Ainars Mēness: Paaudzes mainās, dziedāšanas tradīcijas ne ^{Apriņķis.lv}

Un piedzīvot Ainaram patīk – gan iesaistoties muzikālos projektos, gan apceļojot pasauli, gan kā taksometra vadītājam uzklausot visdažādākos cilvēkus. “Dzīvoju darbu viesulī un izbaudu to,” atzīst Ainars. Vaicāts, kur viņam rodas tik daudz enerģijas, viņš nosmej: tā kā ir dzimis Lauvas zīmē Ugunīgā Zirga gadā, pulvera esot gana.

– Jums ir ļoti interesants uzvārds.

– Jā, esmu Mēness – kā debesu spīdeklis, nevis kalendāra vienība. Padomju gados gan biju Mēnesis. Tolaik armijā krievi nevarēja saprast, kā tas var būt, ka vectēva uzvārdā ir divi burti “s”. Starp tiem ielika burtu “i”. Brīvvalsts laikā atguvu savu īsto uzvārdu. Starp citu, esmu Ainars ar īso ”a”. Tētis jaunībā nodarbojās ar svarcelšanu, Latvijā ieguva sudraba medaļu. Manis tad vēl nebija. Kad es piedzimu, viņam ļoti patika šis vārds. Tolaik bija arī tāds sportists šķēpmetējs Ainars Leja. Šis vārds nāk no somu valodas un nozīmē ‘zobens’. Varbūt tādēļ man ir tik daudz enerģijas un pārliecības. Turklāt esmu dzimis Ugunīgā Zirga gadā un pēc horoskopa esmu Lauva. Tātad visas izpausmes jāreizina ar divi – jebkura pozitīvā un negatīvā lieta. Starp citu, vācu valodā ir vārds einer, kur divskani “ei” izrunā plati, gandrīz kā “ai”, – tā vācieši saka, kad vēlas pateikt vārdu “viens”.

– Zinu, ka esat beidzis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un darbojaties Latvijas Radio korī.

– No 1993. līdz 1996. gadam dziedāju Latvijas Radio kora tenoru grupā pie diriģenta Sigvarda Kļavas.

– Kā ceļš jūs aizveda līdz Salaspilij un korim “Elpa”?

– Savulaik šis koris piedzīvoja krīzi un izjuka. Tad mani uzmeklēja draugi no Salaspils un teica, ka koris taču grib dziedāt! Tā nu mēs šo kori reanimējām. Mans draugs Gunārs Kūkojs, ar kuru kopā savulaik strādāju Latvijas Radio korī, jau kādu laiku dziedāja korī “Lōja”. Viņš konstatēja, ka “Elpa” ir pajukusi, un teica, ka vajadzētu kaut ko darīt lietas labā. Tā es nolēmu mēģināt, pamazām savācu kolektīvu. Piedalāmies Dziesmu svētkos un kuplinām koncertus arī Mežaparka estrādē. Pērn bijām “Grand Prix” laureāti pilsētkoru grupā Dikļos – labākie.

– Dzirdēju, ka tie nav vienīgie “Elpas” panākumi.

– Pagājušā gada pavasarī mēs piedalījāmies pareizticīgo koru konkursā Polijā, Hajnuvkā, kur ieguvām pirmo vietu. Šis un “Grand Prix” Dikļos ir mūsu augstākie sasniegumi pērn. 2017. gada Eiropas Koru olimpiādē kategorijā “Kamerkori, vokālie ansambļi” ieguvām sudraba diplomu. Vēl esam braukuši uz starptautiskajiem koru festivāliem gan Gruzijā, gan Ukrainas Karpatos. Šī pieredze mums bija dvēselei ļoti tuva. Iepazīstamies ar to pusi, kas ir vairāk uz austrumiem. Dzīvē viss notiek negaidīti, ar to mēs rēķināmies. Neviens jau nedomāja, ka 21. gadsimtā Eiropā notiks karš.

Bet kori vadot un organizējot koncertdzīvi, ļoti svarīgs ir komandas darbs. Viens nav karotājs! Man ir lieliska komanda. Kormeistare un pasākumu organizatore Evija Lipiņa ir neatsverams balsts kora izaugsmē. Viņas darbaspējas ir milzīgas un katra pasākuma veidošana ir neatkārtojams piedzīvojums! Tas korim dod pozitīvo enerģiju jauniem piedzīvojumiem. Un jau vairākas sezonas ar kori pacietīgi un skrupulozi ar atsevišķām balss grupām strādā mans studiju biedrs un labs draugs Agnis Augustinovičs. Kā ilggadējs VAK dziedātājs, viņš lieliski izprot dažādus mūzikas stilus, kas palīdz korim kvalitatīvāk nodziedāt jebkura žanra dziesmas. Noteikti gribu teikt lielu “paldies” manai lieliskajai komandai!

– Kas tagad ir iecerēts muzikālajā sfērā? Kādos pasākumos koris piedalīsies? 

