Lasāmgabals. Mīlas stāsti kā šausmenīte Apriņķis.lv
- Autors: Anna Lejiņa
Ilustrācija - pixabay.com
Kā skan tā paruna? No mīlestības līdz naidam ir viens solis? Šajos stāstos to vajadzētu pārfrāzēt: no paniskām bailēm līdz kāzām – viens solis. Nē, piespiedu kārtā neviens nevienu neprecēja, taču, kā mēdz rakstīt lubu literatūrā, divu mīlošu siržu iepazīšanās stāsts aizsākās kā šausmenē.
Saderēju uz tevi!
Monta studēja augstskolā, diemžēl bez stipendijas. Mammai vajadzēja uzturēt gan sevi pašu, gan bērnus – Montu un viņas brāli. Naudas bija tik maz, cik maz vien deviņdesmitajos varēja būt. Tāpēc Monta piestrādāja. Dienā mācījās, vakaros un brīvdienās strādāja kinoteātrī par kinomehāniķi. Pēc pēdējā seansa sēdās vilcienā un pēc nepilnas stundas izkāpa dzimtajā pilsētā. Mājās nonāca krietni pēc pusnakts. Reizēm brālis atcilpoja pretī, bet viņš, kā Monta teica, vēl sīkais. Nekāds dižais aizstāvis nebūtu, ja kāds nakts melnumā uzkluptu. Un nākamajā dienā sīkajam jāiet uz skolu, tāpēc jāizguļas.
Monta parasti saīsināja ceļu uz mājām, ātrā riksī ejot gar dzelzceļa sliedēm. Pa apgaismoto ielu būtu drošāk, taču tad ejamais garāks. Gar sliedēm – tumšāks nogabals, toties ātrāk tiek siltā gultā. Vasaras naktis bija tveicīgas un gaišas, Montai tās patika. Visriebīgākais gada mēnesis, pēc viņas sajūtām, bija novembris. Dienas īsas kā diega gals, ātri satumsa, naktīs – necaurredzama tumsa, auksti. Decembrī vismaz sniegs izgaismoja ceļu, bet novembrī… Brr!
Tas bija marts, kad Monta pēc darba kārtējo nakti cilpoja uz mājām. Gar dzelzceļu. Aiz muguras dzirdēja skaļas sarunas. Vīrieši. Viņa pielika soli. Balsis skanēja arvien tuvāk. Viņi smējās. Viņa gandrīz skrēja. Būtu jozusi prom, cik jaudas, bet saprata, ka par vēlu. Nepagūs atrauties drošā attālumā. Kliegt nav vērts, gar sliedēm – mirusī zona bez mājām, bez cilvēkiem, kuri varētu palīdzēt. Atskatījās. Četri būdīgi stāvi. Prātā šaudījās dažādas domas, no visšausmīgākā scenārija, kad maniaki viņu pie sliedēm nogalēs, līdz absolūtai padevībai: lai notiek, kas notikdams, galvenais, lai palieku dzīva. Dīvaini, bet tieši tas Montu nomierināja. Rokas vairs netrīcēja. Kājas neļodzījās. Prāts darbojās precīzi kā Šveices nazis: ja gribētu uzbrukt, nerunātu skaļi. Tomēr sirds sitās, likās, tā izlēks no krūtīm. Adrenalīns lēkāja kā asinsspiediens: kas nu būs...
Vīrieši tuvojās. Pēkšņi viens no būdīgajiem nostājās blakus un pieklājīgi sveicināja. Jautāja, vai drīkst pavadīt uz mājām. Pārsteigta, ka nakts vidū satikusi inteliģentu maniaku, Monta iekšēji iespurdzās, sak, ja teikšu, ka nedrīkst, vai viņš aizies? Viņa piekrita. Pateica to skaļi un skaidri. Naktī, tumsā viņas vārdi atbalsojās tālu.
Kamēr abi nesteidzīgi soļoja gar sliedēm, vīriešu trijotne atpalika un pēc mirkļa nebija ne dzirdama, ne redzama. Montas pavadonis atvainojās un izstāstīja, ka ar draugiem saderējis – piedāvāsies pirmajai sastaptajai meitenei viņu pavadīt, un, ja viņa piekritīs, tad katrs no pārējiem trim samaksās divdesmit naudiņas. Draugi zvaigājuši un neticējuši, ka normāla sieviete naktī kam tādam piekristu. Kliegs, sitīs, skries prom, bet nepiekritīs taču.
Taču viņš vinnēja!
Par derībās saņemto naudu abi pēc tam uzdzīvoja restorānā un ilgi jo ilgi runāja. Tolaik naudai bija cits svars. Tā nu abi sarunāja savu likteni.
