Lūšu ģimene meklē savas medus garšas Apriņķis.lv
- Autors: Anda Krēsliņa, “Ogres Vēstis Visiem”
Bišu šūnas ir “Stropēnu” un Lūšu ģimenes – Jāņa un Leldes – vizītkarte. Foto – no privātā arhīva
Lielvārdes “Stropēnos” Jāņa Lūša senči saimnieko kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem. Mājas nes šo nosaukumu ar pilnām tiesībām, jo te ir aptuveni pussimts stropu. To iemītnieces čakli gādā medu ģimenes uzņēmumam “Lūšu drava”, bet par tām rūpējas gan Jāņa sieva Lelde, gan mamma Līga. Savukārt Jānis ir viņu brīvprātīgais palīgs, jo strādā skolēnu interešu centrā “Lielvārdi”.
Zīmols “Lūšu drava” ir pazīstams ar saviem gardumiem, kas gatavoti no medus un dažādām dabiskām piedevām. Viens no jaunumiem – medus gardums “Zili brīnumi”. Tiešām zils medus, kam pievienoti ananasi un piparmētras, un vēl kāds augs, kas dod košo nokrāsu. Šis un citi brīnumi dažādās nokrāsās ir Leldes radīti. Taču tas nav vienīgais, ko dara Lūšu saime. Ik pa laikam viņi atrod kādu jaunu izpausmes veidu, jo uzskata, ka tas dod dzīvei jaunu garšu.
“Stropēnus” Jāņa mammas vecvecāki iegādājušies pēc tam, kad dzimtai piederošais Slabadas krogs, kas atradās pie vecā ceļa Daugavas krastā, pēc Ķeguma HES uzbūvēšanas pazuda upes ūdeņos. Tagad to vietu, kur gadu gadiem mita Simsonu saime, iezīmē salas strēmele, telefonā redzamajā kartē rāda Jānis Lūsis. Sākotnēji gan tikusi apsvērta doma pirkt māju pie Ogres upes, taču vecā krodziniece Anna ietiepusies – viņa gribot palikt pēc iespējas tuvāk Daugavai un savam dzimtas namam. “Stropēni”, salīdzinot ar to, bijuši necili – arī zemesgabals nebija nekāds labais. Nosprieduši, ka nekas, tas tikai pagaidām, gan uzcels jaunu – plašāku un ērtāku – māju, saveduši materiālus, bet tad ienāca krievu armija, sākās karš, un tā tas viss palika. Savā ziņā varbūt pat labi, ka vērienīgos plānus neīstenoja un arī krodzinieki viņi vairs nebija, jo, kas zina, vai tas nebūtu nobruģējis ģimenes ceļu uz Sibīriju. Tā arī mazais namiņš palika tikmēr, līdz Jānis uzbūvēja jaunu māju.
No kolhoza līdz savām bitēm
“Stropēnu” galvenā biteniece ir Jāņa mamma Līga, kura pēc Kaibalas pamatskolas absolvēšanas nolēma apgūt biškopību Vecbebru tehnikumā. Pēc tā pabeigšanas 1974. gadā viņa ilgus gadus kopa kolhoza “Lāčplēsis” dravu. Tur iegūtais medus, kā arī ziedputekšņi, kas tika sajaukti kopā ar pūdercukuru, tika pildīti burciņās un sūtīti uz visu plašo “padomiju”. Lai gan pēc kolhoza pajukšanas viņa izmācījās par konditori un šajā jomā kādu laiku arī nostrādāja, tomēr bites Līga nepameta, tikai nu to darīja mazākos apmēros savos “Stropēnos”, kur Jānis pavadīja bērnības vasaras. Vai jau tad radās doma par Lūšu dravu?
