Baldones "Kazas laukos" bez kazām un ar lielo mākslu. Mākslinieki Andrejs Bovtovičs un Rita Pranča ^{Apriņķis.lv}

Ērcīgās ērces

Pirms pāris gadiem – 2022. gada vasarā – baldonieši bija pamatīgi sašūmējušies, jo Autotransporta direkcija uz ceļa Ķekava–Skaistkalne pēkšņi nomainīja autobusa pieturvietas “Kalniņi” nosaukumu pret visai impozantu vārdu – “Ērces”, kas vairumam saistījās ar visnotaļ negantu zirnekļveidīgo radījumu, pret kuru ir jāpotējas. Tomēr ne jau par godu šim posmkāju dzīvniekam pietura mainīja nosaukumu. Pirmām kārtām tas bija saistīts ar to, ka pieturu “Kalniņi” Latvijā ir daudz – no vienas vietas, arī Daugmales pagastā kaimiņos –, tāpēc, lai nejauktu pasažieriem galvu, to visprātīgāk bija pārdēvēt. Tā arī tika nolemts tādā veidā atdzemdināt taipusē senāko māju nosaukumu, kas nu nekādā ziņā nav saistīts ar zirnekļveidīgajiem.

Šis nosaukums, pēc loģikas, ir latviskas cilmes vārds “ēcis” vai “ērcis”, kas ir sinonīms vārdam “kadiķis” jeb “paeglis”. Latviski vārdam “ērcis” ir vēl viena nozīme – ‘strīdīgs jeb kašķīgs cilvēks’, bet ar šo autobusu pieturu tam, visdrīzāk, nav nekāda sakara. Tad nu, braucot no Rīgas uz Baldoni, jāizkāpj pieturā “Ērces”, jānogriežas pa kreisi Atomkalna jeb Dālderkalna virzienā uz tā saukto “Radona” ceļa pusi (tas tā nosaukts par godu padomju okupācijas laikā taipusē ierīkotajai radioaktīvo atkritumu glabātavai “Radons”), un pa meža ceļu pēc aptuveni trim kilometriem var aiztikt līdz “Kazām laukos”.

Pa ceļam ne ērces (adventa laikā tās droši vien jau devušas uz dusu), ne ērcīgus ļaužus nesastapām, tāpat arī kazas. Bet galamērķī mūs sagaida radošs un atraktīvs mākslinieku pāris, kas pirms padsmit gadiem, meklēdami mieru un harmoniju, uz turieni pārcēlās no Rīgas burzmas un šaurības un tagad rada ne tikai mākslu, bet arī kosmētiku no kazas piena. No kazu ganāmpulka (arī no citiem lopiņiem) gan viņi pirms sešiem gadiem atteikušies, to atvēlot kaimiņam, jo esot grūti savienot mākslinieka dabu ar citu dzīvju būtņu pieskatīšanu.

Viss krustu šķērsu izstaigāts

Tagad abi mākslinieki jau trīspadsmit gadus par savu dzimto pusi sauc Baldoni. Kā tas nācies? Andrejs stāsta: “Tas ir ļoti interesants stāsts. Mani senči ir no Baldones puses – gan mana vecmamma Elīna Elizabete Lauva, gan viņas vecāki un tēva vecvecāki. To, starp citu, izpētīja mana sieva Rita, kuras saknes gan meklējamas Latgalē – Krāslavā. Mana tēva māte, vecāmamma, bija beigusi medmāsu kursus un visu mūžu nostrādāja bērnu klīniskajā slimnīcā Rīgā, Vienības gatvē. Tā viņa no Baldones pārcēlās uz Rīgu un dzīvoja Torņakalnā. Bet mans tēvs bērnības gados visu laiku braukāja uz Baldoni, viņš te visu apvidu zināja. Pēc tam, cik sevi atceros, mēs braukājām uz Baldoni sēņot, kāpām ārā pieturā, kuru tagad sauc par “Ērcēm”, tolaik – par “Kalniņiem”. Gājām līdz Baldonei, observatorijai, Lilijas ezeram... Viss krustu šķērsu bija izstaigāts.

Kad drusku paaugos, jau kādos trīspadsmit gados pats sāku uz šejieni braukt, ņemt līdzi skolasbiedrus. Puikām te bija interesanti – mežos no kara laika ir saglabājušies ierakumi, varēja atrast ķiveres un durkļus. Kad Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos iepazinos ar Ritu, sāku arī viņu vest uz šejieni, gleznojām...”

Pilnīgi kājas notirpa

“Tad apprecējāmies, dzīvojām Rīgā un pirms gadiem trīspadsmit nolēmām pārcelties uz laukiem, pirkt zemesgabalu un celt sev māju – kaut ko nelielu, ne tālu no Rīgas. Skatījāmies sludinājumus, bet visu laiku tika piedāvāta lauksaimniecības zeme, milzīgi zemesgabali. Un pēkšņi Rita uzdūrās sludinājumam, ka pārdod 1500 kvadrātmetrus plašu zemi, kur tagad dzīvojam,” turpina Andrejs.