Viņi apprecējās pēc pusgada. Ģimenē aug divi dēli. Vecāku iepazīšanās stāstu viņi uzzināja pēc daudziem gadiem, kad pašiem pienāca brūtēšanās vecums. “Saderēju uz mammu!” smēja tētis. “Un tā ir mana laimīgā loze.”
Atnācu, ieraudzīju, paliku
Rebeka auga mākslinieku ģimenē. Varētu šķist, lai nu kurš, bet viņa gan noteikti bija atskatījusies bohēmu atliku likām, tomēr nē. Rebekas vecāki bija – teiksim tā – nūģi un audzināja viņu stingri tikumīgi. Skola, sekmes, pulciņi, paši ideālāki nekā Romas pāvests, nekādu dzerstiņu, nekāda izlaidīga dzīvesveida. Visu meitai, visu viņas nākotnei!
Meitas vārds bija vienīgais izlēciens, ko viņi atļāvās. Tajā laikā populāras bija Ilzes un Ingas – daudzu ieskatā, skaisti, normāli, tradicionāli latvju meiteņu vārdi. Kas tā tāda Rebeka? Kuram lai paskaidro, ka ebreju valodā tas nozīmē “mīļotā”, un kālab tādu vajadzētu latviešu meitenei?! Draugi, radi un citādi domājošie samierinājās – ak, par laimi, tas ir vienīgais izlēciens, ko atļāvusies šī ģimene, tāpēc piedosim viņiem!
Rebeka mācījās labi, vecākiem raizes nesagādāja, apmeklēja pulciņus, un ātri vien parādījās viņas mākslinieciskās noslieces. Viņa pasauli skatīja kadros – kā filmās vai fotogrāfijās. Vecāki palīdzēja un mudināja, cik spēdami, lai meita mācās, lai meklē un atrod sevi, lai turpina dzimtas ceļu!
Neviens nezināja, ko Rebeka domā, ko jūt, ko vēlas. Visiem viņa bija paraugbērns. Viņa tā arī jutās. Ja vecāki sacīja, ka viņa ir vislabākā, viskārtīgākā, vistalantīgākā un viņai tādai jābūt, tad Rebeka nepretojās. Lūdzu, mīļie vecāki!
Absolvēja vidusskolu, iestājas Mākslas akadēmijā. Viņai tur patika, jo varēja radoši izpausties. Topošo mākslinieku bohēma gan viņu nevilināja. Rebeka jutās kā baltais zvirbulis. Nu nevarēja viņa šajā vidē iejusties, kaut studijas patika un sagādāja baudu, tīksmi un apmierinātību.
Oktobra pievakarē, mācību programmas ietvaros beigusi zīmēt plikni, viņa devās mājās. Eh, kājas aiznesa pavisam citur! Uz Čaka ielu, kas nebija viņas ikdienas maršrutā. Laikam zemapziņā nozīme bija Aleksandra Čaka dzimšanas dienai tieši todien, 27. oktobrī. Rebeka nesteidzīgi gāja, kur acis rāda, līdz attapās Ziedoņdārzā. Pretim nāca ducīgs neliela auguma puisis ar baltu mārtiņrozi rokā. “Čau! Tā tev!” viņš pasniedza pēdējās rudens puķes kātu. Rebeka to paņēma.
Pēc tam sākās kas neiedomājams. Nezin no kurienes izlēca bars jauniešu, metās virsū mārtiņrozes dāvinātājam, sita, spēra, pazibēja nazis, Rebeka kliedza, nesaprazdama, kas notiek, kāds no garāmgājējiem izsauca policiju un ātro palīdzību. Mārtiņrozes dāvinātājs gulēja zemē. Turpat asinis, nazis…
Par laimi, grieztās brūces nebija bīstamas ne dzīvībai, ne veselībai. Dažas traumpunktā uzliktas šuves, un puisis varēja doties mājās. Rebeka bija kopā ar viņu. Viņa pat nezināja viņa vārdu. Naktī abi brauca mājās. Pie viņa. Vecāku dzīvoklī Rebeka neatgriezās. Te nu bija kārtīgā meitene, baltais zvirbulis!
Viņi apprecējās pēc piecpadsmit gadiem, kad jau bija piedzimuši trīs no pieciem abu bērniem. “Es sapratu, ka palikšu ar viņu,” Rebeka atbildēja visiem, kuri tincināja, kāpēc viņa to izdarīja, kāpēc viņa tā rīkojās, jo abu laulība bija drīzāk traģiska, ne laimīga. Tas gan ir pavisam cits stāsts.