Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs – vieta ar īpašu auru ^{Apriņķis.lv}

Iedvesmas avots – brīvdabas muzeji Skandināvijā

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs dibināts pēc arhitekta, etnogrāfa un mākslas zinātnieka Paula Kundziņa (1888–1983) iniciatīvas. Muzeja izveidi iedvesmoja līdzīgi brīvdabas muzeji Skandināvijā, jo īpaši – Stokholmas Skansens. Sākotnēji muzeja atrašanās vietai tika izskatītas vairākas vietas, bet beidzot tika izvēlēts Juglas ezera krasts Rīgā.

Muzeja dibinātāju mērķis bija saglabāt un parādīt Latvijas tradicionālās kultūras pieminekļus, un kolekcijas veidošana notika, pārvedot un uzstādot senas celtnes no visiem četriem Latvijas vēsturiskajiem novadiem – Kurzemes, Vidzemes, Zemgales un Latgales. Šobrīd muzeja astoņdesmit septiņus hektārus plašajā teritorijā eksponēti vairāk nekā simts tautas celtniecības objekti, kas atspoguļo zemnieku dzīvi Latvijas laukos no septiņpadsmitā gadsimta beigām līdz pat divdesmitā gadsimta trīsdesmito gadu beigām. Pirmā uzstādītā senceltne muzeja teritorijā bija Vidzemes vidienes rija, kas 1928. gadā tika pārvesta no Madonas apriņķa Vestienas pagasta “Rizgu” mājām un joprojām atrodas muzeja teritorijā.

1932.gada 13.maijā, kad Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs tika oficiāli atklāts, tā Vidzemes sētā bija jau sešas celtnes. Lai gan tobrīd muzeja ekspozīcija nebija visai liela, jau pirmajos divos gados vien to bija apmeklējuši četrdesmit tūkstoši interesentu, bet skolas un iestādes muzeja teritorijā iestādīja lapukoku gatves un birzis, kuru paēnu mēs varam baudīt vēl šodien.

Galvenais uzdevums – popularizēt kultūras mantojumu

Muzeja uzturēšana ir ne tikai ēku saglabāšana un restaurācija, bet arī teritorijas labiekārtošana, lai nodrošinātu autentisku vidi apmeklētājiem. Papildus tam muzejs organizē dažādus pasākumus un izglītojošas programmas, lai popularizētu Latvijas kultūras mantojumu; šeit rīkoto pasākumu laikā var sastapt amatniekus – kalējus, podniekus, audējas, kurpniekus –, kas demonstrē tradicionālo amatu prasmes, ļaujot šos senos amatus iepazīt arī apmeklētājiem.

Vēl viens no muzeja uzdevumiem ir turpināt papildināt krājumu ar jauniem eksponātiem, lai bagātinātu ekspozīciju un nodrošinātu pēc iespējas pilnīgāku Latvijas etnogrāfiskā mantojuma atspoguļojumu. Kā labu piemēru var minēt muzeja krājumā esošās trīssimt sešdesmit septiņas lādes, kas ir Latvijā lielākā šāda kolekcija. Zināms, ka senākā muzeja krājumā esošā lāde datēta ar 1670. gadu, kas ļauj mazliet ieskatīties vairāk nekā trīssimt piecdesmit gadu senā pagātnē.  

Jāuzsver, ka Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs nav tikai vieta, kur saglabā un eksponē senās celtnes un priekšmetus. Tas ir arī zinātniskās pētniecības centrs, kas nodarbojas ar Latvijas tradicionālās kultūras izpēti. Muzejā strādā vairāki izcili speciālisti, kuri veicina muzeja attīstību un Latvijas kultūras mantojuma izpēti, – vēsturnieks un muzeja pētnieks Kārlis Fogelis, mākslas doktore un seno apģērbu pētniece Ieva Pīgozne, kā arī muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais, kuram ir vairāk nekā piecdesmit gadu pieredze muzeja darbā un kurš neapšaubāmi ir uzskatāms par dzīvu muzeja atmiņu krātuvi.

Kā stāsta muzeja pārstāvji, zinātniskās pētniecības darbs ietver gan etnogrāfiskos pētījumus (muzeja speciālisti pēta Latvijas lauku sētu arhitektūru, tradicionālo dzīvesveidu, saimniecību un amatus), gan priekšmetu un ēku dokumentēšanu (tās ietvaros tiek veikta inventarizācija un izpēte par muzeja kolekcijā esošajiem eksponātiem), restaurācijas un saglabāšanas darbus, gan publikāciju veidošanu un izglītojošo darbu, gan arī lauka ekspedīciju organizēšanu, kuru ietvaros muzeja pētnieki apmeklē Latvijas novadus, lai dokumentētu vēl saglabājušās vēsturiskās celtnes un priekšmetus. Tātad muzejs nav tikai vieta, kur tiek saglabāta vēsture, – tas aktīvi pēta un popularizē Latvijas kultūras mantojumu arī akadēmiskā līmenī.

