"Augsraugs": uzņēmēji nes Latvijas vārdu pasaulē ^{Apriņķis.lv}

Uzkrāta ievērojama pieredze

Ieva Neimane ēdināšanas jomā darbojas jau vairāk nekā desmit gadu. Viņas pirmā darbavieta bija indiešu restorāns Rīgā, kur Ieva strādāja virtuvē, sākumā par palīdzi. Tur viņa iepazinās ar Gati, kurš tajā pašā ēdināšanas uzņēmumā bija bārmenis. Pēc tam sekoja mācības Restorānu servisa skolā un darbs dažādos ēdināšanas uzņēmumos Rīgā.

Ieva Neimane atceras: “Gatis tolaik strādāja restorānos par viesmīli. Tad mēs abi aizbraucām pieredzes apmaiņas programmā uz Kanādu, kur gadu nostrādājām dažādos ēdināšanas uzņēmumos Vankūverā. Kad atgriezāmies, Gatis vairs neturpināja strādāt par viesmīli, jo sāka vadīt tautas deju kolektīvu “Godi”, kuru izveidoja 2016. gadā Ikšķilē, savukārt es kādu laiku strādāju par šefpavāri viesnīcā “Metropole”, līdz pasaulē sāka nākt bērni. Pēc ilga bērnu kopšanas atvaļinājuma aizgāju par virtuves vadītāju bistro “Balts”.”

Noder iepriekš iegādātā mašīna

Taču bērni auga, un Ievai kļuva grūti visur izbraukāt, jo mazie bija jāved uz dārziņu.

“Arvien biežāk sākām domāt, ka jābeidz kalpot citiem un jāsāk strādāt sev. Tā arī radās ideja par ēdināšanu no mašīnas, jo piemērots auto mums jau bija iegādāts agrāk. Precīzāk sakot, sākotnēji mēs gribējām pirkt ģimenes mašīnu, lai vestu mazos uz bērnudārzu, bet gadījās tā, ka viens draugs “Facebook” atsūtīja saiti ar šo auto. Tā aizmugurē jau bija iebūvēta virtuve ar atveramu logu. Ar tādu mašīnu var aizbraukt uz pasākumu, atvērt aizmugurējo logu un ērti ēdināt cilvēkus. Tā bija sava veida virtuve uz riteņiem, turklāt diezgan liela – tāda kā neliela kravas mašīna, mazliet mazāka par mikroautobusu.

Mums šis piedāvājums iepatikās, aizbraucām uz Jelgavu un savā ziņā spontāni to nopirkām. Tobrīd gan vēl neplānojām uzsākt ēdināšanas biznesu, galvenā doma bija: kādreiz varbūt noderēs. Un tāds brīdis arī pienāca. Sākumā vedām ar šo mašīnu bērnus uz dārziņu, bet vienā brīdī nolēmām, ka jāsāk pašiem kaut kas darīt. Saņēmām Ķekavas novada pašvaldības atļauju, atradām piemērotu vietu, kur varētu stāvēt un tirgot cilvēkiem pusdienas. Sākumā braucām uz Valdlaučiem.” 

Sākumā gāja raibi

Lai varētu tirgot ēdienu uz ielas, nepieciešams ieguldīt daudz darba.

“Mēs jau iepriekšējā vakarā sagatavojām visu, ko nākamajā dienā piedāvāsim, no rīta cēlāmies un braucām tirgot,” stāsta Ieva. “Sākumā mums katru dienu bija cita ēdienkarte. Kad atbraucām ar sagatavoto ēdienu, salikām busiņā visu, kas nepieciešams, lai cilvēki var nākt un nopirkt ēdamo. Vieni atbrauca ar mašīnu un paņēma pusdienas līdzi uz mājām, citi ēda turpat. Kad tuvojās vakars, braucām mājās, ņēmām bērnus no dārziņa un atkal gatavojāmies nākamajai dienai. Kad nāca vasara, protams, daudz kas mainījās. Tad sākās visi lielie festivāli, korporatīvie pasākumi, sporta sacensības, dažādi gadatirgi, pilsētas svētki.”

Uzsākot kādu jaunu nodarbi, daudziem uzņēmējiem mēdz rasties dažādas grūtības. Arī viņiem pirmais gads nereti radījis raizes.

