Foto: Zivju trofeju pavēlniece siguldiete Sarmīte Inberga ^{Apriņķis.lv}

Dabas bērns kopš bērnības

Dzimusi un augusi Rīgā, Sarmīte par īstu pilsētas meiteni tā arī nekļuva. Viņas asinīs pulsē kas tāds, kas jau kopš bērnības aicina un vilina būt dabā. Mamma un tētis vēl tagad atceras, ka jau pavisam maziņa Sarmīte izrādīja citiem bērniem neraksturīgu interesi par dzīvo dabu. Vajadzēja tik mammai aizgriezties prom, kad Sarmītes rociņās jau iegūla slieka vai kāds kukainis. Kad Sarmīte paaugās, dabas mīlestība un radošums auga augumā. Viņu dzīvoklītī starp logiem tika novietoti spāru kāpuri, un, Sarmītes entuziasma aizrauti, nu jau arī mamma un tētis pacietīgi gaidīja, kad viņu dzīvoklī izšķilsies spāres.

Divu gadu vecumā Sarmīte pirmo reizi laukos brauca zirga pajūgā. Kopš tā brīža zirgi Sarmītei ir kļuvuši par īpašu mīlestības objektu. Vēlāk, jau pusaudža gados, paslepus no vecākiem Sarmīte sakrāja skolas pusdienām doto naudu un devās pieteikties jāšanas sporta sekcijā lietišķo sporta veidu skolā “Kleisti”. Bet, ak vai! Saskaitījusi naudiņu, viņa saprata, ka pietrūkst 5 rubļu. Taču tas netraucēja apņēmīgo meitēnu doties pieteikties sporta skolā.

“Vēl tagad atceros to gājienu,” stāsta Sarmīte. “Es zināju, ka man pietrūkst 5 rubļu, bet atkāpties no sava nodoma arī nebiju gatava. Un notika neticamais – ejot pieteikties treniņiem, es ieraudzīju, ka uz ielas guļ 5 rubļi. Tieši tik, cik man vajadzēja, lai sāktu trenēties jāšanā! Laimīga sagadīšanās vai likteņa pirksts, bet tas bija jau solītis tuvāk manam sapnim.”

Bioloģijas fakultāte un Dabas muzejs

Pēc vidusskolas beigšanas dzīve Sarmītei izvirzīja jautājumu: ko tālāk? Izrādās, tik vienkārši tas nav. Sarmīte iesniedza dokumentus divās augstskolās, ļaujot liktenim izlemt, kam par labu kritīs loze. Lai kļūtu par arhitektu, pietrūka dažu punktu, un Sarmīte sāka studijas Bioloģijas fakultātē. Uzsākot otro studiju gadu, Sarmīte saprata, ka aicinājums strādāt Dabas muzejā ir tik stiprs, ka jārīkojas.

“Sākumā tas bija galīgi necils darbiņš – laborants uz  pusslodzi krājuma nodaļā. Bet man tik ļoti gribējās būt Dabas muzejā, kur viss ir par un ap dabu!”

Ar laiku pusslodze pārvērtās par pilnu slodzi, laboranta amatu nomainīja speciālista statuss, līdz Sarmīte jau bija krājuma nodaļas vadītāja. “Man patika urbties tajā visā iekšā – dziļāk un dziļāk. Tajā laikā mēs rakstījām rokasgrāmatu par muzeja krājuma preventīvo saglabāšanu. Tā bija gan sevis pārbaudīšana, gan apliecināšana un pierādīšana.”

Sarmīte vēl tagad atminas savu pirmo darbiņu, kas viņai bija jāveic, sākot darba gaitas Dabas muzejā. Bija salūzis krabis, un viņai tas bija jāsalīmē pa detaļām vienā veselā.  Viņa ar to tika perfekti galā, saņemot pat uzslavas.

“Jau bērnībā man patika krāsot sīkus zīmējumus. Mani aizrauj lietas, kur vajadzīga precizitāte un pacietība. Šādus darbus pabeidzot, rodas milzīgs gandarījums.”

Un te nu mēs tuvojamies Sarmītes neikdienišķās profesijas izvēles pirmsākumiem.

