Jānis Kaijaks: Klasika spēj ļoti precīzi trāpīt pa mūsdienu problēmām ^{Apriņķis.lv}

– Tik daudz ziedu pēdējā “Sanatorijas” izrādē un labu vārdu, kopš to spēlējat! Kādēļ to vairs nespēlēsiet? 

– Kopš 2022. gada mēs nospēlējām vienu “Sanatorijas” izrāžu bloku rudenī, otru pavasarī. Tas bija milzīga apjoma darbs, jo uz Ogres sanatoriju, kur ir tikai tukša grīda un sienas ar vēsturiskajiem Anša Cīruļa gleznojumiem, mums nācās pārcelt visu izrādes tehnisko nodrošinājumu, arī skatītāju krēslus, īrēt podestūru. Tas kopumā bija tik sarežģīts loģistikas darbs, ka bijām spiesti atvadīties no izrādes. Skatītāju interese, protams, vēl bija, bet šis izrāžu bloks radīja zināmu pārrāvumu pārējā teātra darbā, jo visa tehniskā puse bija pārcelta.

Sanāca, ka tie skatītāji, kas pieraduši nākt uz Ogres teātra mājvietu pilsētas centrā, palika bez izrādēm. Turklāt sanatorijā, pat ja pieslēdz apkuri, gan rudeņos, gan pavasaros bija diezgan auksti. Nolēmām, ka labāk ir šķirties, kad esam tādā kā zenītā, nevis tad, kad esam izčākstējuši ar pustukšu zāli. Turklāt tā ir arī politiska luga, un drīz nāk vēlēšanas. Bija precedenti, kad šo lugu mēģināja iztulkot pēc sava prāta un atrast tajā to, ko nemaz neesam gribējuši tajā ielikt. Mani šajā lugā piesaistīja tas, ka tā ir rakstīta pirms 140 gadiem, bet, kad pirmo reizi ar to iepazīstināju mūsu aktieru ansambli, viņi pārsteigti jautāja, kā tā varbūt tik aktuāla un asa, ja ir sarakstīta tik sen.

– Ko tas par mums, cilvēkiem, liecina, ka šīs aktualitātes nemainās?

– Ģeniāli cilvēki ir spējuši identificēt tādas problēmas, no kurām mēs netiekam vaļā gadu simtiem. Arī mūsdienās tās ļoti precīzi trāpa. Man liekas, klasikas spēks ir tajā, ka tā spēj dziļi filozofiski un psiholoģiski runāt par mūžīgajām problēmām, no kurām cilvēks nekad vaļā netiks. Tam, ka Ogres teātra pamatrepertuāru veido klasika, ir divi iemesli. Spēlējot klasiku, labu dramaturģiju, aktieri aug un attīstās. Jo dziļākas un plašākas ir lomas, jo process ir intensīvāks. Vienalga, kāds ģēnijs tu būtu, ļoti labā lugā tu nevari izsmelt visu, ko autors tur ielicis. Mums, piemēram, repertuārā ir Jūdžina O’Nīla luga “Garās dienas ceļš uz nakti”. Ļoti skaudrs stāsts par ģimenes attiecībām, par atkarībām ne tikai alkohola vai narkotiku nozīmē, bet arī par tām atkarībām, kas veidojas starp ģimenes locekļiem un mums visiem. Cik tās ir iznīcinošas, no vienas puses, un cik absolūti vajadzīgas, no otras puses.

Mūsu mērķis nav mācīt cilvēkiem, kā dzīvot. Teātra uzdevums ir rosināt uzdot jautājumus. Ja skatītājs pēc izrādes turpina domāt par to, ko ir redzējis, un nevar to tik vienkārši izmest no prāta, mēs savu uzdevumu esam izdarījuši. Klasika ir mūžīga un nemirstīga. Tā bija un uzrunāja pirms mums, un tā ir tagad un būs arī nākotnē. Kad tu atšķir kādu ģeniālu lugu un lasi, tu saproti, ka klasika ir tas, līdz kam mēs nekad netiksim un neizaugsim.

– Bet mēs varam tiekties?

– Jā, laika robežai nav tik liela nozīme. Ticu, ka arī starp mūsdienu autoriem ir tādi, kas var pacelties līdz šim līmenim. Mēs visi esam šajā ļoti sarežģītajā brīdī, kad valda kaut kāds liels apjukums. Īsti nezinām, kas ar mums notiek, bet visvairāk mēs nezinām, kas būs rīt un kā mums rīkoties. Tāpat kā tas jau vēsturiski Latvijā ir bijis. Neviens nezināja, ko darīt 1940. gadā, kad Ulmanis teica: “Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās.” Neviens nezināja, ko darīt arī 1945. gadā. Kad ir šī neziņa, caur klasiku un šo laika distanci mēs reizēm varam ieraudzīt savu tagadni un nākotni.