“Sākumā bija ļoti grūti, jo trūka stabilitātes – piemēram, vienā dienā visas sagatavotās maltītes klienti labi izpirka, bet nākamajā daudz ēdiena palika pāri,” atklāj Ieva. “Mums bija izstrādāti dažādi veidi, kā nepadoties. Piemēram, pirms braukšanas mājās ielikām ziņas sociālajos tīklos, ka pie mums vēl var nopirkt gardu ēdienu, mēs brauksim caur Ķekavu un būsim arī Baldonē. Dažādi mēs pirmajā gadā cīnījāmies. Gāja smagi, turklāt arī produkti bija grūti pieejami, kovida pandēmijas dēļ nevarēja paredzēt, kas gaidāms pat tuvākajās dienās, kur nu vēl tālāk. Pēc tam sākās karš Ukrainā, un tas viss ļoti traucēja plānot. Bet mēs nemetām plinti krūmos un turpinājām uzsākto.

Nākamajā gadā mēs jau bijām VEF kvartālā Rīgā, barojām ar biznesa pusdienām biroju darbiniekus. Tur jau bija paredzamāks gan klientu skaits, gan ēdienu izvēle, ko gatavosim. Šogad, ceturtajā sezonā, sapratām, ka negribam sevi pārāk nodzīt, tādēļ braucam tikai uz korporatīvajiem pasākumiem, tirdziņiem, festivāliem un sporta svētkiem nedēļas nogalēs vai arī reizi nedēļas vidū.”

Dalība pasākumos dod atpazīstamību

Vaicāta, kā cilvēki uzzina par viņu piedāvājumu, Ieva Neimane atbild: “Mūsdienās noteikti ir jāizmanto sociālie tīkli, tāpēc “Instagram” mums ir lapa “Augsraugs”, bet “Facebook” mēs esam vienkārši “Augs”. Lielāku iespēju reklamēt sevi dod dalība dažādos plaši apmeklētos pasākumos. Piemēram, “Stirnu bukā” pirmajā gadā mēs aizbraucām uz pāris posmiem, bet šogad jau organizējām visu ēdināšanu.”

Daudzus noteikti interesē, kā ēdinātāji tīri praktiski darbojas šādos āra pasākumos.

“Lielākoties tas notiek šādi: mēs atbraucam, sagatavojamies, lai varētu ērti un netraucēti rīkoties. Protams, pieslēdzam pie elektrības un gāzes visas attiecīgās iekārtas, tad atveram lodziņu. Vairumā gadījumu ēdienu dodam vienreizējās lietošanas traukos. Taču gadās arī cita rakstura pasākumi, piemēram, kāzas vai dažādas jubilejas, kur pasniedzam skaisti servētu ēdienu smalkos šķīvjos.

Tā kā man ir arī restorāna darbā uzkrāta pieredze, es varu pagatavot dažādas maltītes, kā vien cilvēks vēlas. Ēdināšanai no mašīnas ir tāda prioritāte, ka mēs jaudājam iebraukt kaut vai mežā un pasniegt siltu ēdienu. Protams, ir vajadzīga elektrība, lai gan lielas nepieciešamības gadījumā mēs varam gatavot ēdienu arī tikai uz gāzes. Mums viss ir silts un uzreiz pieejams.”

Uzvara vietējā konkursā pavēra durvis uz Eiropu

Latvijas labākie street food ēdinātāji reizi gadā pulcējas, lai piedalītos konkursā un cīnītos par čempiona titulu. Pērn šāds konkurss notika Āgenskalna tirgū, un tajā piedalījās apmēram 20 dalībnieku. Katra veikumu vērtēja starptautiska žūrija, kurā bija pārstāvji no vairākām valstīm. Neimaņu ģimenes piedāvājums tika atzīts par labāko, un sīvā konkurencē ar Latvijas labākajiem ielas ēdiena gatavotājiem tieši viņi ieguva galveno balvu un iespēju pārstāvēt mūsu valsti Eiropas mērogā.

“Mēs paši uz ko tādu necerējām, bet trīs no četriem žūrijas locekļiem mūs ierindoja pirmajā vietā,” stāsta Ieva Neimane. “Mūsu izvēlētais ēdiens bija tvaicēta bao maizīte ar mango majonēzi, liellopu vaigiem un mango-avokado salsu. Paši visu arī gatavojām – gan maizīti, gan mērci, gan arī liellopa vaigus. Pēc uzvaras šajā konkursā devāmies uz analoga Eiropas ielas ēdinātāju konkursa finālu, kur piedalījās visu valstu uzvarētāji.