Taksidermija

Latvijā šobrīd ar taksidermiju nodarbojas aptuveni divdesmit amata meistaru. Protams, tas nav daudz pat tik mazai valstij kā Latvija. Varbūt likumsakarīgi, jo, lai apgūtu šo arodu, vajag milzīgu patikšanu, neatlaidību un motivāciju, tāpēc ka skolu, kur to māca, nav. Pat pasaulē taksidermijas skolu ar labu reputāciju tik viegli atrast nevar. Bet Dabas muzejā Sarmīte Inberga satika vienu no Latvijas profesionāļiem un taksidermijas guru Latvijā.

“Taksidermijas laboratorijas nodaļas vadītājs Voldemārs Rēders ir mans pirmais un vienīgais skolotājs,” stāsta Sarmīte. “Viņš vienmēr dalījās ar savām zināšanām, ir atvērts un jautrs cilvēks. Cilvēks ar lielo burtu.”

Sarmīte ļoti daudz mācījās, lasīja ārzemju profesionālo literatūru un strādāja. Katru dienu brauca no Siguldas uz darbu Rīgā, un tad arī viņai ienāca prātā doma, ka jāizdomā darbs, ko varētu darīt mājās.

Zivju izbāžņi

Jā, jā, tieši šī doma tolaik atnāca pie Sarmītes, urdīja un nelika mieru.

“Sākumā jau neviens man nenoticēja. Arī mans skolotājs Voldemārs teica: “Ko tu tur ņemsies, neviens netaisa zivju izbāžņus un nezina, kā to pareizi darīt.” Sadzenāju rokā literatūru, pa naktīm urbos, būros, tulkoju no angļu valodas un tad sāku mēģināt. Sagādāju visas nepieciešamās izejvielas, un kaut kā aizgāja. Uzradās arī pirmie klienti,” atceras Sarmīte.

“Ja cilvēks grib kaut ko panākt šajā jomā, viņam jārēķinās, ka paies ilgs laiks, kamēr to apgūs. Kad skatos uz savām pirmajām zivīm, liekas: ārprāts, kā es to varēju tā darīt! Pieredze nāk ar laiku. Ir vajadzīgs treniņš un vēlreiz treniņš. Visu esmu apguvusi pašmācības ceļā. Jo tā nopietni ne tolaik, ne arī tagad Latvijā neviens neizbāž zivis.

Gandrīz katrs makšķernieks ir kādu zivs galvu pats izkaltējis, lai saglabātu to kā trofeju. Bet tas ir pavisam kas cits nekā pareizi izgatavots zivs izbāznis. Visbiežāk zivs galva tiek ielikta sālī un pēc tam izžāvēta. Taču tad audi sakrītas un zivij sanāk iekrituši vaigi, sāls nāk uz āru, galva bojājas, smird. Parasti tas beidzas ar to, ka smaku neiztur makšķernieka sieva – izmet to galvu vai noliek šķūnīti, kur neizdevušos trofeju sagrauž mušu kāpuri vai tā vienkārši sapūst. Reizēm pēc palīdzības vēršas makšķernieki, kas vēlas saglābt vai uzlabot arī pašu darinātās trofejas.”

Zivs taksidermija. Process

Vairumam no mums nav ne mazākās saprašanas, kā notiek dzīvnieka taksidermijas process, kur nu vēl zivij! Sarmīte ir gatava padalīties.

“Vispirms zivs ir jānofotografē, tad jānomēra, jānodīrā āda un ķīmiski jāapstrādā. Vēlāk pēc precīziem mēriem tiek gatavots ķermenītis no plastmasas vai putuplasta. To gatavoju ar rokām attiecīgajā pozā – taisnu vai ieliektu. Zivij ir tikai zvīņas. Ja ir kāds plīsums, tas jāpiešpaktelē. Vēlāk uz tā uzmontēju zivi. Un tad ir jāgaida, kad zivs pilnībā izžūs. Šo procesu nevar steidzināt, tam jānotiek dabiski, pretējā gadījumā zivs atkal atgriezīsies savā ierastajā pozā, tauki sāks pilēt, zivs var ieplaisāt, un tad viss darbs būs jāpārtaisa.

