Mūziķis Dons Jaffē un viņa radošais mūžs ^{Apriņķis.lv}

Koncertā “Mūsu komponisti  – Saulkrastiem un pasaulei” skanēja janvāra jubilāru Dona Jaffē un Māra Lasmaņa radītie skaņdarbi, to skaitā – īpaši Saulkrastiem veltīti opusi. Čellista un komponista Dona Jaffē svīta-fantāzija “Saulkrasti” sasaucās ar fotogrāfes Gitas Memmēnas tvertajām gadalaiku ainām Saulkrastu novadā. Pianista un komponista Māra Lasmaņa skaņdarbu cikla “Saulkrastu dienasgrāmata” miniatūras ilustrēja piejūras daba fotogrāfes Maijas Druvas atspoguļojumā.

Koncerta viesiem tika līdzdalītas arī epizodes no Dona Jaffē dzīvesstāsta un Māra Lasmaņa atziņas. Komponistu devumu Saulkrastiem un pasaulei atskaņoja mūziķi Elizabete Gulbe (arfa), Kārlis Klotiņš (čells), Konstantīns Paturskis (vijole), Rihards Plešanovs (klavieres), Pēteris Trasuns (alts) un Arvīds Zvagulis (vijole).

24.janvārī jubileju svinēja čellists un komponists Dons Jaffē, kurš Saulkrastus jau divdesmit piekto vasaru sauc par savu iedvesmu un Latvijas mājām.

Patiesi neparasts mūžs

Jūlijs Saulkrastos ir jūrā mirdzošas saules gaismas piestrāvots, silti glāstošs, bet dažkārt vasaras tveicīgo mieru pāršķeļ lietusgāzes. Tad koki un cilvēki ieelpo dzidro gaisu, kas iesilstot atkal savērpj vasaras dienu ritumu, lai viss sāktos no gala. Tieši tāda ir pirmā jūlija diena, kad, tiekoties Dona Jaffē un viņa dzīvesbiedres Elzas vasaras mājā, mūsu mierīgo sarunu pārtrauc spēji ieradies negaiss. Lietus šaltis brāžas un kapā zaļās lapenes jumtiņu ar orķestra sitaminstrumentu grupas jaudu. “Gluži kā viņu dzīve...” man ienāk prātā.

Atceros komponista radīto svītu-fantāziju “Saulkrasti”, kas bija mans pagājušās vasaras atklājums. Pirmo reizi to klausoties, radās jautājums: kādai jābūt cilvēka dzīvei, lai uzrakstītu šādu skaņdarbu? Meklējumi tīmeklī pārsteidza ar to, cik gan trausla ir cilvēka dzīvība un cik atkarīga no šķietamām nejaušībām var būt izdzīvošana. Latvijas Radio  3 “Klasika” žurnāliste Ilga Auguste to ietvērusi šādos vārdos: “Dona Jaffē mūžs ir bijis patiesi neparasts. Ne mazums tajā bijis dramatisma un laimīgu likteņa pavērsienu, kas atbalsojušies vairākos Dona Jaffē autobiogrāfiskajos skaņdarbos un pilnīgi noteikti varētu kalpot par lielisku sižetu spraigai piedzīvojumu filmai.”

Par šo briesmu pilno dzīvības ceļu ir tapusi ne viena vien saruna ar Latvijas žurnālistiem, piemēram, intervijā Latvijas Radio 3 programmas “Klasika” vadītājai Sandrai Ņedzveckai īsi pirms Dona Jaffē 80. jubilejas 2013. gadā, bet Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Ilona Miezīte to atspoguļojusi muzeja interneta žurnāla “Stāstnesis” 18. numurā, kas iznāca 2022. gada 27. jūnijā.