Šis pasākums notika Vācijas pilsētā Zārbrikenē netālu no robežas ar Franciju. Tur notika trīs dienu festivāls, kurā mēs, 23 dalībnieki, piedāvājām apmeklētājiem savus gardumus. Cilvēki varēja visu pagaršot un pēc tam nobalsot par sev tīkamāko ēdienu. Bija dažādas nominācijas, bet par galveno balvu atkal lēma žūrija. Tajā bija ļoti zinoši ēdināšanas jomas pārstāvji – dažādu “Michelin” zvaigžņu restorānu pavāri, ēdienu blogeri no Francijas un Vācijas, pavāri no Luksemburgas.”

Uz jautājumu, kādu ēdienu Vācijā piedāvāja “Augsraugs”, Ieva atbild: “Es teiktu, ka vairāk netradicionālu. Bija interesanti pavērot, ar ko festivālā vēlas izcelties citu valstu pārstāvji. Piemēram, zviedri startēja ar fish and chips, kas ir īru ēdiens, bet paši īri piedāvāja Āzijas ēdienu. Katrs dalībnieks bija izvēlējies kaut ko tādu, kas nav raksturīgs pašu valstij, jo tas laikam liekas pārāk garlaicīgi. Galvenajā kategorijā mēs piedāvājām tās pašas bao maizītes, kam ir Taivānas izcelsme. Veģetārajā nominācijā gatavojām veselīgo salātu bļodas ar kūpinātu tofu sieru un zemesriekstu mērci, vēl mums bija vjetnamiešu pho zupa. Gan veģetārajā nominācijā, gan kopvērtējumā mēs ieguvām otro vietu.

Braucot uz Vāciju, papildu sarežģījumus ēdiena saglabāšanā radīja ilgais ceļš. Mēs braucām gandrīz diennakti ar prāmi un pēc tam vairāk nekā pusi dienas ar mašīnu, un kopā mums sanāca ceļā pavadīt kādas 45 stundas. Nācās iespringt, lai gaļa, maizītes un viss pārējais nonāktu galā nebojāts. Eksperimentējām – iepakojām ēdienu vakuuma maisos, tinām plēvē un pēc tam likām saldētavā. Pārsvarā viss bija ledusskapī un saldētavā, un visur, kur vien bija iespēja, mēģinājām pieslēgt elektrību, lai uzturētu pēc iespējas zemāku temperatūru. Varu teikt, ka tas izdevās, ļoti veiksmīgi nonācām galā, un visa pārtika joprojām bija labā, sasalušā stāvoklī.”

Ēdamais top pašu mājas virtuvē

Ieva Neimane atzīst, ka visa pārtika, kas paredzēta pārdošanai dažādos pasākumos, tiek sagatavota mājās: “Mums ir privātmāja ar lielu virtuvi, būtībā mūsu darbošanās skaitās mājražošana. Arī visi lielie katli ir turpat. Lielākais daudzums ēdiena, ko vienā reizē esam sagatavojuši, laikam bija tieši pirms Vācijā notikušā konkursa – kopumā kādām 600–700 porcijām. Kad gatavojam maltītes dažādiem vietējiem korporatīvajiem pasākumiem, jāsagatavo 150–300 porcijas.

Šajā ziņā mēdz būt ļoti dažādi. Kad braucām uz “Stirnu buka” skrējieniem, vienmēr līdzņemšanai mums bija apmēram 400 dažādu ēdienu porcijas. Atkarībā no katra konkrētā pasākuma porciju skaits un saturs var ļoti atšķirties.”

Sarunas nobeigumā, vaicāta par nākotnes plāniem, Ieva Neimane teic: “Interese par mūsu pakalpojumiem ir, un rodas domas, ka mums vajadzētu arī kādu savu vietiņu, kur cilvēki varētu atnākt pie mums paēst, lai nav tā, ka mēs tikai braucam pie citiem. Ar busiņu arī tagad turpināsim doties uz pasākumiem, bet, kā būs ar savas vietiņas atvēršanu, grūti spriest, pagaidām ar šīs idejas realizāciju nesokas, meklējam piemērotas telpas. Ja sanāks atrast, tad tas droši vien būs kaut kur Rīgā. Iemesls gaužām vienkāršs – aprunājoties ar cilvēkiem, kas ir iesaistīti ēdināšanas biznesā, daudziem ir negatīva pieredze saistībā ar darbošanos šajā jomā ārpus galvaspilsētas. Bet nu redzēsim, kā viss iegrozīsies.”