Garkalne – vieta, kur dzīvojis Jānis Jaunsudrabiņš, Voldemārs Zāmuels un šerifs Bārda ^{Apriņķis.lv}

Pa Jāņa Jaunsudrabiņa takām

Lielai daļai cilvēku “Baltās grāmatas” un “Zaļās grāmatas” autora rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa vārds, visticamāk, asociējas ar Neretu un “Riekstiņiem”. Taču, izrādās, viņa dzīve bijusi saistīta arī ar Garkalni – šeit viņš dzīvojis no 1938. līdz 1944. gadam, kad devās bēgļu gaitās uz Vāciju.

“Ir skaista leģenda par to, kā Jānis Jaunsudrabiņš nonāca līdz Garkalnei. Dzīvojot savā Mežaparka mājā, viņš kādā avīzē esot izlasījis sludinājumu, kurā kāda dāma rakstījusi, ka pēc vīra nāves ir palikusi viena un netiek galā ar darbiem, tāpēc meklē kungu, ar ko dalīties kopdzīvē. To izlasījis, Jaunsudrabiņš esot teicis – ja dāma tā var uzrakstīt, ir vērts ar viņu iepazīties, īpaši tādēļ, ka viņš pats bija palicis atraitņos un arī viņam pašam klājās grūti. Tā viņš iepazinās ar Frīdu Balodi, kura kļuva par viņa trešo sievu,” stāsta Garkalnes novada vēstures laba pārzinātāja, Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas istabas izveidotāja un vadītāja Brigita Taučkele, piebilstot, ka diemžēl šī laulība bija īsa, jo Frīda saslimusi ar tuberkulozi un pēc diviem laulībā pavadītiem gadiem aizgājusi mūžībā.

“Taču, dzīvojot Garkalnē, Jaunsudrabiņš uzcēla māju, tuvējos ezeros bieži nodarbojās ar savu iecienīto hobiju – makšķerēšanu – un paguva uzrakstīt diezgan daudz darbu, piemēram, grāmatu “Redzēts, dzirdēts, justs”, tēlojumus “Mežinieks” un “Vēžošana”, lugu “Ezermaļu krokodils”. Garkalnē viņš arī apglabāja savu mīļoto māti Ievu Jaunsudrabiņu.”

Pēc Frīdas nāves draugi Jaunsudrabiņam ieteikuši dāmu, kura varētu vadīt saimniecību, un, ievērojot pieklājības normas, 1941. gada decembrī viņš Ropažu pagasta dzimtsarakstu nodaļā salaulājās ar Natāliju Valdmani. 1944. gadā, vairīdamies no sadarbības ar gaidāmo režīmu, kā arī neziņā un bailēs par nākotni, Jaunsudrabiņš no Garkalnes devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur, dzīvojot dažādās vietās, pavadīja mūža nogali.

Jāpiebilst, ka Garkalnē rakstnieka piemiņa tiek kopta – pirms dažiem gadiem šeit ierīkota Jāņa Jaunsudrabiņa dabas izziņas taka, kas aptuveni kilometra garumā vijas gar Dūņezeru līdz Peldezeram (tās sākumu viegli atrast pie atpūtas kompleksa “Niki” Vidzemes šosejas malā, kur novietots informatīvais stends). Vislabāk to esot izstaigāt vasarā un basām kājām, turklāt pie abiem ezeriem uz informācijas stendiem var izlasīt faktus par rakstnieku, uzzināt, kādas zivis dzīvo ezeros utt.

Starp citu, savulaik gan Dūņezers, gan Peldezers bijušas Jāņa Jaunsudrabiņa iecienītas makšķerēšanas vietas un katrā ezerā viņam bijis pa laivai – šo faktu varot apstiprināt vecie garkalnieši, kas to redzējuši paši savām acīm. Savukārt Garkalnes sabiedriskā centra trešajā stāvā iekārtota Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas istaba. Te, pateicoties Brigitas Taučkeles iniciatīvai, savāktas gan mēbeles, kādas varētu būt piederējušas rakstnieka ģimenei, gan daudz Jaunsudrabiņa sarakstīto grāmatu (tās lielākoties ir cilvēku dāvinātas), gan vesela siena ar rakstnieka, viņa ģimenes un tuvinieku fotogrāfijām, gan sens plašu fotoaparāts – līdzīgs tam, kādu varētu būt izmantojis rakstnieks, kurš esot aizrāvies arī ar fotografēšanu.

