Salaspils teātra režisore Edīte Neimane: Patīk maģiskais nosaukums – salas pils ^{Apriņķis.lv}

Teātris kopš 18. gadsimta beigām

Teātra spēlēšanas tradīcijas Salaspilī saistās ar Latvijas teātra vēstures nozīmīgākajām – “zelta” – lappusēm jeb Rīgas pirmā pastāvīgā teātra izveidošanos. 1787. gadā vācbaltieši Rīgā dibināja Muses biedrību Lielajā Ķēniņu ielā 4, kur darbību uzsāka pirmais pastāvīgais teātra nams Rīgā (tagad tā ir Vāgnera zāle Riharda Vāgnera ielā 4). Tā izveidotājs un mecenāts bija netālu no Salaspils esošās Zolitūdes muižas īpašnieks Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls (1722–1792), kurš bija ne tikai ievērojams Vidzemes politiķis, Krievijas impērijas slepenpadomnieks, “Medicīnas kolēģijas” (pēc pašreizējiem standartiem – Veselības ministrijas) ģenerāldirektors Pēterburgā, bet arī skatuves mākslas fans.

Viņam nepietika tikai ar teātri zem jumta. Impērijas slepenpadomnieks ar citu augsto Rīgas publiku vēlējās baudīt arī brīvdabas izrādes, un tādēļ viņš Doles muižas parkā ierīkoja Dārza teātri, kur Rīgas augstākā sabiedrība kulturālā gaisotnē pavadīja vasaras. Tagad šīs tradīcijas turpina Salaspils teātris, kurš savu spēlētprasmi atrāda ne tikai kultūras namā “Rīgava”, bet arī Doles salā pie šīs pašas Doles muižas, kur tagad iekārots Daugavas muzejs.

Savukārt latviešu teātra pirmsākumi Salaspilī datējami ar 19. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad teātri tur sāka izrādīt jaundibinātā sātības (pretalkohola) biedrība “Labais prāts”. Šobrīd Salaspils teātra vārdu jau divdesmit divus gadus nes Edītes Neimanes vadītā trupa, kura gan oficiāli tiek dēvēta “tikai” par amatierteātri.

Patika maģiskais nosaukums – salas pils

Salaspils teātra režisora Edīte Neimane ir pamanāma persona Latvijas teātra dzīvē – bijusi ilggadēja Latvijas kultūras docētāja, kas pasniedza tādus priekšmetus kā “Improvizācija”, “Aktiera meistarība” un “Režijas pamati”, pazīstama arī ar starptautisku teātra festivālu rīkošanu (“Rīga spēlē teātri”), ir dažādu teātra festivālu žūrijās, arī Rīgas tautas mākslas un kultūras centra “Mazā ģilde” Vecpilsētas teātra režisore. It kā darba pietiktu galvaspilsētā, bet kāpēc tad viņai jātēšas uz Salaspili? Par to arī “Rīgas Apriņķa Avīzes” saruna ar Edīti Neimani: kas tad īsti viens otru atrada – Edīte Neimane Salaspili vai arī gluži pretēji –, kad un kā sāka darboties pašreizējā trupa, un kādi cilvēki ir tās sastāvā.

“Šis bija gadījums, kad Salaspils mani atrada. Uz Kultūras koledžu Rīgā atbrauca kultūras nama “Enerģētiķis” pārstāvis, kurš meklēja režisoru. Tā kā neviens no jauniešiem nebija gatavs braukt uz Salaspili, teicu: “Es pamēģināšu”. Piekritu arī tādēļ, ka viena no manām neklātienes studentēm – Karīna Matuseviča, kura vēlāk ilgus gadus bija arī mana aktrise, – bija salaspiliete. Likās, ka vajadzētu palīdzēt, aizbraukt, paskatīties, pamēģināt. Sākumā aizbraucu it kā tikai uz kādu laiku, lai tikai palīdzētu, bet beigu beigās šis “kāds laiks” izvērties 22 gadu garumā.”

Pirms tam viņa par Salaspili pārsvarā zinājusi tikpat daudz, cik ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji, jo pa Latgales šoseju iznāk neskaitāmas reizes tai braukt cauri. Protams, zināms bija arī Nacionālais botāniskais dārzs Salaspilī. Bet patika arī vietas maģiskais nosaukums – salas pils.

Vēlāk jau strādāts ne tikai pilsētas kultūras namos, bet arī Doles salā, kur veidoti dažādi pasākumi, piemēram, Muzeju naktī. “Par Salaspili nezināju tik daudz, cik tagad. Bet diez vai tagad arī zinu daudz,” kautri piebilst režisore.