“Nepavisam,” atteic Līga. “Pirmkārt, Jānim medus īsti nav pie dūšas, jo bērnībā to atēdās, otrkārt – nākotnes karjeras nodomi saistījās ar citām jomām. Latvijas Universitātē pabeidza Sociālo zinātņu fakultāti, pēc tam vairākus gadus nostrādāja Latvijas Televīzijā, kur gatavoja raidījumu “Nākotnes parks” par jaunajām tehnoloģijām. Šobrīd jau vienpadsmito gadu vada interešu centru “Lielvārdi”.” Kā rakstīts centra mājaslapā: “Jānis ir tas, kurš no A līdz Z veido video stāstus par “Lielvārdu” mācību līdzekļiem, tehnoloģijām un to pielietojumu – raksta scenārijus, ierunā aizkadrus, filmē video un samontē gatavus video stāstus.”
Arī Jāņa sievai Leldei iepriekš nav bijusi nekāda saistība ar bitēm – viņa ir diplomēta tulkotāja, kas zinības apguvusi Ventspils Augstskolā. Taču atšķirībā no Jāņa viņai medus garšo, it īpaši tikko atvākots.
Un te vietā ir teiciens: ar bitēm nekad neko nevar zināt! Kad Jānis un Lelde jau bija izveidojuši ģimeni, pēc kāda laika sākuši domāt – sak, varētu pasākt ko savu. Izprātojušies gan tā, gan šitā, līdz Jānis iesaucies: heirēka! Viss jau tepat acu priekšā ir – zeme, māja, drava! Un medus ir veselīgs produkts, kas cilvēkiem ir vajadzīgs. “Skaidrs bija, ka neiesim tradicionālo ceļu, ko gāja arī mamma, – medu pilda burkās un ved uz tirgu. Tas, ka konkurence šajā nozarē ir liela, nav slikti, jo nekas tā neveicina izaugsmi. Tiesa, jautājums, vai tu konkurē ar kvalitāti vai dempingo ar cenu, trīslitru burku pārdodot par vislētāko cenu,” uzsver Jānis. Uzņēmumu nodibinājuši 2013. gadā, un atspērienu tam devusi piedalīšanās dažādos projektos un biznesa ideju konkursā, kur iegūta galvenā balva, kā arī “Altum” finansējums, kas devis iespēju uzbūvēt ražotnīti. Tā palēnām uzņemti apgriezieni.
Atšķirīgas arī etiķetes
Kādu augu medus ir “Lūšu dravas” bišu kārēs? Tā kā te apkārt ir pļavas un meži, pienesums esot gan no viena, gan otra. Monofloro (tikai, piemēram, liepziedu, griķu, viršu) medu neievācot, jo tad stropi jāvadā pa dažādām vietām, bet te tas netiek darīts. Starp citu, Rīgā, kur ir daudz liepu, uz jumtiem izvietotie stropi ienes labas liepziedu medus ražas.
“Interesanti ir ar cilvēku garšas izjūtām. Pie mums par rapšu medu daudzi rauc degunu – tas ātri sacietē un kļūst pavisam balts, jo tajā faktiski nav minerālvielu. Taču Vācijā tas ir ļoti pieprasīts, jo, pieliekot to tējai, dzēriens nemaina garšu. Un vēl – rapšu medus labi noder maisījumos, jo tā konsistence ir smalkgraudaina,” norāda Lelde.
Lūši ir gandarīti, ka viņu medus paraugos, kas pērn sūtīti analīzēm uz Vāciju, miglošanas atliekvielas nav atrastas. Arī Lūši savulaik lauksaimniekiem iznomājuši savu zemi, taču tad no kultūraugiem savā apkārtnē atteikušies, jo tie tomēr tiek apstrādāti ar ķimikālijām, kas kaitē gan bitēm, gan medum. Viņi cer, ka lauksaimnieki tomēr vairāk ieklausīsies biteniekos un samazinās insekticīdu devas savos tīrumos.
Lai nebūtu tā, kā citiem, Lūši izlēmuši meklēt veidu, kā šo veselīgo našķi pasniegt citādāk. Vispirms tapis medus ar riekstiem, pēc tam – ar citrona piedevu, un tad jau ideju maisam gals bijis vaļā.
