Foto: "Porcelāna puika" Teo no Baldones ^{Apriņķis.lv}

Kolekcijā vairāki tūkstoši trauku

Baldonietim Teo Ralfam Jākobsonam Pierīgā bijušas vairākas Rīgas porcelāna izstādes – gan Baldones, Ķekavas un Olaines muzejā, gan Salaspils Nacionālajā botāniskajā dārzā. Tagad tāda būs arī Rīgā – Dabas muzejā. Viņa kolekcijā ir vairāki tūkstoši priekšmetu – krūzes, šķīvji, servīzes un tā tālāk. Porcelāna kolekciju viņš sācis veidot, mācoties Baldones vidusskolā, un tagad to turpina, jau būdams ainavu arhitektūras students Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē Jelgavā.

Par to, kādēļ sācis interesēties par porcelānu, Teo Ralfs stāsta: “Porcelāns mani ļoti uzrunāja tad, kad Rīgas porcelāna rūpnīcu, bijušo Kuzņecova fabriku, jauca nost, jo mana radiniece – vecvecmammas māsa – tur strādāja par apgleznotāju vēl no pirmskara laika līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Arī vēlāk citi radinieki tur strādāja.”

2014.gadā, kad sākās intensīva Rīgas porcelāna rūpnīcas nojaukšana, vectēvs mazdēlu rosinājis aizbraukt uz Ķengaragu un paskatīties, kas notiek ar rūpnīcu: “Atklājām, ka tur pie žoga bija izmesti trauki – ražošanas paraugi –, tos es arī savācu. Biju maziņš, bet tie mani uzrunāja. Vēlāk jau interese pastiprinājās, intervēju kādreizējas radinieces kolēģus, Rīgas porcelāna rūpnīcas darbiniekus, kolekcionārus un tā tālāk. Veidojās trauku kolekcija.”

Rīgas porcelāns un Baldones sanatorija

“Mani pārņēma tāda mistiska sajūta, ka ir nepieciešams visu to lietu papētīt. Mani aizrāva porcelāna trauku formas un dekori. Mums mājās arī daudz kas no tā saglabājies. Kad tu to pēti, aizvien dziļāk visā tajā ieej iekšā. Mums Baldonē bija ļoti līdzīgs stāsts ar Baldones sanatoriju. Vienu brīdi tā bija ļoti labi saglabājusies – tur bija gan māksla, gan albums... visādas ļoti interesantas lietas. Līdz ar to man sirds sāpēja, ka porcelāna rūpnīcu jauc nost. Tas deva tādu impulsu izpētīt un atrast visu, kas par to pieejams, jo vēsturiskā atmiņa, ja to nepiefiksē, patiesībā ir ļoti īsa. Savu vēstures stāstu par Rīgas porcelānu es it kā sāku no Baldones sanatorijas vēstures. No mazotnes redzēju, kā sanatoriju pamazām izlaupa, viss kaut kā pazūd. Nu no tās vispār nekas vairs nav palicis pāri.”

Tagad Teo Ralfs raksta grāmatu par Rīgas porcelāna un stikla dekoriem, bet viņa kolekcija var svinēt pirmo desmitgadi. Kad Olaines Vēstures un mākslas muzejā atklāja viņa veidoto izstādi “Lidojošā tautumeita”, viņš pauda: “Ar Rīgas porcelānu sāku aizrauties 2015. gadā, kad ievēroju vecos fabrikas korpusus, kuri vēlāk tika nojaukti. Tik ļoti vēlējos vienu formiņu, kurā varētu atliet porcelāna masu! Tas šķita kaut kas maģisks. Pāri rūpnīcas žogam varēja saskatīt “Viktorijas”, “Siguldas” un “Ilonas” servīžu formas, kuras man arī ir vismīļākās. Atceros tautumeitas servīzi pamestās fabrikas logu rūtīs, kuru vēlāk kādā antikvariātā iegādājās mana draudzene. Tā to arī iesaucām par “lidojošo tautumeitu”, kura lido pār Rīgu. Es mīlu mūsu galvaspilsētu un Latviju! Meklējot un pārskatot krājumus, daudzus traukus pārmantoju no savas vecmammas un radiniekiem, kuri ir devuši tautā pazīstamām servīzēm unikālus gleznojumus vienā eksemplārā.”