Kad zivs ir izžuvusi, jāpiešpaktelē viss, kas ir sakrities. Zivīm parasti sakrītas lūpas. Un tikai tad, kad viss apmierina, var sākt zivi krāsot, jo, kad tā ir izžuvusi, tā ir pelēcīga. Te sākas darba mākslinieciskā puse. Jāskatās fotogrāfijas, kā zivs izskatījās, kā izskatās konkrētā zivs suga. Katra zvīņa ir jākrāso atsevišķi un pat vairākas reizes. Tāds cimperlīgs darbiņš.”

Cik tad ilgs laiks aiziet vienas zivs izveidei? Sarmīte teic, ka viss atkarīgs no tā, cik liela ir zivs. Piemēram, vienam lasim zvīņas vien viņa krāsojusi desmit stundas.

Taču ne vienmēr mazāka zivs nozīmē mazāk darba. Mazām zivtiņām ir smalkākas detaļas – mazākas actiņas, mazākas ūsiņas –, un, lai precīzi tās atveidotu, reizēm nākas ņemt palīgā palielināmo stiklu.

Sarmīte arī atzīst, ka, veicot zivs taksidermiju, neko pastiept vai samazināt nevar. Ja klients ir pasūtījis zivi visā augumā, viņš noteikti to pārmērīs, saņemot trofeju.

Sarmīte smej, ka ir divu veidu makšķernieki. Vieni, saņemot gatavo trofeju, saka: “Oi, man likās, ka tā bija lielāka!” Tiesa, vairumam šķiet gluži otrādi: “Es biju aizmirsis, cik tā ir milzīga!”

Taksidermija un dzīvnieku aizsardzība

Šodien daudz runājam par dzīvnieku aizsardzību. Kā visā šajā viedokļu jūklī iekļaujas taksidermija? Vai izbāžņu veidošana saskan ar mūsdienās vispārpieņemtajiem pasaules uzskatiem?

“Mēs, cilvēki, esam iejaukušies šajā ekosistēmā un esam izmainījuši visus procesus uz zemes. Zālēdāji – stirnas, brieži – ir savairojušies ļoti daudz, un viņu skaits ir jāregulē. Un, ja jau reiz dzīvnieks ir nomedīts, tad trofejas izbāžņa izgatavošana ir lielākā cieņas izrādīšana. Līdzīgi ir arī ar zivju trofejām.

Tagad dikti modē zaļā domāšana – noķer zivi un tad to atlaiž. Bet atlaist arī ir jāmāk. Lai nav tā, ka zivs aizpeld līdz tuvākajam upes līkumam un tad – vēders gaisā. Ļoti svarīgi ir nesabojāt zivij žaunas. Mums jāsaprot, ko un kā mēs darām.

Tāpat ir ar čūskām. No abiniekiem un rāpuļiem parasti veido mulāžas – plastmasas atlējumu sagatavotā formā. Tā ir īsta dzīvnieka kopija, bet netiek izmantota āda, ko velk uz formas. No šī atlējuma var kopēt vairākas dzīvnieka mulāžas, un, manuprāt, šī ir visētiskākā pieeja.”

Lielākā atklāsme, pārsteigums

Sarmīte atceras, kādu pārsteigumu viņai sagādāja no Norvēģijas atvesta jūras vilka izbāžņa veidošana.

Šī zivs dzīvo uz grunts jūrā, ložņā pa akmeņiem, meklējot barību, un tai ir ļoti spēcīgi zobi. Kad Sarmīte sākusi zivi dīrāt, tās kuņģī atradusi tik daudz jūras ežu un koraļļu daļu, ka, salipinot tās kopā, sanāktu jauna kolekcija no citiem jūras iemītniekiem.

Caur Sarmītes rokām iziet ļoti daudz līdaku, un viņa vienmēr apbrīnojot, cik dažādas tām ir galvas formas, izmēri un proporcijas. Piemēram, Somijā ķertās līdakas ievērojami atšķiras no Latvijas sugasmāsām. Varētu pat rakstīt zinātnisko darbu par to.