Lielu uzmanību Lūši pievēršot ne tikai pašam produktam, bet arī iepakojumam, kur tolaik dominējušas klasiskās bitītes un lācīši. Nav gan skaidrs, kāpēc tieši lāči, kas taču ir dravu postītāji, turklāt viņus vairāk par medu interesē bišu kāpuri un peru pieniņš, jo tas ir superbarojošs un īsts kārums ķepaiņiem. Vai arī “Stropēnos” kāds no tiem nav iegriezies? Par laimi, nē, jo mežu masīvi apkārt neesot tik lieli, un jāpiesit trīsreiz pie galda, lai arī turpmāk tie te neuzrastos.
“Lūšu dravas” produkti ir pildīti burciņās, kas izgatavotas tepat Latvijā no plānas plastmasas, un tās rotā tīrā un elegantā stilā ieturētas etiķetes. Starp citu, ikvienam, kas to vēlas, ir iespēja pasūtīt produkciju ar personalizēta dizaina etiķetēm. Pēc tām vislielākais pieprasījums esot Ziemassvētku laikā, bet pirms pāris gadiem tās bijušas populāras kā velte kāzu viesiem (interesanti, ka visbiežāk tās izvēlējušies pāri, kuros ir latviešu meitene un puisis ārzemnieks). “Lūšu drava” ar savām etiķetēm piedalījusies arī Biškopības biedrības rīkotajos konkursos, taču sākotnēji tās pieņemtas ar neizpratni – sak, kas tur īpašs. Lai gan bijis gan: puscaurspīdīgas uzlīmes, plombītes atsevišķi, birkas ar striķīti... Ar laiku arī pārējie nozares spēlētāji sapratuši, ka jādomā par jauniem formātiem.
Bet esot viens “bet”. “Varam to uzskatīt par komplimentu, taču pērn etiķešu konkursā bija precedents – pamanījām burciņas, kas ļoti atgādināja mūsējās. Izrādās, biškopis no Jēkabpils puses bija teju pārkopējis mūsu dizainu. Trakākais, ka viņš ar šo plaģiātu dabūja pirmo vietu,” sarūgtinājumu neslēpj Jānis, rādot telefonā abu uzņēmumu etiķetes, un tās tiešām ir ar minimālām atšķirībām. Kad sazvanījušies, lai izteiktu savus iebildumus, saņēmuši atbildi: bet jūsu dizains taču nav patentēts, turklāt mūsējais atšķiras – lūk, jums tur ir taisna līnija, bet mums slīpa, arī burti nav identiski. Turklāt tas esot viņu bērnu radīts oriģināldarbs, un mainīt viņi neko netaisoties. “Noteikti parakņājās pa internetu, kur pasmēlās “oriģinālideju”. Tā nu tas ir – ja neaizsargāsi savu preču zīmi, atradīsies naski ļaudis, kas to nepakautrēsies izmantot. Un juridiski neko nepierādīsi, bet ētikas latiņa katram ir atšķirīga,” secina Jānis.
Tas pats esot ar receptēm, kas ātri vien izplatās, un nav jau ko apvainoties, teic Jānis, – tas ir atvērts tirgus. Taču tam esot arī pozitīvā puse – motivācija meklēt ko jaunu. Tā tapis jaunums – “Zili brīnumi”. Nē, nekādas pārtikas krāsvielas tur neesot, visas garduma sastāvdaļas ir dabiskas – “Lūšu dravas” krēmveida medus, liofilizēti jeb aukstumā žāvēti ananasi, tādējādi saglabājot augļu dabiskās garšas īpašības un uzturvērtību, piparmētras un kāds veselīgs augs (to paturēšot noslēpumā), kas produktam piešķir pārsteidzošo krāsas toni.
