Jaunsudrabiņa pēdas Garkalnē ^{Apriņķis.lv}

Mazliet iztālēm

Var šķist, ka par Jāni Jaunsudrabiņu zinām ja ne visu, tad daudz. Tik un tā dažus notikumus no viņa biogrāfijas atgādināsim.

Jānis Jaunsudrabiņš dzimis 1877. gada 25. augustā kalpu ģimenē “Krodziņu” mājās Neretas pusē. Kalpa dzīve nebija viegla, un to izjuta viņa tēvs, arī vārdā Jānis. Strādājot āra darbus, viņš sasvīda, saaukstējās un saslima, iespējams, ar plaušu karsoni. Kalps Jānis aizgāja mūžībā, kad viņa dēlēnam nebija pilni trīs gadi. Mazā Janča mamma Ieva palika viena un saprata, ka nevarēs apvienot kalpones darbu ar bērna audzināšanu, tāpēc pārcēlās uz Neretas “Riekstiņiem”, kur viņas vecāki jau strādāja par kalpiem.

Māja nebija liela. Vienā galā dzīvoja saimnieki, otrā – kalpi, visi vienā istabā. “Riekstiņu” mājā tagad iekārtots Jaunsudrabiņa muzejs. “Riekstiņos” jeb mūsmājās, kā rakstnieks tās dēvē, viņš nodzīvoja līdz deviņu gadu vecumam. Par šiem sešiem gadiem viņš saglabājis visjaukākās un vissirsnīgākās atmiņas, ko iemūžinājis “Baltajā grāmatā”. Nedaudz pacietības! Par to vēl stāstīsim.

Kalps bija brīvs kā putns gaisā un, ja neklapēja ar saimnieku, pavasarī, Jurģos, varēja salīgt pie cita saimnieka. Salika ratos kalpa dzīvē iekrāto mantu un prom, meklēt labāku dzīvošanu. Un tā deviņu gadu vecumā Jancis kopā ar mammu un vecvecākiem pārcēlās uz citām mājām. Kad bija pieaudzis, sāka rakstīt bērnības atmiņas, un spilgtākās bija par dzīvi “Riekstiņos”. Atmiņas krājās, viņš tās pierakstīja un vēlāk iekļāva “Baltajā grāmatā” ar simts tēlojumiem un tikpat daudz zīmējumiem.

“Varbūt bērnus šie stāsti nevilina, viņiem piektās klases programmā gan tie ir, toties vecākajai paaudzei tie ir interesanti. Tomēr, kad uz Jaunsudrabiņa piemiņas istabu ekskursijā atnāk piektās klases skolēni, es viņiem ierosinu izlasīt vismaz pirmo stāstu “Baltajā grāmatā”, jo tādu savas apkārtnes aprakstu, kā Jaunsudrabiņš to izdarījis, citur literatūrā pagaidām neesmu sastapusi. Pēc tam lūdzu bērniem aprakstīt, kāda ir viņu apkārtne. Man krājas šie viņu stāsti. Ja kāds vēlreiz atnāks, varēšu parādīt viņa rakstīto,” stāsta Garkalnes novadpētniece Brigita Taučkele. Pateicoties viņai, “Rīgas Apriņķa Avīzes” lasītājiem ir iespēja iepazīt Jaunsudrabiņa dzīves līkločus ne tikai īsajā laika nogrieznī, ko viņš pavadīja Garkalnē. 

Vislabākais skolēns

Vecāmamma iemācīja Jancim lasīt, un bija laiks mācīties skolā. Jā, deviņu gadu vecumā! Jancis bija apķērīgs un zinātkārs, un lasīt viņam patika. Viņš bija viens no trim vislabākajiem skolēniem Neretas Riekstiņu pagastskolas vēsturē. Skolotājs Arturs Jurkovskis ievēroja talantīgo zēnu un pēc pamatskolas pabeigšanas mudināja viņu turpināt izglītoties. Bet kur? Jo naudas tak nebija.

“Atrada, ka Paņemūnes krievu skolā var vienu gadu mācīties. Viņš to pabeidza, un atkal skolotājs teica, lai mēģina kaut kā aizņemties naudu, jo vajag mācīties,” Brigita Taučkele turpina stāstījumu. “Atrada iespēju. Kurzemē, Vecsātos, bija zemkopības skola. Bet arī tur bija jāmaksā, turklāt mācības notika vācu valodā. Vācu valodā vajadzēja kārtot iestājeksāmenus. Jurkovskis teica: “Atnāc pie manis pastrādāt par palīgskolotāju, es tev iemācīšu vācu valodu.” Tā arī notika. Pastrādāja Jaunsudrabiņš divus gadus, ļoti labi nolika eksāmenus un sāka mācīties Vecsātu zemkopības skolā. Pēc diviem gadiem skolu pabeidza, un nu viņu varēja saukt par muižkungu, kas organizēja darbus muižā. Faktiski tā bija zootehniķa un agronoma pienākumu apvienošana.”

