Apceļojam Latviju. Pēc Lielvārdes jostas – uz Rūjienu ^{Apriņķis.lv}

Rūjiena un Igaunija

Rūjiena ir neliela mazpilsēta, kuras iedzīvotājiem Igaunija ir tuvāk nekā Latvijas galvaspilsēta Rīga. Tas arī saprotams, jo līdz robežpilsētai Moisakilai Igaunijā ir mazāk par trīsdesmit kilometriem, bet līdz Rīgai – simt piecdesmit kilometru. Tūristus uz Rūjienu ļoti bieži atved vēlme uzzināt, kā tiek gatavots saldējums, un pagaršot to. Savukārt velobraucējiem iecienītākais esot maršruts Rūjiena–Mazsalaca–Ainaži.

Ja laiks ļauj, tad, izskrienot cauri Rūjienai, var nonākt Ķoņu pagasta pašā maliņā, kur uzstādīts akcijai “Baltijas ceļš” veltīts piemineklis – metāla mežģīnēs iztamborēti rokās sadevušos cilvēku silueti. Puse skulptūras atrodas Igaunijā, puse – Latvijā. To veidojis Rūjienas metālmākslinieks Andris Dukurs kā veltījumu “Baltijas ceļa” divdesmitgadei.

Latvijā un Igaunijā cilvēki aizvien atceras – lai uz robežas veidotu dzīvo ķēdi, 1989. gada 23. augustā te sanāca un sabrauca tik daudz ļaužu, ka daudziem nācies doties atpakaļ uz Igauniju, uz Vīlandi. “Baltijas ceļš” Latviju un Igauniju savienoja Latvijas pusē Ķoņu ciemā, Igaunijas pusē – Lilli ciemā. Tajā dienā uz abu valstu robežas notika grandiozs mītiņš, kurā piedalījās Latvijas un Igaunijas Tautas frontes priekšsēdētāji Dainis Īvāns un Edgars Savisārs.

Ķoņu pagasta pašvaldība 2009. gada pavasarī lūdza Andri Dukuru izveidot piemiņas zīmi “Baltijas ceļam”. Viņš kopā ar dēlu un palīgu to paveica divos mēnešos, savā Rūjienas muižas šķūnī sametinot tērauda mežģīnes un izveidojot skulptūru ar cilvēku siluetiem. Mākslinieka iecere – lai ikvienam būtu iespēja kopā ar skulptūru kļūt par “Baltijas ceļa” sastāvdaļu. Toties šo rindu autorei viņš savulaik izstāstīja, ka par savu ieceri informējis Latvijas Tautas frontes muzeju. Un, re, pēc gada ļoti līdzīga skulptūra ar nosaukumu “Brīvības ceļš” uzstādīta Lietuvā, Viļņā! Gods godam, Dukurs to diplomātiski dēvēja par pārpratumu un neapgalvoja, ka leiši piesavinājušies viņa ideju. Tomēr māksliniekam dikti nepatika, kad dzirdējis sakām – lietuvieši pirmie uzlikuši tādu vēsturiskā notikuma piemiņas skulptūru.

Esmu redzējusi abas. Mūsējā ir skaistāka!

Rūjiena un Lielvārde, un Brisele

Kur Lielvārde un kur Rūjiena, vai ne? Tomēr Rūjienā joprojām mīt neparasta Lielvārdes josta! Izstāžu zālē uz palikšanu iekārtojies interesants eksponāts – trīsdimensiju Lielvārdes josta, kas izgatavota no trīsdesmit astoņiem tūkstošiem bērza kociņu. Tās garums – nedaudz vairāk par divdesmit metriem. Smalko darbu paveica trīsdesmit četri Rūjienas Mākslas skolas audzēkņi, direktora Jāņa Galzona iedvesmoti un vadīti. Par šo ideju un izpildījumu Jānis Galzons saņēma Imanta Ziedoņa balvu.

No koka izzāģētais Lielvārdes jostas fragments pirms daudziem gadiem bijis apskatāms Eiropas Parlamenta ēkā Briselē. Unikālais mākslas darbs drīz varēs svinēt jau divdesmito jubileju. Bērni, kas šo skrupulozo darbu veica, tagad ir pieauguši un uz izstāžu zāli ved savas atvases, un lepojas ar jostas fragmentiem, ko reiz paši zāģējuši, pukodamies uz skolotāju Galzonu par tik apnicīgu un precizitāti paģērošu nodarbi.

Izstāžu zālē ir vēl citi ievērības cienīgi eksponāti, bet tos ir vērts aplūkot savām acīm.