– Mūsu ciešs uzskats ir tāds, ka cilvēkiem ir vajadzīga socializēšanās, un to mēs arī nodrošinām. Mūsu kora mēģinājums sākas ar tēju un pīrādziņiem vai maizītēm. Mēs aprunājamies, pasocializējamies un tikai tad ķeramies pie darba. Mērķus nosakām kopīgi. Ja noskaidrojam, ka lielākā daļa vēlas piedalīties kādā pasākumā, tad mēs to arī darām. Kā saka, tiek ievēroti labākie demokrātijas principi.

– Kā jums ienāca prātā doma par socializēšanos? Ne visur šāda tradīcija tiek piekopta. Vai koristi paši piedāvāja, ka vajag sanākt un iedzert tēju, apēst kādu maizīti? 

– Nē, šai tradīcijai saknes stiepjas tālākā pagātnē, kad es ceļoju pa pasauli ar dažādiem koriem. Redzēju, ka koristi, piemēram, sestdienās satiekas uz visu dienu – vai tas bija saieta namā vai baznīcā, nav svarīgi. Viņiem galvenais bija šī socializēšanās, nevis sasniegumi, konkursi. Protams, tobrīd mums tas likās jocīgi, jo mēs visi strādājām pēc viena rāmīša – septiņos sākam, desmitos beidzam, pauze tik un tik minūtes, strādājām bez sarunām, bez ierunām, bez humora, bez iebildēm un tamlīdzīgi. Tas viss bija diezgan nogurdinoši.

Šobrīd daudzi cilvēki, īpaši mazpilsētā, nav gatavi tādam režīmam, un tas arī nav vajadzīgs. Lai mēs saglabātu savas tradīcijas un savu kultūras mantojumu, mums visupirms jābūt ļoti cilvēcīgiem un iejūtīgiem. Mēs nevaram būt ar cirvi rokās. Manuprāt, tas nenes vajadzīgo rezultātu. Cilvēki emocionāli pievelkas pie tiem, kas domā citādi, nepiespiež un nepieprasa obligātumu. Daudz var panākt ar brīvprātību, nevis spaidiem.

– Cik liels ir jūsu koris? 

– Uz papīra vai realitātē? Koru skatē mēs bijām četrdesmit pieci dalībnieki, bet parasti mēģinājumus apmeklē vidēji divdesmit, trīsdesmit dziedātāju. Ja ir visādas epidēmijas, tad, protams, nāk mazāk.

– Vai uzņemat arī jaunus dalībniekus?

– Jā! “Elpas” dziedātāju pulkam var pievienoties visa gada garumā. Kā rakstīts mūsu tīmekļvietnē, ja dungošana mājās tev kļūst par garlaicīgu, tad nāc – dungosim kopā gan latviešu kormūziku, gan garīgo mūziku, gan populāro mūziku, gan arī tavu mīļāko dziesmu!

Mums dziedāšana ir prieks, atpūta, enerģija, atklāsme un lielisks kopā būšanas veids. Paaudzes mainās, taču dziedāšanas tradīcijas ne. Vai tie būtu pasākumi kultūras namā vai koncerti baznīcās, vai draudzības vakari ar citiem Latvijas koriem, mēs visam gatavojamies ar neizsīkstošu vēlmi un lielu atbildību.

– Kādā vecuma grupā ir koris “Elpa”?

– Mums nav nekādu ierobežojumu. Nāk arī sešpadsmitgadīgi skolēni dziedāt kopā ar savu mammu vai tēti. Altu grupā ir cilvēki pensijas vecumā, viņiem ļoti labi turas balss. Dzied gan mūzikas skolotāji, gan banku un lidostas darbinieki, kuriem ir talants, lieliskas dotības un vēlme dziedāt.

Ziniet, dziedāšana palīdz noturēt veselību. Ir stāsts par kādu kanādiešu koristu, kurš 80 gadu vecumā aizgāja pie ģimenes ārsta pārbaudīt savu veselību. Dakteris pajautāja, ko viņš ikdienā dara. Vīrietis atbildēja, ka reizi nedēļā dodas dziedāt korī. Ārsts sacīja: jūs esat praktiski vesels, uz redzēšanos! Tā ir atbilde uz jautājumu, ko dod dziedāšana.

– Kā jūs savu dzīvi saistījāt ar dziedāšanu un kordiriģēšanu? Vai jau skolas laikā bijāt kora dalībnieks?

– Es nāku no skolotāju ģimenes trešajā paaudzē. Mana vecmamma, kā arī tētis, mamma, māsa, krusttēvs un krustmāte bija skolotāji. Tādēļ es esmu nevis pedagogs, bet gan diriģents. Tā sanāca, ka bērnībā man iepatikās spēlēt klavieres. Es skolojos klavierspēlē, taču pabeidzu Saldus Mūzikas skolu ar viduvējām atzīmēm. Sapratu, ka pianists es laikam nebūšu, jo man nav pacietības sēdēt pie instrumenta sešas stundas dienā. Meklēju, kas vēl varētu būt interesants, un parādījās iespēja mācīties diriģēšanu. Iestājos Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, nevis aizgāju uz Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolu. Divus gadus nomācījos Rīgā, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas nodaļā. Bet vienalga vēlāk nonācu Liepājā – pabeidzu mūzikas vidusskolu, kuras direktors tolaik bija Valdis Vikmanis.