“Kaislības” kā izaicinājums

Dons Jaffē nekad nav apzināti mācījies kompozīciju, viņa radošā darbība kā komponistam aizsākusies nejauši, varētu teikt – kā spīts, kā izaicinājums orķestra kolēģa Blūma pēc koncerta nejauši izmestai piezīmei. 1998. gadā, pēdējā simfoniskās mūzikas koncertā pirms pensionēšanās no darba orķestrī, Dons kā čellists simfoniskā orķestra sastāvā atskaņojis kādu jaunu, modernu skaņdarbu. Noejot no skatuves, kolēģis Blūms čellistam apvaicājies, vai viņam paticis tikko atskaņotais skaņdarbs, uz ko Dons vaļsirdīgi atbildējis, ka nē. Blūms attraucis: “Nu tad pamēģini pats, tad tu zināsi, ko nozīmē komponēt!”

Pārrodoties mājās, kolēģa piezīme nav likusi mieru, un dažās dienās tapis skaņdarbs “Passionen” (“Kaislības”). Pirmatskaņojumā čella partija tikusi uzticēta Dona Jaffē dēlam Ramonam. Skaņdarbs atskaņots mūzikas festivālā pirms Dmitrija Šostakoviča skaņdarba, bet, neskatoties uz to, izraisījis pārsteidzošu kritiķu atzinību, pēc kā Ramons iedrošinājis tēvu turpināt komponēt. Un tā, 1998. gadā pievērsies komponēšanai, Dons radījis divdesmit piecus skaņdarbus.

Lai gan Dona Jaffē skaņdarbus atskaņojuši arī latviešu mūziķi, tajā skaitā izcili kori (“Kora simfoniju” – Latvijas Radio koris Kaspara Putniņa vadībā, dramatisko “Todesfuge” – Valsts akadēmiskais koris “Latvija” diriģenta Māra Sirmā vadībā, piedaloties Ramonam Jaffē un ērģelniecei Kristīnei Adamaitei), daudz biežāk viņa radošie darbi izskanējuši ārpus Latvijas robežām – piemēram, komponista deviņdesmit gadu jubilejai veltītais koncerts 2023. gadā notika Hamburgā, koncertzāles “Elbphilharmonie” Mazajā zālē.

Kā Mozus laikos... “Exodus 71”

Jūlijs starp vasaras prieka un atpūtas brīžiem nes līdzi arī kādas skaudras atmiņas  – Rīgā notiek “Dzīvo gājiens”, lai pieminētu veselas zudušas dzimtas, jo daudziem holokaustā izdzīvojušajiem ebrejiem nebija palicis dzīvs neviens ģimenes loceklis.

“Exodus” jeb “Iziešana” ir otrās Mozus grāmatas nosaukums Bībelē, Vecajā Derībā. Tā stāsta par bēgļu gaitām – Izraēla tautas iziešanu no verdzības Ēģiptes zemē un ceļojumu tuksnesī līdz Apsolītās zemes sasniegšanai. Sarunā ar Donu un Elzu pārsteidzoši bieži parādās šis “Exodus” stāsts, kas bijis jāpiedzīvo gan viņam vienam, gan abiem kopā.

Dona vecāki pameta Latviju 1941. gadā bailēs par savu trīs bērnu dzīvību, bet ģimenes ceļš aizveda uz Sibīriju, kur Donam nācās stāties pretī gan vilkiem, gan cilvēkiem. Atgriežoties Latvijā, Dons savā apdāvinātībā atguva nokavēto, četru gadu laikā bez īpašas piepūles pārlecot visai vidusskolas programmai, turklāt  Dārziņskolā, sava stingrā, bet cilvēcīgā un vērīgā skolotāja Pētera Komisāra vadīts. Arī savam dēlam Ramonam Emīla Dārziņa Mūzikas skolas pirmajās klasēs Dons bijis pats stingrākais pedagogs.