“Īkstīte” repertuārā jau 20 gadus

Par Salaspils teātra pirmsākumu un tā pašreizējo darbību Edīte Neimane stāsta: “Viss sākās 2002. gadā, kad kultūras namā “Enerģētiķis” izveidoju nelielu studiju ar pusaudžiem, kas vēlāk pārtapa par lielāku studiju. Pirmo gadu nostrādāju ar šiem jauniešiem, un interesanti ir tas, ka viens no puišiem, kuram tagad ir 33 gadi, ir atgriezies teātrī. Pirms 22 gadiem viņš sāka kā mazs zēns un šogad atkal ienāca teātrī.

Pēc gada, kad jauniešu studija jau parādīja savus pirmos aktieru meistarības darbiņus, sāka veidoties teātra pamatkodols. Tas bija ļoti interesants process. Sākumā teātrī sāka darboties šo jauniešu mammas, un pamazām kolektīvs ap sevi sāka pulcēt arvien vairāk cilvēku.

Viena no mūsu pirmajām tādām skaistākajām izrādēm bija spāņu dramaturga Alehandro Kasona “Trešais vārds”, kurā savu pirmo lomu nospēlēja Atis Zābers, viņš bija fantastisks Pablo. Atis Zābers teātrī darbojas jau 20 gadus. Ar šo lugu ieguvām pirmo pakāpi Rīgas reģiona skatē.

Mūsu pirmie soļi bija bērnu izrāžu veidošana. Bija “Makss un Morics”, “Punktiņa un Antons”... Nevar aizmirst leģendāro izrādi “Nagla, Tomāts un Plūmīte”, ar kuru startējām teātru salidojumā Balvos, kur to spēlējām bērnu laukumā. Arī “Īkstīte”, kas repertuārā ir jau 20 gadus, mainās tikai Īkstītes tēlotājas.

Pēc izrādēm bērniem jau pievērsāmies nopietnākiem darbiem. Un tapa, manuprāt, ļoti interesants projekts – dramatiski muzikāls iestudējums “Man 30…” kopā ar tango speciālistu, dejotāju un režisoru no Lietuvas Sigitu Repšu, kurš mūsu izrādē piedalījās kopā ar savu dejotāju. Un tālāk mūsu ceļš aizveda uz kamerizrādēm. Manuprāt, viena no veiksmīgākajām bija Augusta Strindberga “Jūlijas jaunkundze”, ar kuru izbraukājam arī ārzemes – Bulgāriju, Poliju, Austriju.”

No “Enerģētiķa” uz “Rīgavu”

“Pēc kultūras nama “Enerģētiķis” likvidācijas jeb aiziešanas lielajos remontdarbos Salaspils teātri savā paspārnē pārņēma kultūras nams “Rīgava”, sākām savu darbību Salaspils novada domes sēžu zālē. Viena no pirmajām izrādēm tur bija Ādolfa Alunāna lugas “Šneiderienes” inscenējums manā vadībā, ar kuru piedalījāmies Dziesmu un deju svētkos, kā arī tautas teātru salidojumā Alūksnē 2019. gadā. Mūsu darbība jau tika novērtēta kā ļoti veiksmīga. Pa vidu iestudējām gan Monikas Zīles “Trīs košas dāmas”, gan Žana Anuija lugu “Orķestris”, ar kuru Nacionālajā botāniskajā dārzā atzīmējām savu 15 gadu pastāvēšanas jubileju.

Tad “Rīgavas” direktors Valdis Škutāns mums atvēlēja kultūras nama Mazo zāli, kur turpinājās mūsu veiksmīgā darbība – piemēram, iestudējām Antona Čehova “Kaiju”. Pandēmijas laikā tā mazliet apstājāmies ar izrādēm, bet nepārstājām strādāt. Iestudējām izrādi “Ad vitam aeternam” (“Mūžīgi mūžos”) par dakterīšiem – veltījumu ārstiem. Sākām strādāt pie Garsijas Lorkas “Bernardas Albas mājas”, ar kuru Nacionālā kultūras centra skatē pērn ieguvām pirmo pakāpi. Tūlīt, jūlija sākumā, ar šo izrādi dodamies uz starptautisko teātra festivālu “Ķiršu dārzs” Balvos, kur Balvu muzeja pagrabstāvā to izrādīsim pēc piemiņas brīža kapsētā mūžībā aizsauktajai festivāla dibinātājai Vairai Resnei (1951–2023).