– Vai esat priecīgs, ka šī vēsturiskā vieta, kur spēlējāt izrādi “Sanatorija”, caur to turpināja dzīvot?

– Mēs ar savu izrādi mazliet mēģinājām to darīt dzīvāku, bet īstā evolūcija vēl ir priekšā. Sanatorija “Ogre” ir skaista vēsturiska vieta, tomēr pats nams ir gandrīz vai avārijas stāvoklī. Ir brīnišķīgi izremontēta centrālā zāle ar Anša Cīruļa sienu gleznojumiem, bet, tikko sper soli citā virzienā, tā atklājas cita aina. Un te atkal laikam ir šis izšķiršanās jautājums par to, vai šo ēku pa metram savest kārtībā. Līdzekļu absolūtai tās renovācijai pašvaldībai nav. Varbūt vienkārši jāsagaida brīdis, kad būs jauda un kad varēs šo skaisto namu restaurēt, līdzīgi kā šobrīd ir restaurēta prezidenta pils. Ogre noteikti to ir pelnījusi!

Bet, jā, šo izrādi rādījām tur. Caur to man bija svarīgi mēģināt cilvēkos mazliet iedarbināt kritisko domāšanu. Sabiedrība ātri piekarina birkas: tas ir tāds, tas ir šitāds. Īpaši politiķiem. Cilvēki kritizē un jautā, kāpēc ir tādi vai citādi lēmumi. Reizēm viss tiek primitīvi salikts pa kaut kādiem plauktiņiem. Piemēram, ja esi deputāts, tu esi arī blēdis, lai gan paši vēlētāji pirms tam balsoja un ievēlēja. Es daudz domāju par šo primitīvo attieksmi pret tiem, kuru rokās lielā mērā ir mūsu dzīve. Aiz katra lēmuma tomēr ir cilvēki ar savu dzīvi, un reizēm viņiem ir jāpieņem šie grūtie lēmumi un jāizvēlas, kāds būtu pareizais ceļš, kaut arī šajā brīdī viņus varbūt nesapratīs, bet ilgtermiņā sapratīs. Līdz ar to skatījumam, ar kādu mēs raugāmies uz pašu ievēlētajiem un amatā ieceltajiem, vajadzētu būt gudrākam un dziļākam.

Vienmēr esmu centies sekot līdzi tam, kas notiek sabiedrībā, un sajust procesus. Svarīgi ir būt saslēgtam ar sabiedrību. Tas arī manā režisora darbā dod to cerību, ka luga, ko vēlos iestudēt, būs saprotama sabiedrībai, ka izrāde runās par mums svarīgo. Reizēm liriska mīlas luga var trāpīt cilvēku noskaņojumam. Tam, cik esam iekšā sabiedrības procesos, ir liela nozīme.

– Vai pats uzticaties medijiem, to sniegtajai informācijai?

– Pēdējos gados es pāris reižu esmu baigi sāpīgi uzrāvies, ko īsti nevaru sev piedot. Kad sākās karš Ukrainā, bija tāds Arestovičs, kas, kā toreiz likās, ir tik gudrs, asprātīgs. Mēģināju sekot līdzi viņa raidījumiem, bet tajā brīdī, kad viņš pārmeta kažoku uz otru pusi, tā man bija tāda vilšanās!

Līdz ar to paliek arvien mazāk to informācijas avotu, kuriem es uzticos. Lielākoties, ja gribu nonākt pie kādas skaidrības, cenšos atrast kaut ko pret to viedokli, kaut kādā veidā atkost šo pareizo variantu. Tomēr izmisums sāk pārņemt, jo spēlē ir iesaistījies mākslīgais intelekts. Mediji ir izcils veids, kā manipulēt ar mūsu apziņu pat bez zinātniskās fantastikas elementiem. Kļūst arvien grūtāk, bet informācija ir vajadzīga.

– Ar ko ikdienā nodarbojas Ogres teātra aktieri?

– Tas profesiju spektrs mums ir ļoti plašs. Man teātrī ir zinātnieki, biznesmeņi, galdnieki un skolotāji, arhitekti un juristi. Arī žurnālists. Šis process, kā viņi visi kopā veido mūsu kolektīvu, ir savstarpēji bagātinošs. Tas, ka viņi katrs ir iekšā savā reālajā dzīvē, ir liels pienesums viņu lomās. Arī es caur viņiem daudz ko uzzinu.