Rūjiena un Japāna

Izstāžu zālē ir kāda īpaša istaba, kas veltīta Rūjienas sadraudzības pilsētai Higašikavai Japānā, Hokaido salā. Kompakti iekārtotā telpā aplūkojami Japānas draugu dāvinājumi: tējas ceremonijai nepieciešamās lietas, kimono, japāņu rīsu kūkas moči gatavošanai vajadzīgais aprīkojums un citas ar Japānu saistītas lietas. Varbūt jums atļaus uzsist pa japāņu bungām vai patrinkšķināt Nagojas arfu.

Rūjienas un Higašikavas draudzības sākumi meklējami jau 1992. gadā, bet 2008. gadā abas pilsētas oficiāli kļuva par sadraudzības pilsētām. Tas ir nejaušību, bet varbūt likumsakarību pilns stāsts, kāpēc Rūjiena un Higašikava sadraudzējās, – izrādās, tur “vainojama” akcija “Baltijas ceļš”.

Izstāžu zāli izveidojusi un turpina vadīt rūveniete jeb rūjieniete Līga Siliņa, viņai var taujāt pēc izsmeļošākas informācijas. Starp citu, neaizmirstiet pajautāt par latviski dziedošā japāņa Masaki Nakagavas saikni ar Latviju! Tā ir ļoti romantiska.

Savukārt Higašikavā ir apskatāms Rūjienas tautastērps. Kad kultūras ministrs bija Raimonds Pauls, 1992. gadā arī viņš viesojās šajā mazajā pilsētiņā. Mūsu Maestro ir ļoti atpazīstams Japānā, pateicoties dziesmai “Dāvāja Māriņa”.

Rūjienas parkā aug sakuras, bet Japānas pilsētas Higašikavas parkā zied Latvijas baltie ceriņi.

Rūjienas Izstāžu zālē tiek uzturēts rūveniešu patriotisms, toties pārējiem dota iespēja citām acīm paskatīties uz viņiem nepazīstamo vai mazpazīstamo pilsētiņu, kas pierādījusi, ka dzīve pierobežā ir interesanta un spēj pārsteigt pat daudz ko redzējušus ceļotājus.

Rūjiena un Katalonija

Kādā ceļojumā Katalonijā Līga Siliņa nopirkusi katalāņu karogu. Vienkārši tāpat. Bet nekad nezini, kāpēc notiek tā, kā notiek. Atskanējis tālruņa zvans, ka vajadzētu sagaidīt kādu diplomātu no Katalonijas reģiona – Džordi Arrufatu. Viņš kājām mēroja visu “Baltijas ceļu” no Tallinas līdz Viļņai, ik dienu noejot aptuveni divdesmit kilometru, un katrā naktsmājā intervēja cilvēkus par to, kā viņi atceras 1989. gada 23. augusta notikumus. Par piedzīvoto viņš uzrakstīja grāmatu un savāca unikālas liecības. Grāmatu var meklēt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, šķiet, latviski tā vēl nav izdota.

Bet dienā, kad atskanējis tālruņa zvans, Līga ņēmusi katalāņu karogu, kolēģe – Latvijas karogu un pašas ceptu maizi, un abas prom uz robežu. Džordi bijis pārsteigts par sirsnīgo sagaidīšanu.

Rūjienas kulinārais mantojums

Rūjiena ir vērtība pati par sevi. Nedrīkst aizbraukt uz Rūjienu un nenogaršot “Rūjienas salātus” vai “Rūjas salātus”! “Rūjienas saldējums” ir mūslaiku zīmols, tam vēl nav pat divdesmit gadu ilga vēsture. Toties “Rūjienas salātu” recepte tika apstiprināta 1976. gadā, un to izveidoja trīs Rūjienas pavāres. Savukārt sastāva un garšas ziņā atšķirīgie “Rūjas salāti” arī gatavoti pirms daudziem gadu desmitiem Rūjienas kulinārijā un restorānā “Tālava”.

Vēl rūvenieši lepojas ar savu devumu Vidzemes kulinārajā mantojumā – zirņu pikām rūjieniešu gaumē. Tās celtas galdā Ziemassvētkos, un, kā tagad saka amatnieku centra “Rūzele” dalībnieces, tas ir vienkāršs, veselīgs, sātīgs un īsteni latvisks ēdiens. Kas ir, tas ir – mēli var norīt! Veģetārieši var nepievienot receptē minēto žāvēto gaļu, tik un tā būs gardi.

Iespējams, lasītāji atceras populāros “Rūjas veltnīšus”. Tiem šomēnes tāda kā jubileja, jo recepte apstiprināta 1968. gada 13. maijā. Un tortei “Rūjas krasts” ir tikpat gadu, cik “Rūjas veltnīšiem”. Saldo našķi varot baudīt joprojām, bet Rīgā man nav veicies to atrast.

Arvien godā celts dzēriens “Rūjas veldze”, kam ziedu laiki bija iepriekšējā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. To nevarēja nopirkt veikalos, toties varēja dzert ēdnīcās un restorānos. Jāteic, ka šis dzēriens, kura sastāvā ir kafija, cukurs, ūdens un ābolu vai dzērveņu sula, ir specifisks, teiksim tā. Ne katram patiks.