– Un pēc tam devāties uz Latvijas Mūzikas akadēmiju?

– Jā, toreiz tā vēl bija konservatorija, mācījos kora diriģēšanu pie Jevgēņija Augustinoviča, kas ir Imanta Kokara audzēknis. Biju vienā kursā ar Mārtiņu Klišānu. Tāda bija tā notikumu ķēdīte. Vēl paguvu izdienēt padomju armijā, tiku redzējis arī to pulveri.

Padomju laika beigās divus gadus esmu vadījis kolhoza kori Aizkrauklē. Pēc tam 2013.gadā liktenis mani saveda kopā ar Māru Batragu, un desmit gadus kopīgi vadījām vīru kori “Staburags”. Tā pamazām es attīstījos. 2015. gada rudenī saņēmu piedāvājumu doties uz Salaspili, un tagad esmu tur. Te mana sirds ir visvairāk. Paralēli tam visam daru pilnīgi citu lietu – tas varbūt liksies pilnīgi neticami, bet es no 1997. gada strādāju par taksometra vadītāju.

– Cik interesanti! Kā tagad ir taksometru jomā? Laikam konkurence ir liela un braucēju nav tik daudz, vai tieši otrādi?

– Specifika ir ļoti vienkārša. Lai viss izdotos, viens no galvenajiem noteikumiem – tev jābūt nelielam psihologam. Katram, kurš kaut kur dodas, jau ir kāda vēlme, kāda vajadzība, un tev jābūt tam, kas visu saved kārtībā. Kā taksists divas reizes esmu vedis dāmas, kas bija sakravājušas mantas un devās prom no vīriem. Mēs tikām līdz pusceļam, parunājāmies, vienojāmies, ka viņas mēģinās vēl, un griezāmies atpakaļ. Tā, lūk!

Tas nav viegli, protams, ir žuļiki, visādas citas lietas. Šobrīd jau darboties šajā sfērā ir vienkārši, strādāju “Bolt” platformā, un tas ir brīvs izvēles darbs. Man ir pašam sava mašīna un darbinieks, mēs sarunājam maiņas. Kad man jābūt korī, tad strādā mans pārinieks. Tā mēs palīdzam cilvēkiem pārvietoties.

– Vai jums sanāk arī atpūsties?

– Protams. Piemēram, Ziemassvētki, Vecgada vakars un Jaungads, taksistiem ir īstais pļaujas laiks. Līdz ar to ir jāizplāno, ka tu vienu laiciņu strādā, pēc tam atpūties un baudi kopā ar bērniem kādu vakarēšanu. Tāpat man sanāk arī dažādi braucieni saistībā ar mūziku.

Es jau divdesmit divus gadus dziedu arī pareizticīgo korī “Blagovest”. Tā ir vēl viena mana šķautne. Papildu tam es dienu LR Zemessardzē un dziedu Zemessardzes korī “Stars”. Decembrī iededzām eglīti kopā ar mūsu prezidentu. Esmu ierauts lielā darbu viesulī. Cik ilgi to cilvēks var izturēt, neviens nezina, bet vajag kaut ko darīt, nevar sēdēt stūrī un raudāt.

– Kur jūs gūstat enerģiju, lai paveiktu tik daudz lietu?

– Nekas jau nav neiespējams, viss ir galvā. Protams, laiku ir jāmāk plānot, un tas ir visgrūtāk. Tā kā es nāku no Kurzemes laukiem un mani senči, tā teikt, mācēja strādāt ar zemi, arī es to protu. Tas nozīmē, ka mēs droši vien enerģiju ņemam vai nu no augšas, vai arī no zemes. Vienkārši esam piedzimuši īstajā laikā un vietā. 

– Cik bērnu jums ir?

– Man ir dēls un meita. Klasiska latviešu ģimene. Meita ir vecākā. Viņa dzīvo Salaspilī, dēls Rīgā. Abiem ir mūzikas skolas diplomi. Tas bija mans pirmais uzstādījums – vispirms iegūsti mūzikas skolas diplomu, tālāk dzīvē dari pats, ko vēlies. Zināšanas mūzikā nekad netraucē. Es domāju, ka bērni man ir pateicīgi par to. 

– Tikko sācies jaunais gads. Vai ir kādi jautājumi, par kuriem šajā laikā vairāk piedomājat?

– Tagad visi cilvēki ir bailīgi, un es par to esmu diezgan sašutis. Var slēpties feisbukā, gānīties un darīt tamlīdzīgas lietas, tas ir nežēlīgi. Kā divkaujā – atnāc, noskaiti soļus un tad izrēķinies. Pasaulē šobrīd ļoti pietrūkst miera un saticības. Vajag būt empātiskākiem. Un vairāk priecāties par labo, novērtēt pasaules krāsainību un daudzveidību. Esmu laimīgs, ka savā dzīvē varu darīt to, kas man patīk. Un arī lasītājiem gribētu novēlēt – saskatīt vairāk gaišuma ikdienā, sajust sevī enerģijas avotu, atrast savu aizraušanos, lai dzīve iemirdzētos, ieskanētos košāk.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.