Brīvdabas muzejā atklās izstādi "Āķīgie ūdeņi"

Liktenis un vēsture Latvijas 64 500 zemes kvadrātkilometriem atvēlējis 494 kilometrus jūras malas un vairāk nekā 12 500 dažādu upju un 2200 ezeru. Zvejas ūdeņos dzīvo 113 sugu zivis, no tām 38 tikai saldūdenī, bet deviņas sugas pārstāv ceļotājzivis.

Iekšzemes zvejas tradīcijas Latvijas teritorijā konstatētas jau akmens laikmetā (10 500-1800 g. p. m. ē), kad pirmie cilvēki - mednieki-vācēji - ienāca un apmetās lielāko ūdenstilpņu tuvumā. Laika gaitā tika uzlaboti zvejas rīki - kaulu un asaku āķus nomainīja dzelzs āķi, bet zivju šķēpus aizvietoja dzelzs žebērkļi. Līdz 20.gs. pirmajai pusei Latvijas tradicionālajā saldūdens zvejniecībā izmantoja dažāda lietojuma veida zvejas rīkus, kas lielākoties tika darināti pašu saimniecībā vietējo tradīciju ietekmē. Tādējādi saldūdens zvejniecību var uzskatīt par lauku iedzīvotāju dzīves sastāvdaļu, kas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā pārstāvēta ar 468 autentiskiem priekšmetiem un ir pamats izstādes veidošanai, stāsta muzejā.

Ap lielākajiem Latvijas ūdens baseiniem saldūdens zveja kā pamatdarbs bija individuālajiem zvejniekiem, muižu veidotām zvejnieku grupām, ezeru un upju nomniekiem, zivju tirgotājiem un citiem, Ventas, Daugavas, Gaujas, Salacas un citas upes bija pazīstamas kā lašu un nēģu zvejas vietas. 

Pārmaiņas saldūdens zvejniecībā sākās 19.gs. beigās un 20.gs. pirmajā pusē, kad sāka uzplaukt zivju audzēšana, tā 1938.gadā darbojās 1000 dīķsaimniecību. Makšķerēšana no krasta bija atļauta visās kuģojamās un pludināmās upēs un tika izdoti likumi par saldūdens zvejniecības veidu un rīku aizliegumiem, piemēram, tiek liegta zivju sišana un duršana.

Izstādes autors ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturnieks Kārlis Fogelis. Izstāde būs apskatāma līdz 2025.gada 2.martam, vēsta muzeja pārstāvji.