Viesmīlības nozare brūk. Bankas dzen pēdējo naglu ^{Apriņķis.lv}

Lielākā daļa jeb 90 procenti rezervāciju šim mēnesim jau ir atceltas. Ja nenotiks brīnums un koronakrīze neatkāpsies, nākamo mēnešu rezervācijas gaida tas pats. Ņemot vērā to, ka plānotos lielos pasākumus šobrīd nav iespējams pārcelt uz konkrētiem termiņiem, klienti sāk atprasīt iemaksātos avansus, savukārt bankas aukstasinīgi iekasē savus ikmēneša maksājumus un vēl izplata blēņas par to, ka cenšas nākt pretī klientiem, piešķirot viņiem kredītbrīvdienas.

Patiesībā šīs kredītbrīvdienas nenozīmē nekādas brīvdienas. Kredītprocentus, kas ir lielākā maksājuma daļa, ir jāturpina maksāt. Savukārt pamatsummas maksājums tiek tikai atlikts, un tas nozīmē, ka ņemtais kredīts finālā izmaksās vēl dārgāk nekā tad, ja “brīvdienas” netiktu piešķirtas. Daudzi viesmīlības uzņēmumi visā Latvijā un arī Rīgas pievārtē šobrīd atrodas uz maksātnespējas sliekšņa. Viesu nami mēģina koriģēt piedāvājumu – specializēties pašizolācijas nodrošināšanā vai ēdienu piegādē. Taču viesu nav. Un ar naudiņām, ko var nopelnīt par ēdiena izvadāšanu, nevar samaksāt lielu ēku uzturēšanu, algas darbiniekiem un vēl kredītus samaksāt.

Bet valdības piedāvātie risinājumi uzņēmējdarbības glābšanai palīdz nedaudz un nedaudziem. Tukšas telpas, depresija un bailes no rītdienas – tāda ir situācija viesmīlības nozarē. Grūti atrast jebko nosacīti pozitīvu.

2+2 paralizē ceļotkāri

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš vēl 9. martā pēc valdības sēdes aicināja tautiešus doties apceļot dzimtās āres, ja jau ārzemes tiek slēgtas: “Mums ir ļoti skaista valsts. Mums ir iespēja izbaudīt vairāk laika brīvā dabā. Tas jebkurā gadījumā nāk par labu gan fiziskajai, gan garīgajai veselībai. Visiem par labu tas nāks!” Taču šis cerīgais aicinājums paliek neīstenots. Viesnīcas un lauku rezidences nevar pilnvērtīgi uzņemt viesus 2+2 likuma dēļ – divi cilvēki un divu metru distance. Un nav jau arī to ceļotāju un ballētāju. Biedrošanās faktiski aizliegta.

Asociācija “Lauku ceļotājs” cenšas kaut kā palīdzēt biedriem: “Esam sākuši apkopot informāciju no mūsu biedriem par tām naktsmītnēm, kas viesiem piedāvā apmesties karantīnas vai pašizolācijas laikā vai uz attālinātās strādāšanas/mācīšanās laiku.” Šāds piedāvājums ir saistīts ar inficēšanās risku pašiem pakalpojuma sniedzējiem. Tāpēc vietā piebilde: “Ja vēlaties doties uz kādu no šīm naktsmītnēm, lūdzam sazināties ar saimniekiem un būt ļoti atbildīgiem un atklātiem, informējot saimniekus par savu veselības stāvokli un izolēšanās veidu, lai saimnieki varētu izvērtēt savas iespējas izmitināt jūs savās naktsmītnēs.”

Un galu galā nekāds bizness nesanāk.

Kūst uzkrājumi un cerības

Rīgas–Bauskas šosejas malā atrodas viesnīca “Brencis”. Telefonā var dzirdēt saimnieka Andra Kudlāna balsi atbalsojamies telpā – viesnīca tukša kā izslaucīta. Piedāvājums pārciest šeit pašizolāciju vai attālināti strādāt vai mācīties pagaidām nevienu viesi nav ievilinājis. Citgad sezonas sākumā viesnīca bija ārzemnieku un vietējo ceļotāju pārpilna. Tagad visas aprīļa rezervācijas atceltas, maijs un jūnijs arī pakāpeniski tukšojas. Darbinieki atlaisti apmaksātā atvaļinājumā. Saimnieks tērē uzkrājumus. Pats viesnīcai par sargu strādā, jo skaidrs, ka agri vai vēlu uzradīsies marodieri. Zagļiem taču arī no dzīvokļu zādzībām nāksies pārkvalificēties. Ja jau visi pilsētnieki mājās sēž, jāiet zagt uz tukšajiem uzņēmumiem vai jāsāk aplaupīt lauku mājas.

Kā rīkoties, kad atvaļinājums darbiniekiem būs beidzies, Andris Kudāns vēl nezina. Droši vien būs jāpiesakās dīkstāves pabalstiem. Viņš pats palīdzībai nekvalificējas. Uzņēmumu valdes locekļiem nepienākas: “Es un mana ģimene varam dzīvot, no kā gribam. Un laukos daudz ir tādu – veikaliņi, kur vīrs un sieva abi ir valdes locekļi un vienīgie darbinieki. Dažādas viena īpašnieka SIA. Viņiem neviens nepalīdzēs. Mazpilsētās tā ir traģēdija.” Viesnīcas īpašnieks piebilst: paldies dievam, ka nav ziema un visi komunālie maksājumi ir salīdzinoši mazi. Un paldies dievam, ka “Brencis” nav ņēmis kredītus attīstībai. Un vēl paveicies, ka tikai uz viesnīcas darbību orientējies. Pasākumu organizatoriem šobrīd esot pilnīga katastrofa.