– Vai var teikt, ka “parastais cilvēks”, katrs ar savu profesionālo ievirzi, uz skatuves ir tā lielā amatierteātru vērtība Latvijā?

– Jautājums ir, ko kurš sauc par teātri un cik daudz viņš iegulda pašā procesā. Mēdzam lepoties ar amatierteātriem Latvijā, bet cik daudzi no šo teātru aktieriem domā par to, ka izrādes redzēs ne tikai viņu ģimenes locekļi? Tās redzēs arī citi skatītāji. Kādreiz, kad intensīvi braukāju apkārt pa žūrijām, dzirdēju argumentus, sak, ko jūs, gudrinieki, atbraucāt un mūs kritizējat, mūsējiem viss patika! Tāda attieksme, līdzīgi kā popkultūra, kopējo kultūras latiņu visu laiku nedaudz bīda uz leju. Vajadzētu būt otrādi. Kad sāku strādāt ar šo kolektīvu 2007. gadā, tas bija Ogres Tautas teātris. Šeit bija diezgan cerīgi studijas beiguši entuziasma pilni cilvēki, kas no teātra neko daudz nesaprata. Un arī es pašā sākumā varbūt līdz galam nesapratu, kā strādāt ar amatierteātra aktieriem.

– Un to jūs apjautāt, esot profesionālis savā jomā?

– Jā, jo amatierteātris ļoti būtiski atšķiras no profesionālā teātra, kur režisoram ir viss – izrāžu vadītāji, asistenti, rekvizitori un tā tālāk. Ienākot šeit, man nekā no tā nebija.

– Bija tikai mirdzošas acis, kas grib spēlēt?

– Jā, reizēm tās bija mirdzošas, reizēm skeptiskas par to, vai tad šito varēsim un vai mums vispār to vajag. Atceros, reiz iestudējām nozīmīgu klasiku, un aktieris, kuru uzrunāju galvenajai lomai, teica: “Jāni, tas ir tik gudri, bet kas to skatīsies?” Es viņam toreiz teicu, ka viņš par to lomu dabūs “Gada aktiera” diplomu skatē. Dabūja! Mēs pamazām šķīrāmies no tiem, kas vakaros gribēja tikai atpūsties. Tas bija mūsu attīstības process. Tagad ir tā – kad izvēlos repertuārā lugu, neviens pretī nerunā, jo režisors zina. Viņi man tic!

– Aktierim vairāk jātic režisoram vai pašam sev, ka viņš to var?

– Man jārada šī ticības ilūzija aktieriem, bet arī pašam ir daudz jāšaubās procesā. Šaubas ir jācenšas pārvarēt. Ir arī tā, ka nāku ar materiālu, bet iekšā ir lielas pretrunas. Atceros reizi, kad no amatieru teātra sākām nokļūt nākamajā līmenī. Toreiz mums bija cits Ibsena darbs. Vienā mēģinājumā kaut kas parādās, nākamajā vakarā nekā vairs nav. Domāju, vai esmu traks, cilvēki brauc no darba, Ibsenam ir retrospektīvā dramaturģija, dubultplāns. Tur tiek spēlēts par notikumu, kas ir jau bijis. Jautāju, kur tas aktieris to savienos ar darbu. Un tad pēkšņi nākamajā mēģinājumā viss notiek un saprotam, ka ieguldītais darbs tomēr nav bijis veltīgs. Saprotam, ka mēs varam, ja noticam un gribam. Man patīk režisora darba un Brēgela gleznas “Aklie” salīdzinājums. Šajā gleznā redzami akli cilvēki, kas saķērušies rokās un turas kopā. Viens iet pa priekšu un ved pārējos, bet arī viņš ir akls, lai gan pārējie domā, ka viņš redz. Šī metafora par režisora darbu man ļoti patīk.

– Kaut kur lasīju, ka šobrīd biļetes uz jūsu teātra izrādēm izķer kā karstus pīrādziņus...

– Jā, līdz šim visu laiku esam gājuši uz priekšu. Mūsu ceļš ir visai unikāls, neesam darījuši, kā citi. Mums pašvaldība piešķīra šīs telpas. Mēs ar savu darbu pierādījām, ka varam tās 110 sēdvietas aizpildīt. Mums šī telpa uzlika pienākumu kļūt par repertuāra teātri un sezonas ietvaros piedāvāt vairākas izrādes. Šī telpa arī prasīja, lai mums būtu savi gaismas un skaņas operatori, kostīmu māksliniece. Arī studija mums ir – tur ar jauniešiem strādā topošais režisors Mārcis Broks, kurš patlaban studē Latvijas Kultūras akadēmijā. Lai to visu varētu izdarīt, mums vajadzēja arī teātra direktoru. Tas ir mūsu pašreizējais štats, kam pašvaldība ir piešķīrusi finansējumu.