Paskaidrosim, ka Vecsātu zemkopības skola bija Kurzemes muižniecības uzturēta iestāde, kam vajadzēja gādāt muižkungus vācu muižām.

Nebūšu muižkungs!

Un Jaunsudrabiņš bija tāds muižkungs. Strādāja divās muižās, no kurām pēdējā bija Smuku muiža. Tur viņš iepazinās ar Frici Hunhenu – dzejnieku, kuram bija savdabīgs skats uz dzīvi. Smuku muižā Jaunsudrabiņš varēja lasīt žurnālus un priecājās par tajos publicētajām Vilhelma Purvīša gleznu fotogrāfijām.

Jaunsudrabiņš zināja, ka ir talantīgs rakstītājs. 1896. gadā “Latviešu Avīzes” iespieda viņa dzejoli “Ziemas nakts”. Protams, viens publicēts dzejolis nepavisam neuzceļ rakstniecības Olimpā, tomēr Jaunsudrabiņš spēja sevi novērtēt. Hmm, un arī zīmēt viņš mācēja…

Un Smuku muižkungs izlēma, ka apgūs gleznošanu. Rīgā bija Venjamina Blūma gleznošanas un zīmēšanas skola. Tur viņš dosies! Tur viņš mācīsies! Jaunizceptais muižkungs pamāja ardievas savam darba devējam un aizbrauca uz Rīgu. “Viņa radi to neatbalstīja, un viņus var saprast. Cilvēks no kalpu dzimtas ir uzkalpojies tik augstu, viņam ir nodrošināta alga, bet viņš visu pamet un aizbrauc mācīties uz Rīgu, kur viņam nav pat īsti iztikas. Bet Jaunsudrabiņš tomēr nepiekāpās,” Brigita Taučkele ieskicē topošā rakstnieka un gleznotāja rakstura iezīmes.

Pietiek ielūkoties Latvijas Kultūras kanonā, lai saprastu, kā tiek vērtētas Jāņa Jaunsudrabiņa ilustrācijas “Baltajai grāmatai”, proti, tās ir ne vien unikāls un izsmalcināts 19. gadsimta latviešu lauku dzīves tēlojums, bet arī viens no poētiskākajiem un stilistiski izturētākajiem atmiņu stāstījumiem – kā literatūrā, tā tēlotājmākslā. Latviešu bērnu literatūrā tas bija drosmīgs solis, ilustrēt stāstījumu, atdarinot bērniem tipisku zīmēšanas manieri. Jaunsudrabiņš bija viens no pirmajiem latviešu mākslā, kas aizsāka bērnu zīmējumu atdarināšanas paņēmienu. Par to viņš tika kritizēts, bet Jaunsudrabiņš skaidroja: viņš esot mācījies zīmēt no bērniem, nevis mācījis bērnus zīmēt. Un, lūk, ar laiku par īpašu vērtību atzīti tieši “Baltās grāmatas” zīmējumi.

Pirmās divas sievas

Jānis Jaunsudrabiņš apprecēja jaunības dienu mīlestību, gādīgo un kluso Līzi Sproģi, un ģimenē piedzima vienīgā meita Lilija. Kad Līziņa devās mūžībā, viņš mija gredzenus ar medicīnas māsu Elizabeti Zīverti, izglītotu, bet šerpu dāmu. Kopdzīve nebija viegla, rakstnieks cieta un cietās, līdz apnika. Abi pašķīrās. Jaunsudrabiņš aizbrauca uz laukiem pie māsīcas, vēlāk atgriezās Rīgā. Viņš apzinājās, ka būs grūti vienam. Tāds nu tas Neretas Sudrabiņš bija…

Vēl divas sievas un māja Garkalnē

Un te nu nonākam pie solītā neparastā stāsta. Reiz Jaunsudrabiņš avīzē pamanīja dīvainu sludinājumu – kāda sieviete toreizējos Ropažos, tagadējā Garkalnes pagastā, meklēja palīgu, kas varētu pabeigt vasarnīcas celtniecību. Dāma bija izklāstījusi kā pie bikts: nomiris vīrs, un viņa nonākusi bezizejas situācijā, jo sākuši celt vasarnīcas tipa māju, un tagad atraitne nezina, ko ar to iesākt. Pati būvēt nespēj. Viņa būtu ar mieru saistīt dzīvi ar cilvēku, kas palīdzētu iesākto pabeigt.

