Pierīga – no guļamrajona par migrācijas buferi ^{Apriņķis.lv}

Tradicionāli galvaspilsē­tai tuvējās pašvaldības tiek uzskatītas par Rīgas guļamrajoniem. Cilvēki strādā Rīgā, bet dzīvo ārpus tās. To­mēr tā ir tikai daļēja patiesība, jo pēdējos gados arvien vairāk lielo uzņēmumu iet laukā no Rīgas administratīvās terito­rijas un attīsta savas ražotnes un filiāles tiešā galvaspilsētas tuvumā. Tātad arī Pierīgā aug darbavietu skaits un tiešā sais­tībā ar tām – iedzīvotāju no­darbinātība. Tas savukārt pie­velk iedzīvotājus no pārējiem reģioniem.

Objektīvākais rādītājs – par piektdaļu zemāks

Vidējā alga valstī pērn bija 1076 eiro pirms nodokļu no­maksas. Salīdzinot ar 2018. gadu, tā palielinājusies par 72 eiro. Vidējā alga Rīgā pērn bija 1206 eiro. Vidējā alga Pierīgā bija 1028 eiro. Uz rokas sa­ņemtais atalgojums ir 73,7% no šīm summām jeb vidēji pa visu valsti – 763 eiro.

Ir vēl cits rādītājs, kas iedzī­votāju labklājību atspoguļo precīzāk, – mediāna. Šo ap­rēķinu veido informācija no statistiskajiem apsekojumiem un Valsts ieņēmumu dienesta datiem, un to neietekmē eks­trēmi lielās un ekstremāli ma­zās darba samaksas vērtības. Tādējādi tā objektīvāk raksturo tipisko atalgojumu. Bruto dar­ba samaksas mediāna 2019. gadā bija 832 eiro. Tātad tas ir aptuveni par piektdaļu mazāk nekā vidējās algas rādītājs, un tad vēl nodokļi jāatrēķina.

Vienkāršoti runājot, mediānas aprēķinā netiek ņemta vērā, piemēram, uzņēmuma “air­Baltic” vadītāja Martina Gausa ekstremāli lielā alga – aptuve­ni 100 000 eiro mēnesī – un arī minimālā alga, ko kaktu auto­servisā saņem kāds mehāniķis, jo pārējo viņš paņem skaidrā. Taču Finanšu ministrija, valsts budžetu veidojot, rēķina visus saņemtos nodokļus – gan no Gausa, gan mehāniķa –, tāpēc valsts finanšu plānošanā me­diāna neder. Galvenā ir tā pati vidējā bruto darba samaksa par pilnas slodzes darbu.

Kas raksturīgs Pierīgai?

Uzreiz jāuzsver, ka vidējā darba samaksa sadalījumā pa reģioniem netiek aprēķināta kā konkrētā reģionā deklarēto strādājošo iedzīvotāju atalgo­jums. Kā paskaidro Centrālās statistikas pārvaldes Darba samaksas statistikas daļas va­dītāja Lija Luste, “informāciju par vidējo darba samaksu sa­dalījumā pa reģioniem CSP ap­kopo pēc uzņēmuma, iestādes biroja vai pamatdarbības adre­ses. Visi darbinieki un to algas, neatkarīgi no tā, kur faktiski viņi strādā (uzņēmumiem un iestādēm var būt filiāles visā valstī), ir iekļauti tajā reģionā, kur atrodas viņu darba devēja birojs vai pamatdarbība.”

Pierīgas labos rādītājus Lija Luste skaidro ar to, ka šajā re­ģionā atrodas biroji vai pamat­darbība tādiem uzņēmumiem, kur vidējā darba samaksa ir lielāka, salīdzinot ar pārējiem reģioniem. To savukārt daļēji ietekmē Rīgas tuvums (lai gan Rīgas reģions ir liels un ne visi novadi un pilsētas atrodas tie­šā Rīgas tuvumā).

Centrālās statistikas pārvaldes pārstāve min arī vairākus konkrētus piemērus. Pierīgas reģionā bi­roja vai pamatdarbības adreses ir reģistrētas starptautiskajai lidostai “Rīga”, jau pieminē­tajai nacionālajai lidsabiedrī­bai “Air Baltic Corporation” un citiem ar gaisa transportu saistītajiem uzņēmumiem, turīgāku pašvaldību domēm, nozīmīgām Nacionālo bruņo­to spēku struktūrvienībām. Kopumā Pierīgas reģionā tiek nodrošināti 16% no visām Lat­vijas darbavietām.

