Antra Stafecka: Mūsu mazā princesīte danco līdzi visām dziesmām ^{Apriņķis.lv}

Pirms sarunas ar Antru atgādinām, ka “Latvijas Radio 2” dziesmu konkursa galvenās laureātes, dziesmas “Baltu dzīvi nodzīvot”, autors ir ikšķilietis Ingars Viļums. Daudzi viņu pazīst nu jau kā ilggadēju grupas “Prāta vētra” basģitāristu, taču mūziķis gadu gaitā ir sacerējis dziesmas daudziem māksliniekiem. Skaņdarbā “Baltu dzīvi nodzīvot” viņš iedvesmu smēlies no latviešu tautasdziesmām, kurās var atrast atbildes arī uz daudzām mūsdienu dzīves situācijām. Tās ietver arī brīžus, kad cilvēks, maldoties dzīvē un sekojot nesvarīgām materiālām vērtībām, pazaudē pašu būtiskāko un patiesāko dzīves mērķi – būt labam, viedam un gaišam.

– Antra, pastāstiet, lūdzu, par jūsu abu ar Ingaru ceļu līdz dziesmas “Baltu dzīvi nodzīvot” tapšanai!

– Mēs vienkārši darījām un darām savu darbiņu, kas mums sagādā dvēselisku baudījumu. Nekad nemeklējam kaut kādus dziļos hitu kodus. Neviena mūsu kopīgi veidotā dziesma nav tapusi tāpat vien – aizejot uz studiju ar domu, ka tagad vienkārši jāuzraksta kaut kas jauns. Nē, tas notiek ļoti organiski un mijiedarbīgi, caur daudzām filozofiskām sarunām. Kā uz “Muzikālās bankas” skatuves sacīja Ingars, paldies jums, skatītāji, ka bijāt tik drosmīgi, lai saprastu, par ko ir šī dziesma. Katrs var tulkot dziesmas vārdus atšķirīgi. Tā sajūta, ko vēlējāmies radīt savā kopdarbā, ir tas tautasdziesmas kods, kas jebkuram latvietim dziļi sirdī ir tuvs un saprotams. Lai gan varētu šķist, ka latvju dainu četrrindēs ir uzrakstīti ļoti vienkārši vārdi, taču, ja tu ieklausies un iedziļinies tajos, tur ir daudz dziļāku un dvēseliski stāstošāku lietu. Tas nav tā, ka mēs būtu speciāli un mērķtiecīgi gājuši uz to – redz, dziesma kabatā, tagad obligāti jāuzvar “Muzikālajā bankā”. Mēs no sirds darījām savu darbu ar cerību, ka cilvēki sadzirdēs, ieklausīsies un sapratīs.

– Un kā ceļš aizvijās līdz “Jumpravai”?

– Tas bija aizraujoši! Atceros, kad Ingars man atsūtīja dziesmas demo versiju, tās pirmatnējo ideju, man uzreiz bija skaidrs, ko es šajā dziesmā dzirdu un vēlos saklausīt. Pēc kopīgas sarunas nonācām līdz tam, ka skatāmies abi vienā virzienā un kas būtu tie mūziķi, kurus iekļaut sadarbībā, un tā bija tieši “Jumprava”. Arī šīs grupas dziesmas – mūzika un dzeja – vienmēr ir bijušas dziļdomīgas. Nav tā, ka viss tieši ir pateikts vieglā formā. Protams, bija satraukums. Man sākotnēji bija pat tāda pārliecība, ka “Jumprava” atteiksies no sadarbības. Atceros, kā es gaidīju Ingara zvanu. Mēs norunājām, ka tieši viņš zvanīs Aigaram Grāveram. Pusi dienas sēdēju mājās un ik palaikam satraukti skatījos uz savu telefonu. Līdz beidzot Ingars piezvanīja un teica: “Antriņ, apsēdies!” Man uzreiz bija skaidrs, ka viņam ir labas ziņas. “Jumprava” piekrita, viņi uzreiz skaidri saprata, ko mēs ar Ingaru vēlamies dzirdēt un izjust. Viegli tika sadalītas arī visas partijas. Kopdarbs noritēja dziļi mijiedarbīgi. Arī Ingars atzina: mēs, tie, kas rada, bieži saprotamies no pusvārda. Savukārt Aigaram Grāveram neesot bijis ilgi jādomā, jo dziesma viņu saviļņojusi līdz sirds dziļumiem jau pēc pirmās noklausīšanās. Domāju, ka tas pilnībā ilustrē mūsu vispusīgo koprades jaudu un iedvesmu, kas ļāva dziesmai sasniegt tik ļoti daudzus klausītājus.

