Jordānija – starp tuksnesi, vēsturi un ticības daudzveidību
- Autors: Viktorija Slavinska-Kostigova, “OgreNet.lv”
Naksnīgā Ammāna. Foto – no privātā arhīva
Jordānija ir valsts ar iespaidīgu vēsturi, skaistu dabu un drošu vidi, kur sadzīvo dažādas kultūras un reliģijas. Taču, lai dzīvotu tur, ir nepieciešama pielāgošanās, īpaši jau tuksneša apstākļiem. Visus, kas apciemo šo valsti, sagaida viesmīlīgi vietējie iedzīvotāji, kas iemācījušies izdzīvot tuksnesī ar ierobežotu ūdens pieejamību un zemāku iztikas līmeni nekā, piemēram, Saūda Arābijā vai Apvienotajos Arābu Emirātos.
No 24. līdz 27. septembrim Jordānijas galvaspilsētā Ammānā norisinājās Eiropas Baptistu federācijas padomes tikšanās ar moto “Saausti kopā mieram”. Latvijas delegāciju pārstāvēja bīskaps Kaspars Šterns, mācītājs Pēteris Eisāns, Talsu draudzes “Vieta” vadītājs Mārtiņš Ozoliņš, kā arī Latvijas Baptistu draudžu savienības Sieviešu kalpošanas apvienības pārstāves Marta Mežecka un Karīna Liepiņa.
Karīnas stāsts par šo ceļojumu ir pilns gan ar iespaidiem par Jordānijas dabas krāšņumu, gan ar pārdomām par vietējo cilvēku ikdienu un ticības dzīvi.
“Katra vieta, ko redzējām, bija skaista un iespaidīga, bet dzīvot tur es nekad negribētu. Lielākā daļa Jordānijas teritorijas – aptuveni septiņdesmit procenti – ir tuksnesis, viss ir tāds putekļains, akmeņains, ar kanjoniem. Apkārt vērojama milzīga netīrība,” stāsta Karīna, piebilstot, ka viesnīcās un veikalos viss bijis kārtībā, tomēr varot redzēt skatus, ka pie kāda restorāniņa, piemēram, plīvo netīri plastmasas maisi, kurus neviens nesavāc.
Taču dzīvošana Jordānijā, pēc Karīnas novērojumiem un vietējo stāstītā, esot droša un reliģiskā ziņā sakārtota. “Valstī ir tikai viens procents kristiešu, pārējie ir musulmaņi, bet viņi ļoti labi sadzīvo.” Jordānijas karalis esot spējis panākt, ka valstī nav novērojams ekstrēmisms, lai arī tā ir musulmaņu valsts: “Viņam ir izdevies apkarot to. Jā, ir mošejas, bet viņi ļauj arī kristiešiem būt.”
Kādā no lekcijām konferences laikā profesors, kurš dalījies ar savu pieredzi, liecinājis, ka savulaik piedzīvotais turpat netālu Izraēlā viņu ļoti iedvesmojis. Viņš, būdams palestīnietis, piedalījies pasākumā, kura dalībnieki bijuši trīs reliģiju pārstāvji, un vienas dienas laikā visi devušies cits pie cita. Gan musulmaņi, gan ebreji, gan kristieši apciemojuši mošeju, kur klausījušies imama uzrunu, tad devušies uz kristiešu baznīcu, pēc tam – uz sinagogu.
Viens no spilgtākajiem iespaidiem Karīnai bijis Jēzus kristību vietas apmeklējums pie Jordānas upes, kur drīzumā paredzēts celt baptistu baznīcu. “Tur ir piecas baznīcas – katrai konfesijai sava. Pasaules Baptistu savienības prezidentam tiekoties ar Jordānijas karali, viņš saņēmis piedāvājumu uzcelt tur arī baptistu baznīcu. Tā nu protestanti būs vienīgie, kam arī būs sava baznīca pie Jordānas upes,” stāsta Karīna. Zeme baptistiem tika uzdāvināta, un šajā notikumā klāt bija arī kādreizējais Apvienotās Karalistes premjerministrs Tonijs Blērs un pats Jordānijas karalis Abdulla II Hašimīts. Baznīca baptistiem ir jāuzceļ līdz 2032. gadam.
Jordānijas sabiedrība ir viesmīlīga un droša, kaut arī tūrisma nozare izjūt sekas no konfliktiem apkārtējos reģionos. “Viņi katru, kurš ierodas Jordānijā, sirsnīgi aicina atgriezties. Viņi lepni sauc “Welcome to Jordan!” un aicina stāstīt brāļiem un māsām, visiem draugiem, lai brauc uz Jordāniju, jo viņu zemē tiešām ir droši. Tomēr daudziem cilvēkiem ir cits priekšstats. Arī uz šo konferenci kāds nebrauca tāpēc, ka baidījās un nenoticēja, ka Jordānija ir vienīgā valsts šajā reģionā, kas ir samērā droša, lai arī ir ļoti tuvu Izraēlai.”
Aprakstot vietējo iedzīvotāju ikdienas dzīvi un paradumus, Karīna stāsta, ka vīrieši tur bieži nēsā tradicionālo arābu tērpu – vasarā baltu, ziemā tumšu –, savukārt musulmaņu sievietes neiztiek bez pilnā pārklājuma tērpiem. “Sievietes tur biežāk nēsā tumšas krāsas apģērbu, jo baltā un gaišā krāsa izceļot sievietes aprises. Protams, ir sievietes, kas staigā pilnībā aizsegtas, acis vien redzamas, pat cimdus rokās velk. Tas tiek darīts tāpēc, lai neviens svešinieks neredzētu neko no sievietes ādas. Arābietes ļoti izteiksmīgi krāsojas – droši vien tāpēc, ka, ja nu tu drīksti parādīt tikai acis, tad tu arī tās izcel īpašāk,” stāsta Karīna.
Tradicionālos tērpus un lakatus nenēsā kristieši un sekulārie musulmaņi. Vietējie jordānieši un gidi apliecina, ka sabiedrība kļūstot sekulārāka.
Bet, neatkarīgi no ticības, visi svin brīvdienas – piektdienas un sestdienas. Piektdienu rītos vairākums dodas uz mošeju, pēc tam atpūšas kafejnīcās un restorānos. Saskaņā ar Korānu alkohols ir aizliegts, bet atļauta un tādēļ ļoti izplatīta ir ūdenspīpe. To lieto turpat astoņdesmit procenti musulmaņu.
“Ierasts skats, ka piecvietīgā mašīnā sasēžas kādi septiņi ģimenes locekļi, izbrauc kaut kur ārā, ēd kebabus, vēro citus. Veikali un izklaides vietas tur ir vaļā līdz pat četriem no rīta. Nākamā diena viņiem sākas deviņos vai desmitos. Tas noteikti saistīts arī ar šeit valdošo karstumu.”
Latvijas pārstāvji apmeklēja arī Jordānijas vēsturiskās vietas, piemēram, sestajā gadsimtā celtās baznīcas Mādebā, un klausījās dažādu profesoru lekcijas, tostarp palestīniešu kristiešu pārstāvjus no Nācaretes universitātes.