Pēc amatnieku biedrības “Rūzele” apkopotajām receptēm gatavotos ēdienus var nogaršot pilsētiņas kafejnīcās.

Divi draugi – mācītājs un tēlnieks

Rūjiena saistīta ar tēlnieku Kārli Zemdegu, pareizāk sakot, viņa pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados radītajiem darbiem. To ir vairāki. Piemineklis “Sējējs” uzstādīts 1939. gadā un ir veltīts Latvijas brīvvalsts zemkopības ministram un uz īsu brīdi arī Latvijas Ministru prezidentam rūjienietim Arturam Alberingam. Dziļajos padomju laikos šo pieminekli nogāza, sadalīja un noslēpa. Detektīvstāsta cienīgs ir tā meklēšanas un atrašanas stāsts. Kopš 1988. gada 18. novembra “Sējējs” atkal ir apskatāms.

Piemineklis “Tālavas taurētājs” nepavisam nav “Tālavas taurētājs”, bet gan Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis Zemdegas izpildījumā. Tomēr tautā to turpina dēvēt par Tālavas taurētāju.

Ir vēl kāds Zemdegas veidots piemineklis “Madonna Orans” – jauna sieviete ar bērnu. Ak vai, ak vai! Par šo pieminekli klīdušas pikantas baumas, kas saistītas ar tēlnieka Zemdegas draugu mācītāju Robertu Slokenbergu. Vēlreiz jāuzsver, ka Slokenberga dēļ Zemdegas pieminekļi pa draugam nonāca Rūjienā. “Madonna Orans” veltīts jauniņajai Rūjienas skolotājai Jūlijai Skujiņai. Šajā vietā nepieciešama atkāpe.

Roberts Slokenbergs bijis no vaiga glīts kā grieķu dievs, harismātisks Dieva vārda sludinātājs, latvisks aizsargu mācītājs (tāpēc nepieņemams ne vāciešiem, ne komunistiem) un vietējo bērnu izglītotājs. Bet viņam patikušas meitenes un vīns. Viņš nodibināja modernu privātu pamatskolu sešsimt skolēniem, kurā strādāja arī Jūlija Skujiņa.

Kad skolotāja peldoties noslīka, mācītājs Slokenbergs izlēma viņai uzlikt pieminekli. Tā kā Zemdegas pieminekļi, pateicoties draudzībai ar Slokenbergu, Rūjienā jau bija, mācītājs atkal vērsās pie drauga. Zemdega bija atsaucīgs: jā, viņam esot viens piemērots darbs – “Madonna Orans”.

To tikai vajadzēja vietējām tenku vācelēm! Sak, jaunā skolotāja metusies Rūjas ūdeņos, lai noslēptu negodu – no mācītāja ieņemto bērnu. Tā laika presē šis gadījums atspoguļots gari un plaši: skolotāja peldējusies Rūjā un pagājusi zem ūdens; virs ūdens palikusi tikai viņas cepurīte. Skolotāju ātri izdevies izcelt no upes dibena, bet ne atdzīvināt. Slokenbergs ārstējies slimnīcā, kad uzzinājis par traģēdiju. Pēc divu stundu ilgiem glābšanas mēģinājumiem ārsti konstatēja nāvi “no sirds darbības traucējumiem”, raksta avīzes. Mācītājs tur nebija pie vainas.

1942.gada augustā pēc gestapo pieprasījuma viņu atcēla no Rūjienas Ziemeļu draudzes mācītāja amata, 1944. gadā Slokenbergs emigrēja uz Zviedriju, kur darbojās kā mācītājs latviešu bēgļiem. No 1945. gada bija mācītājs Londonas latviešu bēgļu draudzē Anglijā. Trimdā viņš liecināja par baznīcas vajāšanu padomju Latvijā. 1957. gada 22. oktobrī leģendārais mācītājs stājās sava radītāja priekšā. Rūjienā viņam ir piemineklis, ko veidojis cits rūvenietis – tēlnieks Andris Vārpa.

Ko vēl skatīt?

Rūjienieši lepojas, ka viņu pilsēta esot mākslas Meka. Tur ir arī vecā izstāžu zāle, Rūjienas Svētā Bērtuļa luterāņu baznīca, vienīgā bruģētā ieliņa, valdes nams un Salmiņkrogs, kas nav krogs, bet gan depo, dabas taka, ko var izstaigāt lēnā solī, Ternejas parks, Opīša māja – Rūjienas Goda pilsoņa, komponista, pedagoga, diriģenta, bērnu dziesmu autora Ēvalda Siliņa māja. Viņš komponējis populāro karavīru dziesmu “Paliec sveiks, mans mazais draugs”.

Piesātināta pilsēta.