Tūrisms un disku golfs
“Ar laiku sapratām, ka ar medu vien ir par maz. Diezgan bieži mums kāds vaicāja, vai var braukt uz šejieni ciemos, taču nācās atteikt, jo nebija tādu telpu, arī ražotne ir ļoti maziņa. Tā radās doma uzcelt plašu multifunkcionālu nojumi, kur varētu rīkot svinības un korporatīvus pasākumus un kur būtu ne tikai galdi un krēsli, bet arī aprīkojums – videoprojektors un audioaparatūra. Daļēji ar vietējās rīcības grupas “Zied zeme” atbalstu tā tapa gatava 2019. gadā, un sākām uzņemt apmeklētājus. [Saruna notiek lielajā nojumē, malkojot smaržīgu piparmētru tēju un baudot saimnieces gatavotos, vēl siltos siera cepumus, – aut.] Tā kā pie mums ciemojas arī skolēni, “Lūšu drava” piedāvā tematiskas nodarbības, kurās jaunākā paaudze var uzzināt daudz jauna par bitēm un biškopību,” stāsta Lelde.
Jāņa vaļasprieks ir disku golfs, un viņš stāvējis pie šā sporta veida šūpuļa Latvijā, pirms piecpadsmit gadiem ierīkojot pirmo disku golfa laukumu Mežaparkā Rīgā, tad nu arī “Stropēnos” tam vieta atradusies. Tā ir iespēja gan paklausīties noderīgu informāciju, gan izkustēties. Esot uzsākta vēl vienas idejas iedzīvināšana dabā, taču pašlaik tā mazliet nobremzējusies, – proti, “Lūšu dravas” saimnieki grib radīt uz piemājas lauka lielu Latvijas karti ar 600 metru perimetru, kurā iezīmēti valsts galvenie ceļi un pilsētas. Kontūra esot jau izveidota, un no gaisa tā ir labi redzama, taču, lai to attīstītu tālāk, vajag gan laiku, gan resursus. Katrā ziņā, iecere neesot nobīdīta malā, jo tas būtu labs veids, kā bērniem (un ne tikai) iepazīt Latviju. Iespējams, tas varētu notikt orientēšanās spēles formātā ar dažādiem uzdevumiem kontrolpunktos.
Pamata darbā “Lūšu dravā” ir tikai Lelde, kura uzņēmusies galvenā tehnologa pienākumus un vada dažādas ar medu saistītas meistarklases, un nu jau viņa ir arī ar nopietnāku pamatu šajā jomā, jo ir apguvusi biškopību pieaugušo tālmācības kursos Ogres tehnikumā. Taču, kā uzsver Jānis, visas olas vienā groziņā nevajag likt, tāpēc viņš turpina strādāt savā jomā, bet “Lūšu dravā” esot tikai, kā pats smejas, bezmaksas palīgs, kas raugās, lai tehnika, finanses un dokumenti būtu kārtībā. Uzņēmējdarbībā, lai arī cik liela vai maza tā būtu, nav statiska stāvokļa – ir jārēķinās ar kāpumiem un kritumiem. To, ka tā ir, pierādījis kovidlaiks, kad daudziem bizness apstājās, arī “Lūšu dravas” produkcija no veikaliņiem nereti atgriezusies atpakaļ un lielākais sadarbības partneris – lidostas “Duty free” veikals – pārtraucis pasūtījumus. Tagad ar šiem partneriem, kas ir Turcijas uzņēmēji, sadarbība turpinās. Vai tā ir laba reklāma produkcijai? Vairāk gan savai pašapziņai, jo – kas tad lielākoties to pērk? Tūristi, kas, aizbraucot no Latvijas, to iegādājas kā suvenīru. Lielākie noņēmēji tomēr ir vietējie Latvijas ļaudis, uzsver Jānis.
Tas pats kovidlaikā esot noticis arī ar apmeklētājiem – grupas, kas bija rezervējušas noteiktus datumus, cita pēc citas atsaukušas ieplānotos braucienus. Viena nedēļa bijusi tāda, ka telefons bijis karsts no atteikumiem, atceras Lelde. Liels ieguvums tad izrādījās labi izstrādātā mājaslapa un iespēja produkciju pārdot internetā, piegādājot produkciju ar pakomātu starpniecību. Tie ļoti atvieglinājuši dzīvi – neesot jātērē garas stundas, apbraukājot klientus.
