Antra Vilmane Ulbrokā: Es zinu, ka varu un varēšu lepoties ar saviem dejotājiem! ^{Apriņķis.lv}

– Savā ikdienas darbā jūs esat daļa no Ropažu novada kultūras dzīves. Kā jūs raksturotu tās nozīmi bērnu un jauniešu attīstībā?

– Manuprāt, Ropažu novada kultūras dzīve ir kļuvusi bagātāka un daudzveidīgāka – it sevišķi tagad, kad mūsu novads ir kļuvis lielāks un bagātāks ar pagastiem; tas nozīmē, ka mēs esam kļuvuši bagātāki ar kultūras namiem un to piedāvātajiem pakalpojumiem gan izrāžu un koncertu ziņā, gan arī ar piedāvātajām iespējām bērniem un jauniešiem. Mūsdienās, kad apkārt ir daudz dažādu vilinājumu (un ne jau visi ir tie labākie), manuprāt, apkārtējai videi un visiem pašvaldības un kultūras jomas darbiniekiem, un ne tikai viņiem, bet visiem cilvēkiem ir nozīmīga loma bērnu un jauniešu attīstībā, jo atbilstoša vide nodrošina sakarīgu laika pavadīšanu, tostarp – iespējas bērniem un jauniešiem apmeklēt dažādus pasākumus, radošās darbnīcas, mākslas, mūzikas, deju un citas aktivitātes, kas attīsta viņu talantus, pašizpausmi un piederības sajūtu skolai, pagastam un novadam.

– Ar bērnu un jauniešu deju kolektīviem strādājat jau krietnu laika sprīdi. Ko varat pastāstīt par saviem audzēkņiem?

– Ulbrokas vidusskolas bērnu deju kolektīva “Pastalnieki” vadītāja esmu jau divdesmit gadus, savukārt Ulbrokas jauniešu deju kolektīvu vadu jau piekto gadu Šajos gados, protams, ir mainījušies gan bērni, gan viņu skatījums uz pasauli. Sākumā kolektīvā bija aptuveni trīssimt mazāku un lielāku dejotāju un bija nepieciešama palīdzība, lai veiksmīgāk strādātu un organizētu dejotāju dzīvi, tāpēc mums pievienojās otra vadītāja – Aiga Medne. Diemžēl Covid-19 pandēmija ieviesa savas izmaiņas – tagad mūsu kolektīvā ir aptuveni simt dejotāju.

Šogad mūsu dejotāji ļoti nopietni gatavojas Skolēnu dziesmu un deju svētkiem – mēģinājumos bērni ir klusāki, draudzīgāki, centīgāki, drosmīgāki. Kādreiz pat mūs, skolotājas, cenšas pamācīt, kā viņiem ir vieglāk pagriezties un cik tālu viņi var aizdejot – pat ar domu, ka varbūt vajag kaut ko pamainīt tajā dejā. (Smaida.)

– Kas jūs pamudināja sākt mācīt jauniešiem tautas dejas?

– Tautas dejas man ir patikušas vienmēr – jau tad, kad pati mācījos skolā un dejoju skolas kolektīvā. Dejoju, un tad kādā brīdī manā deju dzīvē iestājās paliels pārtraukums. Pēc augstskolas atnākot strādāt uz Ulbrokas vidusskolu, man pat prātā nenāca, ka kādreiz vadīšu deju kolektīvu. It sevišķi tobrīd, kad Ulbrokas vidusskolā bija deju kolektīvs, kuru vadīja vadītāja ar lielo burtu. Taču, kā zināms, dzīvē viss mainās – pēc gada šī vadītāja aizgāja no darba, un mans vecākais dēls palika bez dejošanas. Tolaik es biju 1. klases skolotāja un, ilgi nedomājot, aizgāju pie direktores vietnieces Antonijas Trukšānes un teicu, ka gribu pamēģināt vadīt 1. klases kolektīvu. Visu nakti negulēju – domāju, ko esmu izdarījusi, un sapratu, ka laikam esmu pārsteigusies. (Smejas.)

Nākamajā rītā gāju atteikties, taču direktora vietniece uz mani paskatījās, pasmaidīja un teica, ka esmu vadītāja visam kolektīvam. Tā šeit nostrādāju visus gadus; šajā laikā abi mani dēli pabeidza vidusskolu, un arī “Pastalniekos”, protams, viņu dejošanas laiks beidzās. Kad pēc gada viņi paziņoja, ka ir atraduši astoņus jauniešu pārus un ka deju kolektīva vadītāja būšu es, jo man vakaros neesot ko darīt, tobrīd patiešām jutos pagodināta un lepna par to, ka jaunieši izvēlējušies tieši mani. Tā nu par jauniešu deju kolektīva vadītāju strādāju joprojām, un šogad maijā mūsu kolektīvs svinēs piecu gadu jubileju.

– Kādi ir lielākie izaicinājumi, vadot bērnu un jauniešu deju kolektīvus, – apgūstamais repertuārs, tērpu sagādāšana, jauniešu atsaucība? 