Jaunsudrabiņš nodomājis: ja jau sieviete ielikusi tādu sludinājumu, tātad viņai tiešām ir grūti. Bet arī viņam ir grūti. Varbūt aizbraukt iepazīties? Domāts – darīts! Atraitne un sludinājuma autore Frīda Milda Vitrinella Balode gaidīja ierodamies amatnieku, taču aiz durvīm stāvēja tautā cienīts un pazīstams rakstnieks. Viesošanās laikā abi saprata, ka Jaunsudrabiņš varētu pārcelties uz dzīvi pie atraitnes. Viņš atveda iedzīvi – smalku mēbeļu komplektu, vismaz tūkstoti, ja ne vairāk, grāmatu. Garkalnē Jaunsudrabiņš nodzīvoja no 1938. gada 12. maija līdz 1944. gada 2. oktobrim.

Tolaik viņš strādāja laikrakstā “Jaunākās Ziņas”, daudz izbrauca ārpus Rīgas. Ņēma līdzi arī Frīdu, kura savu dzīvesbiedru ārkārtīgi cienīja. Kad 1938. gadā liktenis Jaunsudrabiņu atveda uz Garkalni, drīz vien arī viņa sirmā, slimā mamma atbrauca tur dzīvot. 1943. gada vasarā Ieva atstāja šo pasauli. Kapa piemineklis Garkalnes kapos viņai uzstādīts 1960. gada 13. augustā, un tā autors ir Mārtiņš Zaurs. Bet nu jau mēs apsteidzam notikumu secību.

Frīda bieži sūdzējās par nogurumu, tomēr mierināja sevi un Jaunsudrabiņu, ka tas esot no nerviem. 1939. gadā viņa saprata, ka neba nervi vainojami, un nolēma norakstīt māju savam dzīvesdraugam. Brigita Taučkele izsaka apbrīnu: “Frīda testamentā devusi savu svētību visiem, kas saglabās Jaunsudrabiņa piemiņu. Es domāju – redz, kā viņa ir trāpījusi.”

Nudien, tālredzīga rīcība. Abi arī sareģistrējās, jo beidzot Elizabete deva šķiršanos. Ilgi viņa mocīja savu vīru, arī pēc tam, kad abi vairs nedzīvoja kopā. Diemžēl Frīda jutās arvien sliktāk, līdz Jaunsudrabiņš izsauca ārstu. Taču nekas vairs nebija līdzams. Tāda sakritība, ka 1939. gada izskaņā mūžībā devās gan Frīda, gan Elizabete. Tāds likteņa paradokss…

Jaunsudrabiņš atkal palika viens ar mammu, par kuru jārūpējas, bet pašam jāstrādā, lai pelnītu iztiku. Draugi ieteica kādu sievieti no Ropažiem, kura varētu vadīt saimniecību, – Natāliju Valdmani. Mierīga rakstura, līdzīga Līziņai, prātīga, gudra. 1941. gadā Jaunsudrabiņš ierosināja: lai ļaudis nemēļo lieku, vajag sareģistrēties. Tā arī izdarīja.

Prom uz Vāciju

Tie bija Otrā pasaules kara gadi. Krievus nomainīja vācieši, vāciešus – krievi. Iztikšana nebija viegla, Jaunsudrabiņš lasījis sēnes, makšķerējis. O, makšķerēšana bija viņa kaislība! Garkalnes mājā šad un tad viesojās draugi, Jānis un Natālija varēja viņus pat uzcienāt.

Bet tad vācieši Jaunsudrabiņa mājā ierīkoja telefona centrāli. Neviens neprasīja, ko viņš par to domā. Abi ar sievu mitinājās virtuvē, bet vai kādu tas interesēja?  Pienāca 1944. gada 2. oktobris, un vācieši lika visiem Garkalnes iedzīvotājiem doties prom, jo tuvojās krievu karaspēks. Jaunsudrabiņš nolēma, ka jādodas uz Vāciju, kur dzīvoja viņa meita Lilija un znots – literāts Vilijs Šteplers.

Kā nokļūt līdz Rīgai, lai uzkāptu uz kuģa? Kaimiņš iedeva tamborratus, tajos sakrāva, ko varēja. Zirga nebija, un sešdesmit septiņus gadus vecais rakstnieks pats iejūdzās ratos. Garāmbraucēji pasmējās, sak, velc nu, kam nebaroji zirgu. Jaunsudrabiņš šo notikumu aprakstījis autobiogrāfiskajā darbā “Es stāstu savai sievai”, pēc kura motīviem režisors Pēteris Krilovs uzņēmis filmu “Kā mēs aizgājām no mājām”.