Mums arī bija ļoti veiksmīgs projekts ar Aleksandru Tuguševu un vēl septiņiem Salaspils teātra aktieriem – dziesmu spēle “Re, cik viegli”, ar kuru startējām pēdējos Dziesmu un deju svētkos. Tagad ar to dosimies uz Valkas teātra svētkiem; to spēlējām arī festivālā “Baltijas rampa” Jelgavā un Limbažu teātra festivālā “Spēlesprieks”. Mums ir arī ļoti ģeniāla kamerizrāde “Domājot par Frīdu” – stāsts par meksikāņu gleznotājas Frīdas Kalo likteni un mīlestību –, kuru arī izrādījām Polijā, Bulgārijā un Austrijā.”

Ļoti interesanti un fantastiski

Savus aktierus Edīte Neimane raksturo pāris vārdos: “Ļoti fantastiski un interesanti. Aleksandrs Tuguševs strādā radio “Skonto” un Latvijas Televīzijā vada raidījumu “4. studija”, viņam ir grupa “Neprāts”. Viņš ir profesionāls mūziķis, bez viņa mēs nevarētu tik labi dziedāt un tik veiksmīgi startēt ar dziesmu spēli “Re, cik viegli”.

Ir cilvēki, kas strādā valsts mežzinātnes institūtā “Silava”, – Ilze Zepa un Zane Lībiete. Vairāki ir no Doles salas – Anita Štikāne un Inese Zābere, kuras ilgus gadus strādājušas Daugavas muzejā. Iveta Lūse mums ir notāre, bet Modra Krauze – ārste. Jana Kolbina-Birzniece ir novada domes deputāte un literāte. Jānis Supe ir pasniedzējs Biznesa koledžā. Jānis Steps daudz atbalstījis teātri gan lomās, gan scenogrāfijas risinājumos. Ilze Vīlipa darbojas izdevniecībā “Žurnāls Santa”. Pēdējos gados teātrī darbojas Ļubova Bojarisinova, Guntars Ceravs, Viesturs Links... Tā ka mums kolektīvā ir ļoti dažādu profesiju pārstāvji. Visus pat nenosaukt. Un uzteicams ir viss kolektīvs, bez izņēmuma.”

Salaspils novada pašvaldības iestāde “Salaspils Kultūras nams” raksta: “Salaspils amatierteātris darbojas kopš 2002. gada, kad jauniešu teātra studija režisores Edītes Neimanes vadībā apguva aktiermeistarības pamatus. Vēlāk teātra entuziastu grupa saliedējās, paplašinājās, un izveidojās Salaspils teātris. Tā mērķis, radot izrādes, ir nepārtraukti meklēt jaunas formas un veidot ar skatītājiem sarunas par dzīvi.

Teātra repertuārā ir bijuši gan slavenu ārzemju dramaturgu, gan arī latviešu autoru darbu iestudējumi. Mišels Fermo, Žans Anuijs, Alehandro Kasone, Augusts Strindbergs, Ēriks Kestners, Antons Čehovs, Imants Ziedonis, Lelde Stumbre, Ēriks Vilsons, Raimonds Auškāps, Ronalds Briedis, Ēriks Ādamsons, Aleksandrs Čaks, Monika Zīle, Ādolfs Alunāns. Veidoti arī dramatiski muzikāli iestudējumi – “Man 30…”, “Domājot par Frīdu”. Tāpat teātris ir strādājis pie dzejas iestudējumiem Salaspils pilsētas kultūras pasākumos, dzejnieka Knuta Skujenieka godināšanas reizēs, vairākus gadus teātra improvizācijas un izrādes ir piedalījušās Muzeju naktī un Jāņu ielīgošanā Daugavas muzejā Doles salā. Ar panākumiem Salaspils teātris ir piedalījies Latvijas amatierteātru salidojumos.”

Sezona nav beigusies

“Sezona vēl nav beigusies – jūlija sākumā uzstāsimies Balvos, bet augusta sākumā dosimies uz teātra svētkiem Valkā, tā ka ir tikai mēnesis laika atvilkt elpu, lai pēc tam turpinātu,” piebilst Edīte Neimane.

Izrādes Salaspilī notiekot ļoti bieži, it īpaši, kad Salaspils teātris spēlējis “Rīgavas” Mazajā zālē. Izrādes esot izpārdotas, piemēram, uz “Īkstīti” zāle bijusi pārpildīta. “Salaspils skatītāji mūs ir iemīļojuši,” stāsta Edīte Neimane. “Esmu lepna par to, ka teātris ir atradis savu skatītāju, tas noticis, pateicoties arī kultūras namam “Rīgava”. Cilvēki mīl šo vietu, te notiek ļoti daudz pasākumu, un skatītāji spēj mūs novērtēt.”

 
#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.