Maldīgi pie kukaiņiem pieskaitītās radības ^{Apriņķis.lv}

Nereti par kukaiņiem uzskata posmkājus: zirnekļveidīgos, daudzkājus un vēžveidīgos. Šoreiz vairāk par pirmajiem diviem.

Žokli – medīšanai un taustei

Mūsdienās Latvijā savvaļā konstatētas četras zirnekļveidīgo apakšklases: zirnekļi, māņzirnekļi, arī māņskorpioni un ērces. Tautā tos visai bieži mēdz jaukt ar kukaiņiem. Patiesībā, pieaugušos zirnekļveidīgos nemaz nav grūti atšķirt no kukaiņiem, jo zirnekļveidīgajiem nav spārnu, nav antenveidīgu taustekļu un viņiem ir astoņas kājas, kamēr kukaiņiem – tikai sešas.

Vēl atšķirībā no kukaiņiem zirnekļveidīgajiem ir divas heliceras – īpaši augšžokļi laupījuma satveršanai un nobeigšanai, kā arī divas pedipalpas jeb apakšžokļi, kas kalpo galvenokārt kā taustes orgāni.

Aplēsts, ka Latvijā mājo apmēram 500 zirnekļu sugu. Šīs apakšklases pārstāvjiem galva un krūtis saplūdušas kompaktā veidojumā – galvkrūtīs, kas no prāvākā vēdera nodalītas ar izteiktu iežmaugu. Vēl kāda raksturīga zirnekļu pazīme ir tā, ka viņiem ir astoņas acis.

Zirnekļiem raksturīga ārējā gremošana. Zirnekļu apakšklases pārstāvjiem uz vēdera atrodas kārpiņas, no kurām izdalās īpašs šķidrums, kas saskarē ar gaisu sacietē, radot tīmekļa pavedienu.

Māņzirnekļi briesmās "nomet" kājas

Latvijā zināmas vien 14 māņzirnekļu sugas. Ķermeni māņzirnekļiem, tāpat kā zirnekļiem, veido galvkrūtis un vēders, taču starp šiem veidojumiem, atšķirībā no zirnekļiem, mānzirnekļiem trūkst šaurās iežmaugas, tāpēc ārēji tie saplūduši vienā veselumā. Visas astoņas māņzirnekļu ejkājas sastāv no izteikti tieviem, gariem posmiem. Slaido kāju galos atrodas elastīgas sīkposmotas pēdiņas. Māņzirnekļiem piemīt autotomija: spēja apdraudējuma situācijā viegli "nomest" kājas. Šādos briesmu gadījumos katra atdalītā ekstremitāte, mulsinot uzbrucēju, zināmu laiku turpina kustēties. Jaunas kājas zaudēto vietā gan neataug.

Vēl māņzirnekļiem raksturīgi, ka otrā pāra kājas ir garākās par pārējām, jo tās pilda arī taustes orgānu funkcijas. Kā jau zirnekļveidīgajiem pienākas, sajūtu orgāni viņiem atrodas arī uz apakšžokļiem. Atšķirībā no zirnekļiem, māņzirnekļiem ir tikai viens vājredzīgu acu pāris.

Māņskorpionus pamanīt grūtāk

Par Latvijā visai reti un nelielā skaitā konstatētiem dzīvniekiem atzīti māņskorpioni - kopumā mūsu valstī esot redzēti desmit sugu pārstāvji. Māņskorpionus grūti ieraudzīt, jo viņi ir sīki, maskējas, turklāt, tiecas dzīvot apslēpti un parasti nav sastopami lielākā skaitā vienuviet.

Atkarībā no sugas māņskorpioni mājo augsnes virskārtā, lapu nobiru trūdā, kūlā, zem koku mizas, trupējošā koksnē, zem akmeņiem, zvēriņu alās, putnu ligzdās, bišu stropos un tamlīdzīgās vietās.

Šo dzīvnieciņu ķermenis ir saplacināts, ovāls vai bumbierveida un, tāpat kā zirnekļiem, sastāv no galvkrūtīm un vēdera. Viņu pedipalpas ir garas, ar relatīvi lielām spīlēm galā, kas līdzinās skorpionu spīlēm. Māņskorpipnu spīles kalpo ne tikai par maņu orgāniem, bet arī par tvērējorgāniem. Ar pedipalpām māņskorpioni upuri satver, ar īpašajiem augšžokļiem to nogalina un sasmalcina. Tāpat kā zirnekļiem, viņiem raksturīga ārējā gremošana. Zīmīgi, ka māņskorpioni izplatās, ar spīlēm pieķērušies citiem dzīvniekiem – lielākoties prāvākiem posmkājiem.

Ērces mīt arī augsnē

Arī tie zirnekļveidīgie, kuri pieder ērču apakšklasei, ir sīki dzīvnieki un liela daļa sugu ar neapbruņotu aci pat nav saskatāmas. Ērcēm raksturīgais ieapaļais vai ovālais ķermenis ir kompakts, jo galva, krūtis un vēders cieši saplūduši kopā vienotā veidojumā. Gandrīz visiem ērču dzimtas pieaugušiem īpatņiem ir astoņas kājas. Acis ir vājredzīgas vai vispār nav attīstītas.

Faktiskais Latvijā mītošo ērču sugu skaits ne tuvu nav apjausts: lēš, ka varētu būt sastopamas vairāk nekā tūkstoš dažādu sugu – gan ērces, kas dzīvo augsnē, gan ūdenī dzīvojošas, gan uz augiem mājojošas, gan uz dzīvniekiem parazitējošas. Atkarībā no sugas šie zirnekļveidīgie pārtiek vai nu no trūdvielām, vai no nelieliem dzīvniekiem, vai no augiem, vai no sauszemes dzīvnieku asinīm un citiem ķermeņa šķidrumiem. Ir sugas, kurām piemīt jaukts barošanās veids.

Plēsīgie simtkāji un augēdāji tūkstoškāji

Par kukaiņiem cilvēki bieži vien nepamatoti uzskata arī daudzkāju klases pārstāvjus. Daudzkājiem viduklis sastāv no daudziem posmiem, pie katra posma ir pa ejkāju pārim. Daļai daudzkāju sugu ķermeņa posmi ir saauguši, kas gan neietekmē cienījamo kāju skaitu. Viņiem, tāpat kā kukaiņiem, uz galvas atrodas taustekļi. Šai klasē ietilpst četras apakšklases: simfilas, pauropodi, simtkāji un tūkstoškāji.

Simfilu apakšklasei piederīgās būtnes, tāpat kā pauropodi, ir sīkas, bezkrāsainas un bezacainas. Simtkāju apakšklasei piederīgie ir augumā krietni prāvāki, daļēji saplacināti dzīvnieki, kuru kāju skaits atkarībā no sugas rēķināms desmitos vai simtos. Simtkāju pirmais kāju pāris pārveidojies par tā saucamajām žokļkājām – spīlēm, kurās atveras indes dziedzeri. Simtkāju dzīves lielākā daļa aizrit augsnē, zemsegā vai zem mirušu koku mizas. Visi simtkāji ir plēsīgi.

Toties tūkstoškāju apakšklases dzīvnieku lielākā daļa ir augēdāji vai trūdēdāji. Tūkstoškāji ir veltniski radījumi, kuru daudzie ķermeņa posmiņi ir saplūduši. Kāju skaits tūkstoškājiem rēķināms simtos.