Dejo tautasdejas un nopērk moci
Vaicāti, vai ietu vēlreiz uzņēmējdarbības ceļu, ja zinātu, kam būs jāiet cauri, Jānis atbild, ka viņu gadījumā liels pluss bijis tas, ka nebija jāsāk no nulles – jāiegādājas bites un stropi. Mammai tas viss jau bija, saimnieciskā darbība notika, Jānis ar Leldi tikai piepalīdzējuši. Arī šobrīd mammai esot trīsdesmit, četrdesmit bišu saimes, Leldei – desmit, divpadsmit. “Ja man, piemēram, tajā gadā nav bijis tik daudz laika nodarboties ar bitēm un līdz ar to ienesums nav tik labs, varu neuztraukties – vīramātes stropos noteikti būs lielāka raža. Tas ir labs modelis – viņa ir saimnieciskā darba veicēja, un mūsu uzņēmums no viņas iegādājas medu,” paskaidro Lelde.
Jautāta, kā ir ar peļņu, vai sanāk arī sviestam uz maizes rikas, Lelde teic, ka dažam jau šķiet – ja jau ir uzņēmējdarbība, tad noteikti ir lieka nauda, ar ko piesponsorēt to vai šito. Taču “Lūšu drava” esot sīks uzņēmums, kura apgrozījums ir trīsdesmit līdz četrdesmit tūkstoši eiro gadā, bet tā nav peļņa. Arī katrs gads esot atšķirīgs: sliktākā gadā tiekot ievākta tonna medus, labā – trīs. Tajā pašā laikā tas palīdzot uzturēt saimniecību un tās teritoriju kārtībā, iegādāties labu pļaujmašīnu, uzcelt nojumi. Kontā nekāds lielais cipars nav, bet attīstība notiek, stāsta Jānis.
Savureiz tiekot apsvērta doma par ražošanas paplašināšanu, bet, lai eksportētu, apjomiem jābūt daudzkārt lielākiem. Tad vajag lielus angārus, aprīkojumu, darbiniekus, kuriem jāmaksā alga. Atbildības nasta augtu augumā, un galu galā būsi noskrējies un nekas vairs nepriecēs. Pašlaik esot tā: nu nobruks kaut kas, nesanāks, kā iecerēts, nebūs pasūtījumu, bet sekas nebūs tik smagas, jo tas nav ģimenes izdzīvošanas jautājums. Ja tas būtu vienīgais balsts, kas zina – varbūt sen jau darītu ko citu vai, tieši otrādi, būtu attīstījuši šo biznesu daudz pamatīgāk. Bet tad neatliktu laika nekam citam. Arī ceļošanai. Bet Jānim esot svarīgi kaut vai reizi gadā izrauties ārpus Latvijas. Lelde gan atklāj, ka vislabāk jūtas mājās, arī savā siltumnīcā rosoties. Vēl viņas prieks esot jostu aušana – varot palepoties ar pašas rokām darinātu Lielvārdes jostu. Un arī tautas dejas. “Pusmūžā iestājos deju kolektīvā,” smej Lelde, bet Jānis piebilst, ka viņš savukārt pusmūžā nopircis motociklu.
Un ko par dzīvi laukos saka Lūšu jaunā paaudze? Abi vecākie neesot īsti apmierināti, ka draugi nav rokas stiepiena attālumā, bet, no otras puses, tas ir pat labi, jo pasargā no vienas otras muļķības pastrādāšanas, spriež Jānis. Ir savi pienākumi, tā nav pilsēta, kur ir tikai dzīvoklis. Lūk, dēls šodien nopļāvis ar traktorīti zāli. Protams, nākoties paskubināt, taču pusaudži ir pusaudži, un kurš gan tai vecumā ir ļoti tvīcis pēc darba. Varbūt ar laiku arī viņiem būs tāpat kā Jānim, kurš pirms divdesmit gadiem nevarēja iedomāties, ka dzīvos laukos, bet nu priecājas par to.