“Garkalnē Jāņa Jaunsudrabiņa memoriālās mājas nav gaužām vienkārša iemesla dēļ – 1944. gadā, kad vācu armija atkāpās, garkalnieši saņēma pavēli stundas laikā pamest savas mājas, tāpēc gan Jaunsudrabiņu ģimenei, gan citiem nācās atstāt visu savu iedzīvi… Tas viss ir gājis bojā – gan divi tūkstoši viņam piederējušo grāmatu, gan Rozentāla, Purvīša un citu tā laika mākslinieku gleznas. Tāpēc tagad par faktu, ka Jaunsudrabiņš šeit dzīvojis, liecina piemiņas akmens pie pamatīgi pārbūvētās mājas un viņa piemiņas istaba,” stāsta B. Taučkele.

Top grāmata par ievērojamo politiķi

Runājot par ievērojamiem cilvēkiem, kuru dzīve bijusi saistīta ar Garkalnes novadu, B. Taučkele atgādina, ka nedrīkst aizmirst arī ievērojamo Latvijas politiķi Voldemāru Robertu Zāmuelu (1872–1948), kurš Garkalnē uzceltajā vasaras mājā nodzīvojis līdz 1944. gadam, kad devās trimdā. “Ceru, ka vairāk par viņa dzīvi, tostarp faktus, kas nav atrodami “Vikipēdijā”, bet ko esam uzzinājuši no viņa māsas mazmeitas, varēs izlasīt vēsturnieka Jāņa Tomaševska topošajā grāmatā, bet var arī atbraukt pie mums uz Garkalni un apskatīt viņam veltīto nelielo izstādi,” piebilst B. Taučkele.

Ātri izskrienot cauri V. Zāmuela biogrāfijai, vērts atgādināt, ka viņš bija ievērojams Latvijas sabiedriski politiskais darbinieks, jurists, Latvijas Senāta senators, viens no latviešu strēlnieku pulku veidotājiem, Latviešu pagaidu nacionālās padomes priekšsēdētājs (1917.–1918.), Latvijas Ministru prezidents (1924.), kā arī parakstījis 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memorandu.

Taujāta, kas pašlaik notiek ar ievērojamā politiķa īpašumu, Brigita Taučkele zina teikt, ka viņa māja savulaik pārdota, bet pēc neatkarības atgūšanas Latvijā ieradusies V. Zāmuela māsas mazmeita, taču viņai no kādreizējā īpašuma izdevies atgūt vien saimniecības ēku, kas pārbūvēta par dzīvojamo ēku.

Garkalnes novada šerifs Bārda

Kad pirms diviem gadiem apceļoju Garkalnes novadu, mans gids – Garkalnes novada sabiedrisko attiecību vadītājs Mārcis Bauze-Krastiņš – parādīja arī novada ilggadējā iedzīvotāja Ilgvara Knostenberga mājvietu – nelielu ēciņu ar īpatnēju žogu. Novadnieki I. Knostenbergu sauca par Bārdu, un 2013. gadā viņš tika apbalvots par mūža ieguldījumu novada attīstībā.

“Bārdas vārds varētu pazīstams tiem, kuri atceras Ilgvara cīņu gan pret Pierīgas mežu piemēslošanu, gan citām nekārtībām, kā dēļ viņš bija izpelnījies iesauku “Šerifs”, gan savu neparasto dziesmu un videoklipu dēļ. Pazīstamākā no tām ir “Es esmu šerifs”, kurā Ilgvars aicina neķēzīt mežā, pieturās, pilsētās un citur, brīdinot, ka viņš visu to redz. Diemžēl 2017. gada 2. janvārī šerifs Bārda pievienojās eņģeļu korim…”

Atgādinām, ka vēl pirms dažiem gadiem Langstiņu šerifs Bārda, kurš uzmanīja kārtību tuvākā un tālākā apkārtnē un pievērsa uzmanību problēmām vai vienkārši akcentēja sava novada vērtības, bija izpelnījies patiešām lielu popularitāti – videosižetus par viņu varēja skatīt gan pašvaldības mājaslapā internetā, gan video koplietošanas vietnē “Youtube.com”.

Pirms vairākiem gadiem intervijā laikrakstam “Rīgas Apriņķa Avīze” 80 gadus vecais kungs stāstīja, ka pametis Rīgu un jau vairāk nekā 40 gadu dzīvo Langstiņos, kur 25 gadus nostrādājis Langstiņu veikalā. Jautāts par to, kā viņš kļuva par šerifu Bārdu, I. Knostenbergs  tolaik stāstīja: “Bija noriebies, ka no Rīgas uz mūsu mežiem ved atkritumus – atbrauc un savus maisiņus vienkārši izmet. Riebās staigāt pa mūsu mežiem, viss piemēslots. Tad radās ideja, ka pašiem kaut kas jādara, kaut kā jāpievērš sabiedrības uzmanība – līdzīgi, kā darbojas Cūkmens. Vedu ciema padomi rādīt, kur ir visas tās miskastes, un tā viņiem radās ideja par Langstiņu šerifu Bārdu.”