Muzejs arī aktīvi sadarbojas ar citiem Eiropas brīvdabas muzejiem un pētniecības institūtiem, lai nodrošinātu kvalitatīvu vēsturisko un etnogrāfisko izpēti. Tiesa, lai gan muzejs ir nozīmīgs Latvijas kultūras mantojuma glabātājs, tam ir jārisina vairākas būtiskas problēmas. Viena no lielākajām ir finansējuma trūkums, kas apgrūtina vēsturisko ēku uzturēšanu un restaurāciju, jo tam ir nepieciešami ievērojami resursi. Būtisks uzdevums ir arī apmeklētāju piesaiste, jo ir jāatrod aizvien inovatīvi veidi, kā vēsturisko mantojumu padarīt saistošu un saprotamu tieši jaunākajai paaudzei.

Pēdas smiltīs, noslēpumainais ciemiņš un melnās klēts ēna

Ņemot vērā to, ka Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja teritorijā ir tik liela senu ēku koncentrācija (un katra no tām ir ar savu auru un stāstu!), nav brīnums, ka muzejs ir saistīts ar vairākiem mistiskiem stāstiem un nostāstiem. Daži muzeja darbinieki un apmeklētāji ir ziņojuši par neparastiem notikumiem, sevišķi vakaros un nakts stundās. Piemēram, kādā no muzeja senajām lauku sētām, kas atvesta no Vidzemes, darbinieki reizēm dzirdējuši neizskaidrojamus soļus, pat ja telpā neviena nav bijis. Esot bijuši gadījumi, kad logi naktī paši no sevis atvērušies vai aizvērušies, un reiz kāds dežurants pat esot redzējis cilvēka siluetu mājas iekšpusē, lai gan tajā brīdī nevienam nevajadzēja būt pat tās tuvumā.

Leģendas klīst arī par astoņpadsmitajā gadsimtā celto Usmas baznīcu, kuru trīsdesmitajos gados pārveda uz muzeja teritoriju, – tur varot sajust dīvainu, noslēpumainu enerģiju, un daži darbinieki nakts stundās esot dzirdējuši zemas, neskaidras balsis, kas līdzinājušās čukstiem vai lūgšanām… Savukārt kādā no muzeja klētīm kādreiz atradusies sena lauku saimniecības noliktava, un ir nostāsti, ka tur reiz esot notikusi traģēdija. Darbinieki vairākkārt esot redzējuši dīvainus gaismas atspulgus vai sajutuši neizskaidrojamu vēsumu, kas radījis sajūtu, it kā blakus būtu kāds neredzams gars…

Daži apmeklētāji un muzeja uzraugi ir stāstījuši par neizskaidrojamām pēdām smiltīs pie dažām senajām mājām, kurās neviens nebija gājis, turklāt dažkārt pēdas pēkšņi esot beigušās, it kā cilvēks būtu vienkārši pazudis gaisā. Viss sācies pirms vairākiem gadiem. Muzeja uzraugi, kā ierasts, vakara stundā devušies apsekot teritoriju un ap kādu ēku Latgales sētā, kas atrodas tālāk no galvenā ceļa, ieraudzījuši dīvainu pēdu rindu smiltīs – tās izskatījušās kā cilvēka soļi, kas ved no viena mājas gala līdz otram, taču… pēkšņi beidzas. Nav bijis nedz atgriešanās pēdu, nedz citur vedoša ceļa – it kā cilvēks vienkārši būtu izgaisis.

Sākumā to norakstījuši uz nejaušību – varbūt vējš aizpūtis citas pēdas, varbūt kāds dzīvnieks atstājis līdzīgus pēdu nospiedumus... Taču tas laiku palaikam atkārtojies, un arvien jauni muzeja darbinieki un pat daži apmeklētāji ziņojuši par redzēto – pēdas uz smilšainās takas parādās… un pēkšņi izgaist!

Kādu vakaru muzeja uzraugs mēģinājis izsekot šīm pēdām, taču tās vienmēr beidzās vienā un tajā pašā vietā – pie vecās akas. Leģenda vēsta, ka šī sēta kādreiz piederējusi kādam latgaliešu amatniekam, kurš pazudis bez vēsts. Vecākie muzeja darbinieki reizēm stāsta, ka tās varētu būt viņa pēdas – ka viņš ik palaikam atgriežas, lai pabeigtu savu iesākto ceļu…

Lai gan muzejs galvenokārt ir veltīts vēstures un kultūras saglabāšanai, šķiet, ka šie mistiskie nostāsti tikai padara tā atmosfēru vēl interesantāku un vilinošāku tiem, kas vēlas piedzīvot senatnes noslēpumus. Un pilnīgi noteikti Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir kļuvis par vienu no ievērojamākajiem mūsu kultūras un vēstures centriem, kas ne tikai saglabā senatnes liecības, bet arī sniedz apmeklētājiem iespēju izjust pagātnes atmosfēru.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.