Unikālais porcelāns

Teo Ralfs ir neparasts jaunietis, un viņa aizraušanās ar kolekcionējamiem traukiem ir tik liela, ka viņš spēj nosaukt servīzes nosaukumu, formas un dekora autoru un aptuveno ražošanas gadu, uzmetot skatu pat tikai atsevišķam tās traukam. Par Rīgas porcelāna rūpnīcu viņš saka: “Rūpnīca ir unikāla ar to, ka tur strādājuši dažādi mākslinieki no dažādām tautām. Tur tapa unikāli autordarbi – dažādos stilos un dažādās tehnikās. Ir ļoti unikālas servīzes, kas apgleznotas indiešu stilā. Arī kāda 1992. gada servīze, kas tapusi kādam Austrumu princim vienā eksemplārā. Tā gan līdz princim nenonāca, bet nokļuva pie manis. Prinča pili sagrāva. Priekšmets no šīs servīzes ir unikāls, manas kolekcijas lepnums.

Padomju laikā, ap septiņdesmitajiem gadiem, sākās kustība, kad īpašus traukus, vāzes, servīzes pasūtīja “slepenās rūpnīcās” kā dāvanas ārvalstu delegācijām, kaut kādiem īpašiem cilvēkiem un nozīmīgām gadadienām. Bija arī pasūtījumi starptautiskām izstādēm, piemēram, padomju izstādei Ņujorkā vai Irānā. Tur vajadzēja skaistus traukus, kas parādīja visu, ko rūpnīca spēj.”

Neaizlaist postā

“Agrāk cilvēkiem Rīgas porcelāns bija kaut kas tāds ļoti ikdienišķs, viņi nesaprata, ka tas ir kaut kas interesants. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas kaut ko centāmies atvest no Austrumiem, Eiropas, Amerikas, neapzinoties, ka mums pašiem ir kaut kas unikāls. Nesen biju aizbraucis uz jau slēgto Preiļu linu fabriku. Biju dzirdējis, ka tur ir arī trauki. To tur vairs nebija, bet atradu arhīvu. Manuprāt, tā ir ļoti interesanta vēsture, kuru nedrīkst aizlaist postā.

Arī Baldonei ir interesanta vēsture – observatorija, sanatorija, sēravots, tramvajs no Ikšķiles. Man ļoti patīk Baldone, jo te ir tik daudz interesantu lietu un detaļu. Pie mums arī reiz nokritis meteorīts. Bet vēsturiskā atmiņa ir ļoti īsa. Skumīgi, ka viss tiek aizlaists postā. Gribu to iemūžināt.”

Baldones sanatorijas strūklaka

Teo Ralfs Jēkabsons stāsta: “Man vienmēr ir paticis baroks. Iespējams, tāpēc, ka mums pilsētā ir bijušas baroka pērles. Man mīļākā bija Baldones sanatorijas strūklaka – puisītis un zivis, kas rāda zobus. Šo strūklaku es atceros no pašas bērnības, kad tā vēl bija ļoti labā stāvoklī. Mūsdienās uz to ir ļoti bēdīgi skatīties – kāds to ir nokrāsojis ar grafiti un iestādījis tajā puķes...

Baroks ir tāds stils, kur cilvēks novieto skulptūras vai elementus simetriski un ļoti pārdomāti. Atceroties šo strūklaku, ļoti pārdzīvoju par to, ka cilvēki bez zināšanām un bez gaumes spēj iznīcināt kaut ko tik fascinējošu. Agrāk tādu strūklaku darbināt bija ļoti sarežģīti. Ūdens sistēma bija ļoti rūpīgi pārdomāta. Baroks skaisti mijās ar fonā esošo padomju laikos celto sanatorijas astoņstāvu ēku. Par spīti tās arhitektūras stilam, tā arī ļoti labi saslēdzās kopā ar visu – parku, kokiem un baroku. Vecie parteri, kas kādreiz bija sanatorijas parkā, vairs nav saglabājušies. Nesaprotu tos īpašniekus, kuri pat neiedziļinās izpētīt, kas ir bijis. Tie parteri ir bijuši tik skaisti...

Daži elementi no krūmiem vēl tagad “nolasās”, un vai tiešām nevarētu to atjaunot tik skaisti? Baldonē tomēr ir pati vecākā sanatorija Baltijā. Daudzi zina Ķemerus, bet Baldonei ir daudz senāka vēsture. Padomju laikā abas sanatorijas bija apvienotas un tās pārvaldīja viena pārvalde.

Daudzi domā, ka tā ir leģenda, bet tas ir patiess stāsts, ko mana ģimene vēl atceras. Mans vecaistēvs atcerējās, ka Baldones sanatorija tika pārdota par pieciem latiem. Tika solīts, ka drīz atsāks darbu, bet telpas palika tukšas un neviens cits tur vairs nestrādāja.”

Baldones sanatorija tika izveidota uz 1797. gadā dibinātās Baldones kūrvietas (no 1922. līdz 1940. gadam – Baldones sēravotu kūrorts) pamata. Tā tika atvērta padomju okupācijas laikā – 1945. gadā – un beidza pastāvēt 1997. gadā, kad to pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas privatizēja.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.