Krievu karspēks iznīcināja rakstnieka mantojumu. Grāmatas sadedzināja, iedzīvi izpostīja. Gleznas? Kur tās ir? Bet Jānis un Natālija veiksmīgi nonāca Vācijā un ar znota gādību iekārtojās uz dzīvi Kērbekas ciematā.

Vācijā Jānis Jaunsudrabiņš nosvinēja astoņdesmit piekto jubileju un pēc trim dienām aizmiga mūža miegā. 1962. gada 28. augustā rakstnieks tika guldīts zemes klēpī Kērbergas kapsētā. 1997. gada 13. septembrī Jaunsudrabiņš, viņa sieva un meita tika pārapbedīti Neretas Ķišku kapsētā. Tur atdusas viņa krusttēvs un vecvecāki. “Mēs gribējām, lai Jaunsudrabiņu gulda blakus mammītei, bet mūsu Kultūras ministrijai neatradās 5000 latu, lai varētu apmaksāt pārapbedīšanu. Neretā to izdarīja neretietis Oļģerts Šabansks, samaksāja un atveda pīšļus,” atceras Brigita Taučkele.

Rakstnieka piemiņas rosinātāja

Krievu karspēks iznīcināja rakstnieka mantojumu. Frīdas novēlētā māja palika kara uguņu neskarta. Bija iecere tur izveidot Jaunsudrabiņa muzeju, bet... atkal jau naudas jautājums. Un māja nonāca privātīpašumā.

Pateicoties Brigitai Taučkelei, Garkalnē tomēr saglabāta Jaunsudrabiņa piemiņa. Par Brigitu var sacīt, ka arī viens ir karotājs. “Garkalnē dzīvoju kopš 1969. gada. Kad aizgāju pensijā, sāku te vairāk grozīties. Bija laiks, kad Garkalnes pagasts un centrs atradās Garkalnē, bet tad centru pārcēla tuvāk Rīgai un visa kultūras dzīvība te pieklusa. Vietējās aktīvās dāmas teica, ka vajag dibināt klubiņu. 2002. gadā mēs nodibinājām Garkalnes interešu klubu “Pīlādzītis”. Sākumā teicu, ka iestudēsim izrādes, jo man ir izglītība režijā. Bet 1991. gadā pie Jaunsudrabiņa mājas tika uzlikts piemiņas akmens, tādā kā pļavā. Ikdienā to piemirsa. Pienāca Jaunsudrabiņa simt trīsdesmitā dzimšanas diena, un tika nolemts, ka akmens apkārtni vajag labiekārtot. Tā arī izdarīja. Togad sagatavojām uzvedumu “Siļķes”,” atceras Brigita. “Siļķes” ir viens no rakstnieka tēlojumiem, kurā smeķīgi izstāstīts, kā tika gatavots un ēsts našķis – siļķes.

“Sākām domāt, ka vajag vairāk Jaunsudrabiņa piemiņu saglabāt,” turpina Brigita Taučkele. “Meklējām telpas. Vispirms iedeva istabu “Garkalnes komunālservisā”. Es no nulles sāku vākt materiālus. Bet ko nozīmē istaba pašvaldības iestādē, ja brīvdienās, kad ekskursanti brauc visvairāk, tur nevar brīvi piekļūt? Atradu vienu māju, kam bija tikai sienas un jumts. Tik ilgi runāju, kamēr deputāti nobalsoja, ka to nopirks. Tagad šajā mājā ir bibliotēka un rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas istaba. Tad tuvojās rakstnieka simt četrdesmitā jubileja. Kā lai to atzīmē? Ierosināju izveidot Jaunsudrabiņa izziņas taku. Viņš bija aizrautīgs makšķernieks. Dzīvojot Garkalnē, gāja uz ezeriem makšķerēt. Vismaz divos ezeros viņam bija pa laivai. Izstrādājām projektu, un nu taka ir gatava apmeklētājiem.”

2017.gadā aptuveni kilometru garā izziņas taka tika atklāta. Tā ved uz ezeriem, kur rakstnieks makšķerējis, un tās malās izvietoti stendi par dabu – ezeriem, augiem, putniem, sikspārņiem, zivīm –, kā arī rakstnieka teicieni par dabu.

Brigita Taučkele atklāj savu sapni: viņa vēlētos sarīkot koncertus uz ūdens. Trīs ezeriņi Garkalnē ir, koris arī. Būtu jauki, ja mūzika skanētu no plostiem uz ūdens.

Lai izdodas!

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.