– Mazie dejotāji tagad ir mazāk motivēti, jo bieži vien nevis pats bērns, bet gan viņa mamma vai tētis vēlas, lai viņu bērns dejotu. Daudziem interesantākas šķiet sporta nodarbības, daudzi apmeklē mākslas un mūzikas skolu, un pa vidu esam mēs, “Pastalnieki”. Deju repertuārs šā gada deju svētkiem arī nav viegls, tas no dejotājiem prasa lielu koncentrēšanos un uzmanību, jo deju raksti mainās, vajag atcerēties gājienus, vietas, soļu kombinācijas… (Domā.) Brīžiem šķiet, ka tūdaļ nolaidīsies rokas, taču, kad pēc mēģinājuma pienāk klāt kāds dejotājs, samīļo, pasaka paldies par mēģinājumu, tad saproti, ka vajag turpināt, un tad tu priecājies par katru apgūto dejas gājienu, katru izdošanos.

Liels izaicinājums ir tautastērpi, jo to prasības mainās ik pa brīdim: zeķes, brunču garums, matu sakārtojums… Tāpēc cenšamies ar skolas un pašvaldības materiālo atbalstu veidot, labot, pāršūt, pielāgot un pasūtīt tautastērpu detaļas. Skatē tērpiem jābūt pareizi sakomplektētiem, meitenēm brunču garumam un zeķu garumam jābūt vienādam; tas pats attiecas uz puišu biksēm. Tāpēc ļoti cenšamies, lai mūsu dejotāji būtu skaisti un atbilstu visām dejas prasībām.

Savukārt jaunieši, protams, ir ar savām ambīcijām, prasībām, ļoti aizņemti ar visādām citām nodarbēm, bet pa vidu visam ir “es”. Tajā pašā laikā zinu, ka uz jauniešiem var paļauties – ka viss būs izdarīts, viss būs izdejots, un es atkal varēšu ar viņiem lepoties.

– Cik grūti vai viegli ir motivēt jauniešus nākt dejot deju kolektīvā un uzturēt viņu interesi laikā, kad apkārt ir tik daudz darāmā, digitālā pasaule un citas lietas?

– Jau minēju, ka pasaule ir pilna ar dažādiem piedāvājumiem, un sevī ievelk arī digitālā pasaule. Taču tos jauniešus, kuri dejo, nevajag motivēt, jo mums kolektīvā ir koncerti, ballītes, dažādi pasākumi. Grūtāk ir atrast jaunus dejotājus, un to darām kopīgi – meklē jaunieši, piedāvāju es.

– Jūsu darbā būtiska noteikti ir arī sadarbība ar dejotāju vecākiem un viņu atbalsts. Kāda ir jūsu pieredze?

– Neapšaubāmi, atbalsts no vecākiem veido puisi no mūsu darba. Viņu pienākums ir sekot līdzi tam, lai bērns nāktu uz mēģinājumiem, sapucēt viņus uz koncertiem, nopirkt nepieciešamās deju lietas. Ļoti priecājos par vecākiem un mūsu sadarbību, jo vienmēr esmu jutusi atbalstu un pretī nākšanu. Protams,  kādreiz gadās arī kāda nesaprašanās, taču viss tiek izrunāts un atrisināts.

– Kā jūsu vadītajos kolektīvos notiek gatavošanās svētkiem? Varbūt ir kādas īpašas tradīcijas vai pieeja, kuru izmantojat? 

– Gatavošanās notiek divus gadus, kuru laikā apgūstam deju repertuāru. Nekādu īpašu tradīciju gan mums nav, jo es uzticos dejotājiem un zinu, ka viņi izdarīs visu no savas puses.

– Kāda, jūsuprāt, ir skolēnu dziesmu un deju svētku nozīme bērnu un jauniešu dzīvē, un vai varam būt droši, ka pēc laika viņi būs redzami arī pieaugušo deju kolektīvu rindās?

– Ir bērni, kas grib piedalīties deju svētkos, bet ir arī bērni, kas to negrib, jo tas ir smags darbs divu gadu garumā. Taču kopumā deju svētki piedāvā neaizmirstamus mirkļus – kopābūšanu, uzstāšanos visiem kopā. (Domā.) Lai cik savādi tas būtu, taču, kad esam izauguši, visiem ar aizrautību stāstām, ka esam piedalījušies kādos no deju svētkiem, un lepojamies ar šo faktu. Vai šie bērni un jaunieši papildinās pieaugušo deju kolektīvu rindas? Visi droši vien ne, taču ļoti ceru, ka daži tomēr izvēlēsies saistīt savu dzīvi ar deju.

– Vai jūsu kolektīvam ir bijuši kādi īpaši sasniegumi vai spilgti mirkļi iepriekšējos dziesmu un deju svētkos?

– Katri deju svētki jau ir tie spilgtie mirkļi ikvienam vadītājam, jo, kā zināms, uz deju svētkiem visi kolektīvi netiek. Turklāt iepriekšējie deju svētki, kā atceramies, bija tā sauktie “E-deju svētki”, jo tie notika attālināti pandēmijas dēļ. Taču kopā ar jauniešiem tikām uzaicināti piedalīties deju svētkos programmā “Balts” arēnā “Rīga”, un tas tiešām bija izaicinājums! 

– Kādas ir jūsu lielākās cerības, izaicinājumi un mērķi, domājot par šā gada svētkiem? 

– Cerība, izaicinājums un mērķis savijas kopā: mūsu dejotāji apgūs deju repertuāru, izdejos to; kopā būšana deju mēģinājumos un svētkos stiprinās kolektīva garu, padarot šos svētkus neaizmirstamus gan dejotājiem un viņu vecākiem, gan man un visiem, kas ir iesaistīti šajā radošajā un fantastiskajā deju pasākumā. Es zinu, ka varu un varēšu lepoties ar saviem dejotājiem!

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.