Tieši tādā situācijā šobrīd ir “Debesu bļoda” Ogresgalā. Sabīnes Ofmanes būvēts, lolots un kopts bizness senču īpašumā.

Katastrofa “Debesu bļodā”

Pasākumu nams “Debesu bļoda” Pierīgā ir, jeb precīzāk – bija, viena no pieprasītākajām vietām kāzu, dažādu citu svinību un korporatīvo pasākumu rīkošanai. Ar vērienu. “Debesu bļoda” – tā ir trīs hektārus plaša teritorija ar dīķi, pirti un āra terasēm, viesu nams ar lielām zālēm un svinību telpu 240 kvadrātmetru platībā, guļvietām 110 viesiem. No aprīļa sākuma plānā bija jau 57 pasākumi. Tagad visi uz nezināmu laiku atcelti. Un šis ir tas gadījums, kad bizness, atsaucoties uz valsts aicinājumu iedzīvotājiem nodarboties ar uzņēmējdarbību, būvēts, kombinējot Eiropas Savienības projektu naudas ar bankas aizdevumu. Mēnesī jāmaksā 2500 eiro, kas pie ierastā intensīvā darba režīma nekādas problēmas neradīja.

Pērn “Debesu bļodas” apgrozījums sasniedza 267 000 eiro. Tagad ienākumi ir nulle. Sabīne Ofmane mēģinās kaut ko darīt ar ēdienu piegādi tuvējos novados – piedāvājums jau ielikts uzņēmuma mājaslapā, bet uz dižu peļņu neesot cerību. Uzņēmuma uzkrājumu pietiks šim mēnesim, nākamajam, vēl var dārza traktoru pārdot. Bet par to, kas sagaida pēc tam, esot bailes pat domāt: “Kā mammai to pateikt, ja banka nāks atņemt dzimtas īpašumu?!”

Tā sauktās kredītbrīvdienas “Debesu bļodai” jau ir atteiktas. Saimniece stāsta, ka nezināmu iemeslu dēļ pirms trim gadiem banka atzina viņu par nevēlamu klientu, slēdza kontus. Tikai kredītu atļāva turpināt maksāt. Varbūt kādam nepareizajam klientam galdu uzklājusi, varbūt no kāda cita nevēlamā pakalpojumu pirkusi? Bankā nekādus paskaidrojumus nesniedz. Sabīne Ofmane runājusi arī ar citiem pasākumu rīkotājiem – situācija visiem smaga: “Kāzas tiek pārceltas uz nākamo gadu, iemaksātie avansi tiek prasīti atpakaļ. Ja vēl bankas spiedīs, svinību vietas ilgāk par dažiem mēnešiem neizdzīvos.”

Jābrauc uz laukiem!

“Debesu bļodas” saimnieces aprakstītā situācija nozarē ir satraucoša. Cilvēkiem ir nepieciešams īsts atbalsts, nevis parodija par kredītu brīvdienām, pēc kurām būs jāsamaksā vēl vairāk. Vienkārši jāatļauj ārkārtējās situācijas apstākļos kredītus nemaksāt. Dīkstāve nozarē ir nevis tādēļ, ka cilvēki strādāt negribētu. To izraisījuši valdības lēmumi, tātad valdībai šajā situācijā arī būtu jāapvalda banku apetīte.

Asociācijas “Lauku ceļotājs” prezidente Asnāte Ziemele stāsta, ka šobrīd vissmagāk klājas tiem lauku uzņēmējiem, kuriem viesmīlība ir pamatdarbības veids. Pensionāri, kas vienu istabiņu vasarniekiem izīrē, izdzīvos arī no pensijas un piemājas dārziņā izaudzētā. Arī tie cilvēki, kuriem tūrisms ir tikai blakus nodarbe citam algotam darbam, ja vien arī tas nav dīkstāvē. Bet lieli viesu nami, kempingi un viesnīcas ir sprukās. Ienākumu nav, darbinieki tiek atlaisti.

Lai pretendētu uz dīkstāves pabalstiem, jācīnās ar drausmīgu birokrātiju. Pabalstus aprēķina no pēdējiem sešiem mēnešiem, bet kempingiem rudens un ziema ir tukšais periods. Šis bizness ir sezonāls. Tieši tagad jāsākas jaunajai sezonai, bet tā nesāksies, un arī uzkrājumu kārtiņa no iepriekšējās sezonas pa ziemu ir noēsta. Ja valdība ārkārtējo situāciju pagarinās vēl uz mēnesi, trim, pusgadu – kā saglabāt biznesu? Un kas par to maksās valsts mērogā, ja vairākums nozaru atrodas dīkstāvē?

Asnāte Ziemele prognozē, ka gaidāma nenormāla inflācija, un arī viņa raizējas par iespējamu noziedzības vilni. Varbūt valdībai vajadzētu rīkoties tā, kā to dara ASV, proti, maksāt katram iedzīvotājam noteiktu summu, lai viņam būtu, ko ēst un nevajadzētu iet laupīt? Un droši vien arī par bezdarbnieku masveida pārkvalifikāciju jādomā. Lauksaimniecībā strādājošie būs nepieciešami, viesstrādniekus ievest nav iespējams.

Šī nebūs ātra krīze ar tai sekojošu strauju augšupeju. Šis ir kaut kas neprognozējams. Un skaidrs, ka forsmažora apstākļos visiem ir jāsadodas rokās un jāpalīdz cits citam! Ko darīt mājās iesprostotajiem pilsētniekiem? Asnāte Ziemele saka: “Nevajag jukt prātā četrās sienās. Jābrauc uz laukiem! Vismaz kamēr arī tas nav aizliegts.” Pa diviem cilvēkiem un pa diviem metriem vienam no otra, bet jābrauc!