Bet par grūtāko izbāzni Sarmīte joprojām sauc milzīgā, 164 kilogramus smagā  grūpera galvu, kas arī ir aplūkojama izstādē Rūjienā. Šī galva veica ceļojumu no Kostarikas un bija paspējusi atkust, tādēļ vairs nebija pirmā svaiguma. “Tā smaka, kas no viņa nāca!” Sarmītei nācās visus pārējos darbus pabīdīt malā, braukt uz veikalu pēc milzu bļodas, kur zivi ielikt, un nekavējoties sākt darbus.

Sarmīte dodas uz pasaules sacensībām

Var tikai apbrīnot Sarmītes mērķtiecību darīt – un darīt labi – savu darbu.

Interesējoties par zivju taksidermiju, viņa atrada informāciju, ka pasaulē notiek taksidermijas čempionāti. Un kas gan var atturēt cilvēku no iespējas satikt pasaules profesionāļus darbā, kuru viņa veic vienīgā Latvijā? Protams, nekas. Tas ir kārtējais izaicinājums, un bailēm te īsti nav vietas. Un tā 2010. gadā Sarmīte pirmo reizi devās uz Itāliju, kur notika Eiropas čempionāts.

Ne jau sacensību gars viņai tik svarīgs, bet gan tas, ka šī ir vienīgā iespēja klātienē satikties ar pasaulē atzītiem meistariem, speciālistiem. Tā ir vienīgā iespēja mācīties.

Nedaudz vēlāk Sarmīte devās uz Austriju, kur notika zivju taksidermistu pasaules čempionāts. Un vēl vienu reizi atkal uz Itāliju.

Sarmīte ir gandarīta – gan par iegūto novērtējumu, bet galvenokārt par prasmēm un milzīgo pieredzi, ko viņa šajās sacensībās guvusi.

Zivju taksidermists. Cik grūti par to kļūt?

Savu profesiju Sarmīte apguvusi galvenokārt pašmācības ceļā. Savulaik laimīga sagadīšanās viņai devusi iespēju apgūt zivju taksidermijas gudrības Amerikas Savienotajās Valstīs pie viena no pasaules vadošajiem zivju meistariem. Tā bijusi unikāla iespēja mācīties un arī vērtīga pieredzes apmaiņa.

“Ja kāds vēlēsies iet šo garo ceļu, lai kļūtu par zivju taksidermistu, ir jābūt gatavam garas stundas pavadīt rutīnas darbā, ko nekādi nevar pasteidzināt,” stāsta Sarmīte Inberga. “Viss ir smalks, skrupulozs roku darbs. Te ir ļoti svarīga pacietība. Bet vispirms ir jābūt interesei un neatlaidībai. Jābūt tādam cilvēkam, kuram nekļūst slikti, ieraugot vai saožot zivi. Es zinu, ka ir cilvēki, kas skrien no mājas ārā, kad reņģes cep, jo nevar izturēt to smaku. Taksidermija nav tas pats tīrākais darbs.”

Ceļš uz radošumu

Sarmīte atzīst, ka, tik ilgi darbojoties ar zivju izbāžņu veidošanu, kur svarīga ir ik mazākā detaļa, arvien vairāk attīstās viņas radošā puse.

“Jo vairāk zini, jo vairāk attīstās iztēle. Gatavojot zivju izbāžņus muzejiem un dabas izglītības centriem, iespējams vairāk radoši izpausties. Un tas ir tik aizraujoši, ka, veidojot muzeju kolekcijas, tik ļoti noder biologa zināšanas. Lūk, šī zivs peld dziļāk, bet tā – vairāk virspusē. Nozīme ir pat tam, uz kuru pusi galvai jābūt pavērstai.”

Sarmīte atzīst, ka tieši darbs ar zivju izbāžņu veidošanu viņu aizvedis pie daudzām citām radošām izpausmēm. Gan fotografēšana, gan gleznošana, gan dzejas rakstīšana nu jau kļuvusi par viņas būtību. Un visās šajās izpausmēs dabai ir visnozīmīgākā loma.

“Ejiet dabā, esiet tai tuvāk!” novēl Sarmīte Inberga mums visiem.