– Kāda ir bijusi jūsu līdzšinējā saskarsme ar “Jumpravas” daudzajiem Aigariem?

– Es jau ilgi pazīstu “Jumpravas” mūziķus. Dažādos muzikālajos projektos esam kopīgi darbojušies kaut vai tikai sarunu formātā vien. Iespējams, nākotnē varētu tapt arī kas kopīgs plašākā mērogā, bet to rādīs laiks. Galvenais, ka šī pirmā sadarbība ir bijusi ļoti veiksmīga un gandarījums par paveikto ir katram no līdzdalībniekiem.

– ”Muzikālās bankas” suminājumi ir aiz muguras, tagad laiks atgriezties darbā “Latvijas Radio 2” viļņos. Klausītāji atkal ik rītu var dzirdēt Antras Stafeckas balsi. Taču mājās jūs gaida mazā meitiņa. Kā to visu varat apvienot – ģimeni un darbu radio?

– Ņemot vērā to, ka mans dzīves temps ir ļoti aktīvs un arī pēc dabas esmu diezgan darbīga, man nav grūti visu apvienot. Es drīzāk teiktu tā: dienas aizrit ļoti interesanti un daudzpusīgi. Dzīve nav garlaicīgas rutīnas pilna. Līdz ar to tagad, kad esmu atsākusi strādāt “Latvijas Radio 2”, saņemu arī lielu ģimenes atbalstu. Lai viss būtu labākajā kārtībā, manā prombūtnē meitiņu pieskata auklīte. Nav nemaz tik grūti visu apvienot, ir pat diezgan forši!

– Vai meitiņa ir jau pieradusi, ka mamma pusi dienas ir prom no mājām?

– Tā kā atsāku strādāt pavisam nesen (kopš janvāra beigām, – I.N.), protams, ka meitai ir zināms adaptācijas process jāiziet, lai pierastu, ka mamma vairākas stundas nav rokas stiepiena attālumā. Tomēr kopumā mūsu ikdiena pārsvarā paiet kopā – esmu kopā ar savu meitu, jo viņa brauc man līdzi uz mēģinājumiem un koncertiem. Pārsvarā vienmēr ģimene man ir bijusi līdzās jebkurā dzīves situācijā. Arī tad, kad puikas auga, viņi allaž bija aizskatuvē un mēģinājumos. Dēliem šī atmosfēra un vide ļoti patika. Skaidrs, ka tagad, kad man ir agrie rīti un jāceļas jau četros, lai ceturksni pirms sešiem tiešajā ēterā uzrunātu klausītājus, es to nevaru darīt. Lieki teikt, ka meitiņu līdzi uz radio neņemšu kaut vai arī tā iemesla dēļ, ka viņai ļoti gribas runāties un būt diezgan skaļai, taču tiešajā ēterā tas nebūtu labi. Prombūtnē esmu aptuveni sešas septiņas stundas. Tas nozīmē, ka meitiņa pamostas, bet mammas blakus nav, taču pēc tam visu turpmāko dienas laiku esam kopā.

– Ja meitiņa tik bieži dodas līdzi uz mēģinājumiem un koncertiem, iespējams, mums drīz būs jauna dziedātāja!

– (Smejas.) Kad puikas auga, cilvēki teica tieši to pašu: redz, dziedātājai bērniņi aug un visur ir līdzi, tad jau noteikti kļūs par muzikantiem vai dziedātājiem. Taču neviens no puišiem nav izvēlējies muzikālo karjeru. Viņus, kā jau īstus vīrus, interesē sporta aktivitātes. Meitenes ir meitenes, un ar viņām nekad nevar zināt, kā būs, – meitenes biežāk sapņo kļūt par dziedātājām, dejotājām vai aktrisēm. Protams, mūsu mazā princesīte danco līdzi visām dziesmām. Es daudz strādāju mājās, kur dziedu un komponēju dziesmas. Piemēram, nupat ar Ingaru Viļumu pabeidzām darbu pie mūsu pirmā kopīgā albuma. Šķiet, manā ģimenē ikviens jau no galvas zina visas dziesmas! Meitiņa tik danco līdzi, sit plaukstiņas un ūjina.

