Salaspils memoriāls noberž propagandas uzslāņojumu ^{Apriņķis.lv}

Gaidīja ilgi

Salaspils memoriāls iekļauts Latvijas kultūras kanonā, tas ir valsts nozīmes mākslas un arhitektūras piemineklis un viens no lielākajiem šādiem kompleksiem Eiropā. Tomēr savu renovāciju gaidīja ilgi. Starp citu, Salaspils memoriāls gadu desmitiem nemaz nebija pabeigts. Pusi gadsimta, ja gribam būt precīzi.

Tieši 50 gadus pēc memoriāla atklāšanas – 2017. gada vasarā – Salaspils novada dome informēja, ka izsludinājusi iepirkumu par Salaspils memoriāla rekonstrukciju un Salaspils memoriāla ekspozīcijas izveidi par 244 616 eiro. Konkursā tika saņemts viens pieteikums, darbus veica akciju sabiedrība “Būvuzņēmums “Restaurators””.

Lielāko daļu finansējuma piešķīra valsts. Beidzot! Jo par memoriāla atjaunošanu ticis spriests ne reizi vien. Jau 1995. gadā Valsts prezidents Guntis Ulmanis ierunājās par memoriāla tehnisko stāvokli. 2005. gada martā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (tagad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde) informēja, ka izstrādā Salaspils memoriāla ansambļa izpētes un renovācijas projektu, lai pēc sniega nokušanas varētu uzsākt nepieciešamos darbus. Inspekcija esot saņēmusi iesniegumu, kuru Salaspils memoriāla autoru kolektīva vārdā parakstījis arhitekts Ivars Strautmanis. Iesniegumā norādīts, ka nepieciešams izstrādāt kompleksu Salaspils memoriālā ansambļa izpētes un renovācijas projektu, uz kura pamata tiktu veikta nepieciešamā restaurācija. Autori uzskata, ka tieši Latvijai būtu nepieciešams uzņemties atbildību par memoriāla atjaunošanu.

Tā paša gada aprīlī Ministru kabinets uzdeva Finanšu ministrijai piešķirt 10 00 latu Salaspils memoriālā ansambļa restaurācijai.

Saķeršanās ar Krieviju

To padzirdot, savu atbalstu piedāvājusi Krievijas vēstniecība Latvijā. Pēcāk tā gan sūkstījās, ka saskatījusi mēģinājumus kavēt Krievijas puses centienus sākt šī “vēstures pieminekļa” rekonstrukciju. Krievija vēlējusies glābt memoriāla kompleksu, kas “15 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas (..) atrodas uz sabrukšanas robežas”. Tas nekas, ka pārbaudē konstatēts: nesošās konstrukcijas, vārtu sienas un skulptūru betona virsma ir labā stāvoklī.

Pārmetumus izpelnījās Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis, jo neesot vēlējies ļaut Krievijai pašai veikt jelkādus darbus, neesot izbrīvējis laiku, lai ar vēstniecības padomniekiem pārspriestu memoriāla atjaunošanas jautājumu, nav atbildējis uz telefona zvaniem. Arī tā laika kultūras ministre Helēna Demakova nepakļāvās Krievijas provokācijām.

Tajā pašā 2005. gadā Krievijas vēstniecība Latvijā atsauca savu iepriekš izteikto piedāvājumu finansiāli palīdzēt Salaspils memoriāla atjaunošanā. Kāpēc tā? Redz, mūsu Kultūras ministrija un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija “ir darījušas visu iespējamo, lai diskreditētu Krievijas vēstniecības plānus finansiāli piedalīties kādreizējās nacistu koncentrācijas nometnes vietā uzceltā Salaspils memoriāla atjaunošanā”. Krievijas vēstniecība piedāvājusi 250 000 ASV dolāru (pēc tā laika kursa 136 500 latu). Latvijas Kultūras ministrija no naudas atteikusies.

Koncentrācijas, soda vai darba nometne?