Čellista darbs Latvijas Nacionālās operas un Rīgas Radiofona orķestrī sniedza gandarījumu, bet politiskā apspiestība nomāca. “Kad mēs iepazināmies,” stāsta Elza, “es biju piecus gadus jaunāka – man bija tikai septiņpadsmit gadu –, un Dons teica: “Ja tu vēlies ar mani precēties, tev jāzina, ka mēs pie pirmās izdevības pametīsim Padomju Savienību.” Bet tas bija 1954.–1955. gadā, jūs saprotat? Tas bija apmēram tāpat, kā viņš teiktu: “Mēs lidosim uz Mēnesi!” Bet pienāca 1971. gads, un, par spīti grūtībām, mēs izceļojām uz Izraēlu, un Dona kamersimfonija “Exodus  71” stīgu orķestrim ir veltīta tieši šiem notikumiem. Tās pirmatskaņojums izskanēja Vācijā, čella partiju atskaņoja Ramons Jaffē, bet klavieres spēlēja latviešu pianists Vestards Šimkus.”

Dons nekad nav baidījies stāties pretī briesmām. Slaidajiem čellista pirkstiem nācies tikt galā gan ar krievu tanka vadību, kad viņš bija iesaukts dienestā padomju armijā, gan ar krasi atšķirīgo amerikāņu tanku, kad brīvprātīgi devās palīgā Izraēlas armijai Jom Kipur kara laikā. Bet, pārdomājot piedzīvoto, viņa izvēle vienmēr bijusi  miers, par spīti tam, ka nācies mainīt mītnes zemi. “Sava garā mūža laikā esmu vērojis cilvēkus un secinājis, ka diemžēl viņi neko no šīs karošanas pieredzes nav mācījušies,” saka Dons. Pēc trim gadiem, kas bija pavadīti Izraēlā, Jaffē ģimene devās uz Vāciju un jau daudzus gadus par savām pastāvīgajām mājām sauc Brēmeni, kur Dons ilgus gadus spēlējis Filharmonijas orķestrī, bet Elza tikpat ilgi un uzcītīgi strādājusi par medmāsu klīnikā.

Saulkrastiem un pasaulei

Kad jautāju, kurš komponista skaņdarbs abiem ir tuvāks, Dons pārliecinoši atbild, ka joprojām  – pats pirmais, bet Elza teic, ka viņa nemaz tā nevarētu izvēlēties, un ar dzimtas hronista aizrautību stāsta par skaņdarbu tapšanas vēsturi, koncertu vietām, pieminot gan ģimenes locekļiem veltītos skaņdarbus, piemēram, poētiskos “Serafinas sapņus”, gan pasūtījuma skaņdarbus, kā trio “Balāde par forelēm”, kas pirmoreiz atskaņota Šūbertiādes laikā Dānijā.

“Mēs esam jau trīs mūziķu paaudzes un bieži vien esam snieguši koncertus kopā,” saka Dons. “Abi mūsu bērni spēlēja čellu, bet meita Diāna tomēr izlēma par labu zinātnei un savā jomā ir izcila,” piebilst Elza. Arī mazmeita Serafina muzikālo izglītību sākusi ar čella lociņu rokās, bet vēlāk izvēlējusies arfu. Šķiet, tieši Serafinas izvēle iedvesmojusi Donu Jaffē radīt vairākus skaņdarbus arfai un čellam. Un šogad 23. janvārī atskaņojumu kultūras namā “Zvejniekciems” piedzīvoja nošu plauktā pailgi iegūlusī un, iespējams, Latvijā vēl neatskaņotā svīta-fantāzija “Saulkrasti” arfai un čellam (2003), kur mūzikas skaņās ietērpti visi gadalaiki.

“Mans tēvs ļoti mīlēja Latviju,” saka Dons. “Es mīlēju Rīgu, par spīti tam, ka jutu  – Padomju Savienībā nav palikšanas. Pēc divdesmit gadiem atgriežoties, jutos nedaudz vīlies Rīgā, turpretī Saulkrastus un jūru iemīlēju arvien vairāk un vairāk.”