mammu, tu gatavoji ēst?” Viņa vienmēr noliedza. “Tu aizmirsi izslēgt plīti?” Atbilde vienmēr bija: nē! Tikmēr skaitītājs griezās aizgūtnēm. Es maksāju. Mamma mani lamāja.

Kādu vakaru pie durvīm zvanīja. Policija. “Mums ir informācija, ka jūs sitat savu mammu.” Es?! Skatījos uz mammu. “Neko nezinu, es šo sievieti nepazīstu, viņa te nedzīvo,” mamma paziņoja policistiem. Apstulbu. Nebija vienkārši pierādīt, kas esmu. Mūsmājās policisti ieradās vēl reizes piecas. Sapratu, ka ar mammu nav labi. Uzrunāja savas mirušās māsas vārdā, bet par mani stāstīja trešajā personā, apgalvoja, ka gribu viņu nogalēt. To, ka kaut kas nav kārtībā, beidzot bija sapratuši arī kaimiņi, par kuriem mamma nu jau ne mazāk regulāri sūdzējās policijai. Numuru 110 viņa bija ielāgojusi un neaizmirsa. Kaimiņi mammu izsekojot ar čipiem, spiegojot aiz loga (ceturtajā stāvā!), viens no sābriem esot izvarojis. Atkal atbrauca policisti, varas darbos apsūdzētais kaimiņš gandrīz pie dieviem aizgāja ar sirdstrieku – gan viņam, gan manai mammai vecums ap astoņdesmit gadiem.

Jutos iedzīta strupceļā. Biju bezspēcīga. Izmantoju visas iespējamās atvaļinājuma dienas, jo nevarēju mammu atstāt vienu. Viņas apziņas tumsa mijās ar saprāta mirkļiem. Vienvakar paņēmu fotoalbumu un šķīru lapas. “Mammu, redzi? Tā esi tu. Un tā – es. Tā ir tava māsa. Re, tētis. Šie ir tavi mazbērni.” Mamma sasprindzināti pētīja sejas. Skatījās uz mani. Viņas gaiši zilajās acīs atplaiksnīja saprāta dzirksts. “Tu esi Marija, mana meita,” viņa skaļi un skaidri pateica. “Mammu, tu mani pazīsti?” gandrīz raudāju. “Marija,” mamma pieskārās manai rokai.

Ģimenes ārste ieteica iekārtot mammu pansionātā. “Demence. Jūs pati netiksiet galā, to nevar izārstēt,” mediķe bija lakoniska. Gribējās pretoties – tikai ne pansionātā! Par laimi, apzinājos, ka netieku galā ne ar sadzīvi, ne darbu, ne pati savu dzīvi un mentālo veselību. Pagāja gandrīz gads, līdz sagaidījām vietu pansionātā. Tikmēr kopu mammu, kā pratu. Nācās samazināt darba apjomu, labi, ka varēju strādāt attālināti. Esmu pateicīga savam darba devējam, kurš ļāva elastīgi plānot darba laiku un izmantot bezalgas atvaļinājumu.

Pansionātā mamma atplauka. Tagad braucu pie viņas katru nedēļu. Viņa mani pazīst. Atceras. Varbūt pat gaida. Tā ir mūsu kopīgā rutīna, kas viņai palīdz. Fotoalbums ar ģimenes bildēm ir viņas istabiņā. Katru reizi mēs to skatāmies un atceramies, kas kurš ir. Mamma piedalās dažādās nodarbībās. Viņu aprūpē speciālisti. Viņai tur ir draugi. Satiekoties mamma mani apskauj. Nesen viņa atzinās: “Es mīlu tevi, meitiņ.”

Raudāju kā kulta. Es tevi mīlu, mammīt!