Salaspils memoriāla ekspozīcijas autors ir vēsturnieks Uldis Neiburgs, viens no monogrāfijas “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944” autoriem. Salaspils nometne (tās nosaukums tolaik bija policijas cietums un darba audzināšanas nometne) padomju propagandā dēvēta par nāves un koncentrācijas nometni, un ilgus gadus tika stāstīti ar faktiem neapstiprināti šausmu stāsti – gan par bērniem, no kuriem ņemtas asinis, gan par daudziem desmitiem tur bojā gājušo. Grāmatas autori uzsvēruši, ka neattaisno nacismu un šo nometni, taču viņi, pētot dokumentus un uzklausot liecības, secinājuši, ka tur bojā gājuši līdz 2000 cilvēku. Par to lasāms tālāk – vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa 1995. gadā publicētā rakstā.

Pirms vairākiem gadiem LTV raidījumā “100 g kultūras diskusija” Uldis Neiburgs sacīja, ka sabiedrībā dominē viens stāsts – vēl dzīvo ieslodzīto bērnu un jauniešu atmiņas –, taču nometnē tika ieslodzīti arī nacionālās latviešu pretošanās kustības dalībnieki, lietuviešu virsnieki, darba noteikumu pārkāpēji, leģionāri, komunisti, Polijas pretošanās kustības dalībnieki, kā arī uz laiku nometināti no citām valstīm atvestie civiliedzīvotāji un vēlāk padomju totalitārās iekārtas upuri – vācu karagūstekņi. Pēc Ulda Neiburga vērtējuma, savas pastāvēšanas laikā memoriāls daudz nepaskaidrojis nometnes būtību.

Pēc aptuvenām aplēsēm, Salaspils nometnē bija ieslodzīti aptuveni 23 000 cilvēku, nometnē mirušo skaits sasniedza vismaz 2000, bet kopā ar tās būvniecības laikā 1941. gada un 1942. gada ziemā mirušajiem Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas ebrejiem – vairāk nekā 3000 cilvēku.

Ekspozīcija betonā

Iecere par ekspozīciju, kurā bez politiska uzslāņojuma tiek stāstīta kādreizējā Salaspils paplašinātā policijas cietuma politieslodzītajiem un darba audzināšanas nometnes vēsture, radās četrus gadus pirms tās iekārtošanas. Tā ir atvērta kopš 2018. gada, un, kā atklāšanā uzsvēra ekspozīcijas veidotāji, tā radīta, balstoties uz vēstures faktiem, ar pietāti pret memoriāla ansambli.

Stāsti par Salaspils nometni un memoriāla tapšanu skatāmi, lasāmi un klausāmi vairāk nekā simt metru garajā un divpadsmit metru augstajā betona galerijā vairākos stāvos un telpās. Ieslodzītā apģērbs, atšķirības zīmes, vēstules, apsveikumi, izšūts lakatiņš, zīmējumi, karote, ēdiena katliņš – lietas, kas piederēja ieslodzītajiem.

Atmiņā saglabājušās ainas no ekspozīcijas atklāšanas 2018. gada ziemā. Ieslodzīto mantas novietotas telpā, kas ir emocionāli piesātinātākā vieta šajā galerijā. Neliela, patumša. Uzreiz pie ieejas atrodas ieslodzīto guļvieta – nāras četros stāvos. Uz grīdas izgaismoti fragmenti no vēstulēm, kodolīgi apraksti katrai lietai, zīmējumam, fotogrāfijai. Zīmējumi, kuros fiksēts bezjēdzīgais darbs, ko lika darīt ieslodzītajiem, – nest smiltis no viena nometnes stūra uz citu. Skaistas, jaunas sievietes portrets – ieslodzītā Kārļa Buša zīmējums. Cilvēku darinātas lietas. Skan bijušo Salaspils ieslodzīto atmiņu stāsti. Visapkārt betons, blāvs apgaismojums.