– Vai nojaušat, kas ir Ogres teātra skatītājs? 

– Tas loks ir plašs. Ar daudziem esmu iepazinies, daudzi sveicina uz ielas un prasa, kad būs nākamā izrāde. Cits aptur, lai pastāstītu, kas paticis. Klasiski teātru zālēs Latvijā sēž skatītājs ap gadiem piecdesmit, sešdesmit, pamatā dāmas un tad pa kādam vīrietim. Pie mums ir citādāk, ir dažādi – ir gan regulārie skatītāji seniori, gan vidējā paaudze, un, par prieku, ir arī jaunieši, kas neiet prom pēc pirmā cēliena. Pamatā tā noteikti ir visa Ogres inteliģence, iestāžu darbinieki, skolotāji. Kā teātris neesam saskārušies ar neizpārdoto biļešu problēmu.

– Jūs esat klāt arī visās savu aktieru spēlētajās vakara izrādēs?

– Es esmu režisors, un man ir jābūt katrā izrādē. Esmu katrā klāt. Aktieri nedrīkst atslābt! (Smejas.)

– Vai jums jau padomā, kas varētu būt labs materiāls, ko piedāvāt savam skatītājam?

– Sezonas repertuārs ir sastādīts, un tas vairāk orientēts uz to, lai negruzītu skatītāju vēl vairāk tajā noskaņojumā, kāds jau valda sabiedrībā. Tomēr ir arī radusies liela nepieciešamība pēc kaut kā asāka un skaidrāka par tiem procesiem, kas jau ir bijuši vēsturiski un kas tagad lielā mērā atkārtojas. Mēs kā strausi izliekamies tos neredzam, bet tie mūs vienā brīdī var totāli pievilt un apdraudēt. Nav noslēpums, ka trīs Baltijas valstu ķēdē mēs esam vājākais posms. Tāds esam bijis vienmēr. Arī šī dīvainā attieksme pret lielo, spalvaino kaimiņu. Pozīcija it kā ir skaidra, tomēr atkal zem tā ir visādas sadarbības.

Nupat Alvis Hermanis savā publikācijā aktualizēja, ka visa Jūrmala ir pilna ar Putinam pietuvinātiem cilvēkiem, kuri tur iefiltrējušies ar lielo īpašumu palīdzību. Viņi tur veido krievisko Jūrmalas daļu, kontingentu, kas nekādā veidā nav lojāls Latvijas valstij. Lasu, cik noķerti ir Krievijas spiegi ar visiem pierādījumiem, un tad – visi atbrīvoti! Visi pazūd. Un cik ir to, kas netiek noķerti? Tas man kā režisoram nedod mieru. Gribētos iestudēt izrādi, kas spēj uzrunāt par konkrētiem vēsturiskiem notikumiem. Citādi ir tā, ka mēs baidāmies ļaunumu nosaukt vārdā. Kamēr nenosaucam, varam ar to sadzīvot. Ļaunums ir bīstams, bet vēl bīstamāk ir to neapzināties.

– Bet cik liela nozīme ir vienam cilvēka vārdam, ja viņam, piemēram, nav varas? Par to mudināja domāt arī “Sanatorijas” izrāde.

– Ibsenam lielā mērā noteikti ir taisnība, ka sabiedrības vairākums ir ietekmējams un manipulējams. Cik daudz vājprāta mēs izdarām tāpēc, ka ir taču demokrātija. Cilvēki, kas redz, ka kaut ko nevajag, nokļūst kancelēšanas kultūras fokusā. Cik vienkārši ir tev aizbāzt muti un izstumt ārpus loka, kuru uzklausa. Traģēdija slēpjas tajā, ka mums nav idejas. Eiropas pastāvēšanai kā tādai vairs nav kopējas idejas. Ir labklājība, ekonomiskā attīstība, bet kur ir ideja, kas mūs satur kopā un virza? Es, mazliet strādājot ģimnāzijā ar jauniešiem, iedevu viņiem uzdevumu izteikties par tēmu “Kas mani personīgi satrauc, un par ko es nevaru palikt vienaldzīgs”. Deviņdesmit procenti jauniešu runāja par sevi: es, kā man ies, cik es pelnīšu, kā es dzīvošu, kas man piederēs... Tas ir absolūts egocentrisms. Vai no šādiem burbuļiem var izveidot valsti, kas ir spējīga turēties kaut kam pretī?