– Vai arī ģimenes locekļi kaut kā iesaistās jūsu darbā un sniedz kādu atbalstu?

– Es neesmu pārcilvēks. Vispār pēc dabas esmu ļoti pieticīga. Lielie panākumi mani neietekmē. Protams, visi ir priecīgi, arī es. Kā jebkurš cilvēks, kas līksmo un ir sajūsmināts par kādiem panākumiem. Visa ģimene mani vienmēr ir atbalstījusi visdažādākajās situācijās. Esmu gana bieži tieši draugiem un ģimenes locekļiem lūgusi izteikt savas domas, viedokli, ieteikumus. Arī albuma “Manas zemes sirds” tapšanā. Piemēram, bija jāfilmē klips dziesmai “Krustiem un līkumiem”, kuru laidām klajā oktobrī, un videoklipu radījām sadarbībā ar tautas deju dejotājiem. Iesaistījās gan mans vīrs, kurš veidoja videoklipā redzamo ziedu altāri, līdzdarbojās arī draugu ģimenes. Bet, kad reiz visai filmētāju komandai bija vēlme doties kopīgās pusdienās, tad pie darba ķērās mana mamma. Viņa ģimenes mājā skaisti saklāja pamatīgu svētku galdu, lai mūs visus kārtīgi pabarotu. Tādā veidā mēs vienmēr cits citu atbalstām.

– Kāda ir jūsu recepte, kā saglabāt tādu sirsnību un mīļumu ne tikai pašas ģimenē, bet arī draugu, kolēģu un paziņu lokā?

– Grūti atbildēt, jo katram cilvēkam jau tā dzīves taciņa ir unikāla. Iepriekš neviens nevaram zināt, kas notiks rīt vai parīt. Ja tie ir mani cilvēki, es nekad neizskatu tādas varbūtības, ka kaut kas varētu būt nepareizi. Es izvairos no skaudīgām ziņām. Es tās vienkārši neredzu!

– Kā to saprast – neredzat?

– Man blakus ir tāds kā neredzams bloks, kas pasargā no tā. Es dzīvoju pilnīgā mierā un mijiedarbībā ar to, kas notiek manā dzīvē. Nekad nemēdzu līst citu dzīvēs un vienlaikus neredzu, ja kāds mēģinātu iemanīties manējā.

– Jaunais gads ir sācies ar diviem lieliem notikumiem, taču priekšā vēl veseli vienpadsmit mēneši. Vai ir jau kādi skaidri zināmi muzikāli projekti, un, ja tā, kad mēs varēsim dzirdēt jūsu uzstāšanos?

– Šis man pilnīgi noteikti būs darba gads. Ģimenē bērni aug, visi strādājam, darām savas lietas. Pirmkārt, tā ir atgriešanās darbā “Latvijas Radio 2” ēterā. Paralēli ģimenei un radio lielu uzsvaru likšu uz to, ka kopā ar Ingaru Viļumu turpināsim gatavoties mūsu albuma “Manas zemes sirds” prezentācijai. Oficiāli tas dienasgaismu ieraudzīs 25. martā. Mēs esam pamatīgi pastrādājuši visa pagājušā gada garumā! Pirmais koncerts notiks VEF Kultūras pilī Rīgā. Ar šo notikumu sāksim koncerttūri pa Latviju. Kopumā paredzētas vismaz sešas uzstāšanās.

– Kas ar jums kopā uzstāsies šajos koncertos?

– Būsim ne tikai mēs abi, bet arī dažādi viesmākslinieki. Vēl pie tā strādājam. Esam uzaicinājuši piedalīties arī mūspuses jaunos māksliniekus – Ogres Valsts ģimnāzijas deju kolektīvu “Dzīpari” un Ogres Kultūras centra jaukto kori “Grīva”, kas piedalīsies visos koncertos. Gads ir sācies tieši ar albuma darbiem: organizējam, gatavojamies, veidojam mēģinājumu grafikus, domājam par tērpiem – it visu, kas saistīts ar šīs koncerttūres organizāciju.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Ogres Vēstis Visiem" redakcija.