Daļa betona galerijas sienu ir noklātas ar planšetēm, uz kurām lasāma kompakta informācija un apskatāmi dokumenti. Šis ir stāsts ne tikai par to, kāda bija ieslodzīto dzīve un sadzīve Salaspils nometnē, bet arī par memoriāla tapšanu pagājušā gadsimta 60. gados. 1967. gada 31. oktobrī atklātais memoriālais ansamblis visu padomju laiku un vēl pēc tam klusēja par Salaspilī ieslodzītajiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, arī Konstantīnu Jēkabu Marģeru Čaksti. Viņš tur bija īsu laiku – mazliet ilgāk par nedēļu –, bet Salaspils bija ieslodzījuma vieta ne tikai Čakstem vien. 1944. gada 29. aprīlī gestapo arestēja Čaksti, ievietoja Rīgas Centrālcietumā, pēc tam pārveda uz Salaspils nometni.

Sagrozīta vai noklusēta bija arī informācija par vācu dienestā iesaukto cilvēku turēšanu Salaspilī, par bērniem, kas tur tika nošķirti no vecākiem, par ebrejiem, kas aizgāja bojā nometnes celtniecības laikā.

Ekspozīcija ir patiesais stāsts par Salaspils nometni, tās upuriem un to, kas šeit notika, tas ir depolitizēts un deideoloģizēts stāsts, 2018. gadā uzsvēra toreizējais Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Ekspozīcija veidota, pamatojoties uz vēsturnieku Ulda Neiburga, Kārļa Kangera un Rudītes Vīksnes 2016. gadā sarakstīto akadēmisko pētījumu par Salaspils nometni “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944”. Autori akcentējuši, ka viņi nav rakstījuši kontrpropagandas darbu. Tas, par ko informē Salaspilī šodien, veidots pēc jaunākajiem faktiem, bez vēstures falsifikācijas. Un arī bez padomju propagandas uzslāņotajiem pārspīlējumiem un meliem Salaspilī notikušais ir nacisma noziegums, ko ekspozīcijā redzamie materiāli apstiprina.

Holokausta pētnieks Ezergailis par Salaspils nometni

Viens no pazīstamākajiem latviešu vēsturniekiem, holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis 1995. gadā “Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājā” izteicās, ka “ne viss, ko uzcēla padomju laikos, ir novārtā pametams un aizmirstams. Salaspils memoriālais parks ir, lai gan sovjetu gigantiskā stilā celts, viens no ievērojamākiem nacisma upuru pieminekļu sakopojumiem Eiropā un kā tāds saglabājams un izceļams. No ideoloģiskā viedokļa tomēr, lai to parku uzturētu kā brīvās republikas cienīgu, tas ir jāattīra no dažiem sovjetismiem. Šī parka īstā vieta būtu bijusi Rumbula, kas bija īsta nāves kapene.” Vēl viņš piebilst, ka antisemītiskie padomju ideologi, celdami Salaspili, daļēji kariķēja holokausta piemiņu. 

Citēsim profesora Ezergaiļa pirms 30 gadiem trāpīgi rakstīto, saucot lietas īstajos vārdos: “Nometnes cēlēji bija no Eiropas ievestie ebreju vīrieši, kas jau bieži iebraukšanas laikā tika atšķirti no savām ģimenēm. Tad, kad nometne bija uzcelta, vēl dzīvi palikušie tika pārcelti uz geto, kur daži atrada vēl savas ģimenes. Dzīve Salaspils cēlējiem nebija viegla – daudzi nomira gan sala, gan bada, gan slimības dēļ. Ne celšanas, ne vēlākos posmos tomēr mēs nevaram Salaspili raksturot ar sovjetu apzīmējumu kā nāves nometni, jo neliekas, ka tur jebkad cilvēki būtu vesti, lai tos iznīcinātu. Ja Salaspils bija nāves nometne, kā tad lai mēs saucam īstās nāves maltuves? Salaspilī varēja novietot ap 3000 cilvēku, kas, salīdzinot ar citām nacistu saceltām nometnēm Eiropā, bija no mazajām. Nedomāju, ka bez sovjetu propagandas Salaspils būtu pazīstama kā nāves nometne. Ne padomju, bet godīga režīma valstī nacistu upuru memoriāls būtu celts Rumbulā, Biķerniekos vai varbūt arī Šķēdē.