Uzņēmumi dodas laukā no Rīgas

Šobrīd Pierīgas novados aug iedzīvotāju skaits, dzimst bēr­ni, tiek būvētas arvien jaunas mājas un iedzīvotāju labklājī­ba kopumā aug. To apliecina arī jaunie algu statistikas dati. Salīdzinājumam: Latgalē vi­dējā darba samaksa par pilnas slodzes darbu ir tikai 751 eiro. Tas ir par trešdaļu mazāk nekā Pierīgā. Tiesa, arī ekonomists Jānis Hermanis atzīst, ka Pie­rīgas labie izaugsmes rādītāji ir zināmā mērā neobjektīvi, jo algas tiek rēķinātas pēc uzņē­mējdarbības reģistrācijas vie­tas, un tieši Ķekavā un Mārupē ir reģistrēti daudzi finansiāli nozīmīgi uzņēmumi – ar avi­āciju un nekustamo īpašumu biznesu saistīti. Taču taisnība arī tā, ka uzņēmumu resursi iziet ārpus Rīgas un arī finan­siāli nodrošināti cilvēki spē­ka gados arvien biežāk pārceļ savu dzīvesvietu uz Pierīgu. Tādējādi tur veidojas pamats ekonomiskajai izaugsmei.

Pierīga vairs nav tikai guļam­rajons, te ir arī lielas darba izvēles iespējas. To apliecina statistikas dati. Ja darba izvēlē svarīgākais faktors ir liela alga, jāiet strādāt aviācijā, perso­nāla rekrutēšanā un piegādē, finanšu jomā un it visur, kam ar programmēšanu un infor­mātiku saistība. Bet ar datoru remontu vai mājsaimniecības priekšmetu remontu gan neva­jag nodarboties. Vismaz oficiā­lajos skaitļos tā ir viszemākā pozīcija – tikai 588 eiro mēnesī uz papīra.

Briest labklājība un problēmas

Ja palūkojas vēl plašāk visā Rīgas plānošanas reģionā – milzīgajā trīsstūrī starp Kan­davu, Salacgrīvu un Ogri –, šeit 10 435 kvadrātkilometros jeb 16,2% no valsts teritorijas mīt vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju – 1,1 miljons. Un te arī ir visvairāk reģistrēto uzņēmumu, kas ir Latvijas ekonomikas dzinējspēks. “Rī­gas plānošanas reģiona eko­nomikas profilā” konstatēts, ka “pēdējās desmitgadēs lielās un vislielākās apdzīvotās vie­tas straujāk veidojušās Rīgas apkaimē. Ap Rīgu ir izveido­jies pilsētas ietekmes areāls – Pierīga. Rīga, Jūrmala un Pierīga veido reģiona kodolu ar visaugstāko iedzīvotāju, ra­žošanas un pakalpojumu, un arī attīstības problēmu kon­centrāciju.”

Galvenā problēma ir tā, ka galvaspilsētas un tās pievārtes izaugsme ir saistīta ar pastipri­nātu iedzīvotāju centrtieci no pārējiem reģioniem. Tādējādi valsts kopumā attīstās nevien­mērīgi. Uzmanību uz to vērš Rīgas plānošanas reģiona at­tīstības padome un Carnikavas novada domes priekšsēdētāja Daiga Mieriņa. Laukos darba trūkst, ienākumi ir zemāki, un cilvēki spiežas uz Rīgu. Viņai pašai paziņu lokā ir ģimene, kurā trīs cilvēki ikdienā brau­kā no Bauskas uz darbu Rīgā. Protams, tas ir liels laika un naudas patēriņš, bet galvas­pilsētā viņiem ir darbs. Pierīga šobrīd Rīgai kalpo kā buferis, taču nupat jau arī te vairs nav, kur palikt. Nepietiek skolu, ne­pietiek bērnudārzu, nepietiek vietas, kur būvēt jaunas mā­jas. Šī spiešanās uz centru ir kas līdzīgs Eiropas Savienības migrācijas krīzei, tikai mazākā mērogā.

Vienīgais risinājums te būtu nodrošināt vienmērīgā­ku valsts attīstību, lai lauki neiztukšotos, un, pēc Daigas Mieriņas domām, to iespējams izdarīt, attīstot attālinātā darba iespējas: “Mēs spiežam cilvē­kus strādāt konkrētās ēkās, uz ministrijām un valsts iestādēm katru dienu dodas tūkstošiem cilvēku, bet mūsdienās tas vairs nav nepieciešams!” Ir iespējas strādāt tiešsaistē, var rīkot videokonferences – tas viss ir iespējams.

Piemēram, Holandē attālinātais darbs esot ļoti veiksmīgi iesakņojies. Turklāt, ļaujot cilvēkiem strā­dāt no laukiem, samazinātos sastrēgumi, samazinātos vides piesārņojums, kas mūsdienās ir būtiski, un samazinātos spiediens uz Rīgas reģionu. Priekšnoteikums tam būtu li­kums par attālināto darbu un valsts lielāka uzticēšanās sa­viem cilvēkiem. Pagaidām visi ceļi joprojām ved uz Rīgu.”