“Braucām pa Baldones šoseju uz šejieni. Domāju: super, kolosāli! Un tad zemes pārdevējs ar auto iegriežas ceļā tieši uz “Kalniņiem”. Mēs ar Ritu saskatāmies, kājas mums tirpst. Un apstājas tieši vietā, kur tagad mūsu māja. Mēs notrīcējām! Gadu pirms mūsu kāzām mēs te bijām plenērā, apsēdāmies kalniņā kaut ko iekost, nofotografējāmies, es uzgleznoju gleznu, kur mēs divatā te sēžam, tieši šajā vietā. Tagad šī glezna mums ir istabā pie sienas. Un tad viss: pērkam šo zemesgabalu! Liktenis vai sagadīšanās?”

Baldones multimākslinieki

Andrejs visu mūžu ir nodarbojies ar glezniecību un saka, ka ar gleznām arī būtu ņēmies joprojām – visu mūžu, ja ne darbīgā Rita, kurai ar glezniecību vien nepietika. Viņai iešāvās prātā ideja apgūt keramiku. Kovidpandēmijas laikā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola keramikas novirzienu piedāvāja apgūt arī pieaugušajiem, un Rita tika uzņemta. Bet, tā kā mācības pandēmijas laikā notika attālināti, vairāk apgūta teorija, nevis prakse. Tad, lai padziļināti apgūtu keramikas mākslu, Rita iestājās Mākslas akadēmijas keramiķos.

Tā arī Andreja dzīvē ienāca keramika un māls. Tika iegādāta keramikas apdedzināšanas krāsns, veidotas māla skulptūriņas un trauki. Rita pabeidza studijas keramiķos, taču ar to viņai nepietika – viņa iestājās tēlniecības maģistros un studijas turpināja. Te nu Andrejam vajadzēja pieslēgties, lai palīdzētu sievai ar lielajiem granīta un koka bluķiem tēlniecības vajadzībām – nācās strādāt ar motorzāģi un metināt. Tā Andrejs apguva metināšanas māku. Šoruden Ritas lielākais veikums šajā jomā ir nule atklātā ronīša skulptūra Ogres slimnīcas parkā.

Andrejam paralēli glezniecībai nācās pievērsties arī citam materiālam – akmenim, kokam, metālam... Viņš kā zellis palīdzēja Ritai, piemēram, ar fleksi sazāģēt kādu “lielo blāķi”. Tā nu viņi abi tagad ir gleznotāji, keramiķi un tēlnieki. Bet Rita nelikās mierā un tirdīja vīru, lai arī viņš mācās. Andrejs spurojās pretī, sakot, ka neko negrib mācīties, un vispār – gleznot viņš prot, apstrādāt koku un stiklu arī, pat metināt māk. Tā nu palika vien stikls, un nu Andrejs Mākslas akadēmijā mācās stikla mākslas katedrā.

“Es Baldonē slaucu kazas, bet viņa – pa Rīgas tusiņiem”

Kad abi pārcēlās uz Baldoni, viņiem prātā bija doma par idillisku laucinieku dzīvi un nodarbošanos ar lauksaimniecību, kas Andrejam gāja pie sirds. “Kā daudzi mākslinieki, kas pārceļas uz laukiem, domājām, ka nu sāksies lielā lauksaimniecības dzīve – būs produkti, dārziņš, dzīvnieciņi... Otrajā dienā, kad uz šejieni pārcēlāmies, Rita atrada sludinājumu, ka tepat netālu, Daugmalē, viens vecis pārdod trīs kazas. Tā mums parādījās kazas. Es vienā vakarā līdz tumsai viņām uztaisīju aploku. Tad parādījās truši un vistas, vēl pēc pāris nedēļām bites.

Rita rakājās pa internetu un atrada, ka kazas pienu var izmantot kosmētikas ražošanā. Viņa sāka vārīt ziepes no kazas piena, un tad jau nāca dažādi dezodoranti, krēmi, ziedūdeņi (tos, starp citu, var nopirkt saimniecības mājaslapā internetā, Baldones ziedu veikaliņā un veikalā “Burka” Rīgā), es sāku dzīt kandžu.”

Bet nu jau gadus sešus saimniecībā kazu vairs nav. Tās tur kaimiņš, un “Kazas laukos” saimnieki kazas pienu pērk no viņa. “Es ar kazām nodarbojos ar lielu aizrautību, bet dzīvnieki atņēma visu laiku, jo kazas vienas atstāt nevarēja, tās katru dienu bija jāslauc, tās bija jāuzrauga, jāskatās, vai viņām ūdens pienests, vai ganībās tās nav aptinušās ap mietu, un tā tālāk. Es netiku ne pie draugiem uz dzimšanas dienām, ne uz izstāžu atklāšanām. Bet mani tas tiešām aizrāva. Ataudzēju bārdu, pāris reižu aizbraucu uz izstāžu atklāšanām ar trušu sūdiem bārdā. Bet Rita tai laikā braukāja pa ārzemēm, uz plenēriem Francijā, pa visādiem Rīgas tusiņiem tusēja. Pienāca brīdis, kad es sāku sajust tādu kā nogurumu un apgrūtinājumu, gribējās kaut ko citu,” atklāti stāsta Andrejs.

Kazas tika atdotas kaimiņam, kurš nodarbojas ar kazu audzēšanu, truši palaisti “ganībās pļavā”, bites aizspietoja uz citu dravu, vistas vienā negaisa naktī nokoda lapsa. Tā mākslinieki sāka dzīvot brīvāk. Arī abas meitas palaistas dzīvē – vecākā strādā par fizioterapeiti Valmieras rehabilitācijas centrā, bet jaunākā mācās par videooperatori.

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.