Katrā gadījumā, Salaspils, lai gan brutāla nacistu mocekļu novietne, nav salīdzināma ar Osvencimu, Trebļenku vai Dachavu. Pēc pirmā celšanas posma, kuru veica ebreji, nometne palika par darba un daļēji arī tranzīta nometni latviešu un kaimiņtautu politiskiem cietumniekiem. Pretestībnieks Viktors Neimanis, kas Salaspilī izdzīvoja no 1943. gada sākuma līdz 1944. gadam, tur bija saticis tikai divus ebrejus – vienu zobārstu un otru ārstu no Čehijas. Cik cilvēku no Salaspils tika iznīcināti, mēs nezinām. Domāju, ka skaits būtu vairāk simtos, nevis desmit tūkstošos, kā vēstīts sovjetu darbos. Vislielākais Salaspils mels saistās ap it kā 7000 ebreju bērnu noslepkavošanu Salaspilī. Manos pētījumos par tāda veida akciju ne mazāko kripatu pierādījumus nevarēju atrast. Nevienā kara noziedznieku prāvā, ne padomju, ne Rietumu tiesās, lai gan Salaspils ir pieminēta bieži, bērnu iznīcināšana Salaspilī nav bijusi pacelta.

Pēc “Ziemas burvības” akcijas 1943. gadā Salaspilī nonāca baltkrievu bērni, bet tie tika vai nu aizvesti uz Vāciju, vai izdalīti pie latviešu zemniekiem.

Ja man nav šaubas, ka Salaspils memoriālais parks ir jāsataupa, man trūkst ķēniņa Salamana gudrības, ko iesākt ar visu to melno mitoloģiju (lai neteiktu meliem), kuru sovjetu propagandas orgāni apvija ap šo nometni. Lai veicinātu holokausta upuru piemiņu, Latvijas valdības pienākums ir rīkoties, neatkārtojot padomju falsifikācijas, ar morāli pareizo mērauklu. Sākumam, prezidentam Ulmanim, runājot par vācu laika upuriem, ieteiktu nelietot sovjetu terminoloģiju: atmest orgānu iemīļoto “fašisms” un lietot internacionāli precīzo “nacisms”. Padomju valodā “fašisms” nebija tik daudz politisku uzskatu apzīmējums, kā vārds nekomunistu nomelnošanai. Vārdu “fašisms” padomju orgāni arī attiecināja uz sociāldemokrātiem Vācijā, kas bija nacisma ienaidnieki. Pēckara gados ar šo pašu vārdu centās nacistu noziegumus pierakstīt maksimāli plašai ļaužu grupai. Latvijas kontekstā propagandistu mērķis bija arī piešūt Hitlera noziegumus prezidenta onkuļa piekritējiem.”

Prostitūtas, krematorija, kolumbārijs

Attieksmi pret memoriālu savdabīgā veidā paudusi arī Salaspils vietvara. Memoriāla apkaime ir bijusi, teiksim tā, interesanta arī no mūsdienu notikumu viedokļa. Uz kāda celiņa starp memoriālu un Tilderu kapiem savus pakalpojumus piedāvājušas prostitūtas. Tur viņām savulaik bijusi arī oficiāli atļautā “pakalpojumu zona”. Tiešām, tiešām – bija laiks, kad pašvaldībām tika dotas norādes ierādīt īpašas vietas “naktstauriņiem”. Diezgan melns humors, ņemot vērā to, ka Salaspils nometnē tika ievietotas arī prostitūtas.

Pirms daudziem gadiem Salaspils domē tika cilāts jautājums par krematorijas un kolumbārija būvēšanu līdzās Tilderu kapiem. Memoriāla ansamblis atrodas tiem pavisam tuvu, dažu minūšu gājiena attālumā.

Ja domājat, ka uz memoriālu ļaudis dodas tikai dienā, tad – nē, arī naktīs Salaspils memoriālu apmeklē gan vietējie, lai klausītos metronoma radītajos sirdspukstos, gan arī tūristi un vienkārši garāmbraucēji. 

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.