Baltezera baznīcai – 250 Apriņķis.lv
- Autors: Elita Pētersone, Ivars Dimdiņš, "Ādažu Novada Vēstis"
Foto - Foto, attēli – Ādažu muzeja arhīvs, Carnikavas Novadpētniecības centra arhīvs, Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvs
Tukšā tara, skābēti kāposti un sāls – tas viss un vēl daudz kas cits reiz glabāts Baltezera baznīcas mūros. Nesaudzīgi izdemolēta okupācijas gados. 20. gadsimta vidū palikusi pat bez torņa smailes… Tolaik arī izskatīta kā vieta tūrisma bāzei ar gultas vietām, vēlāk tajā darbojies klubs un kinozāle, metālapstrādes darbnīca un visbeidzot – “Lattelekom” centrāle. Lielceļa malā atrodoties, laikam ejot, tā daudz bēdu piedzīvojusi, tomēr, par spīti visam, atkal uzplaukusi un sagaidījusi savu divsimt piecdesmito dzimšanas dienu.
Ādažu (Baltezera) evaņģēliski luteriskā baznīca ir senākais valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Ādažu novadā, kuru vietā starp Lielo un Mazo Baltezeru būvēja no 1772. līdz 1775. gadam. To cēla mūrniekmeistara Bernharda Joahima vadībā, kurš bija cēlies no Vācijas pilsētas Mazungenas. Jaunajā dievnamā vieta bija četrsimt ticīgajiem. Ēka iemiesoja 17.–18. gadsimtam raksturīgos baroka arhitektūras principus – gareniska taisnstūrveida celtne ar kvadrātveida torni. Bernhards Joahims bija prasmīgs aroda meistars, ko apliecina viņa līdzīgās barokālās formās celtās baznīcas Skultē un Lēdurgā.
Senākais arhitektūras piemineklis Ādažu novadā
Remontdarbi baznīcā notika gan īsi pirms Pirmā pasaules kara, gan starpkaru periodā, pateicoties draudzes locekļu ziedojumiem. Kad 1923. gadā Latvijā izveidoja Pieminekļu valdi – valsts kultūras pieminekļu aizsardzības iestādi –, Baltezera baznīca kā izcils arhitektūras piemineklis nonāca tās pārraudzībā un tai piešķīra valsts aizsargājamā objekta statusu. Diemžēl pēc Otrā pasaules kara baznīcai sākās grūti laiki.
Rūpju laiki pēc Otrā pasaules kara
1944.gadā Rīgas Mežaparka baznīcas mācītājs Leons Taivans rakstīja LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētājam Augustam Kirhenšteinam vēstuli: “Sevišķi smagi cietusi Ādažu baznīca, kuras iekšpuse pilnīgi izdemolēta, ērģeles izpostītas, stabules izmētātas pa baznīcu un tās apkārtni, altāris izpostīts, drēbju apšuvumi noplēsti un aiznesti… Izpostīts pirmā draudzes mācītāja kaps: tas atvērts, un plāksne aiznesta… Kareivji baznīcu sen atstājuši, bet nožēlojamais skats ceļa malā stāv vēl aizvien…”
1946.gadā draudzi no baznīcas izlika, un pēc 1948. gada, kad baznīca oficiāli pārgāja Ādažu ciema padomes īpašumā, sākās pastiprināta arhitektūras pērles postīšana. 1955. gadā Vissavienības arodbiedrību centrālā padome nāca ar savu priekšlikumu – novārtā atstāto Ādažu baznīcu pārbūvēt par tūrisma bāzi ar 100–150 gultas vietām. Visnotaļ savāds piedāvājums, un šī ideja atbalstu neguva. Pret notiekošo Baltezera baznīcā iestājās pat tie, kas bija salīdzinoši draudzīgi pret padomju okupācijas varu.
“Par baznīcu kā kulta vietu brīvdomātāji var domāt, kā vēlas, bet atļaut iznīcināt vēsturisku pieminekli, pie tam ārkārtīgi izskatīgu celtni, – tas ir vairāk kā politiski nepareizi. Vietējā ciema padome būtu vismaz durvis aiznaglojusi!” raksta pilsonis E. Lauskis atbildīgajām kultūras pieminekļu aizsardzības iestādēm.
Atbildīgās iestādes mēģina mierināt sašutušo pilsoni, jo “Ādažu baznīca nav valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, taču atrodam, ka minētai celtnei ir tomēr zināma arhitektoniska vērtība, kas pakļauta tuvākai izpētīšanai un tās patiesās vērtības noskaidrošanai”. Un brīnās, ka, neskatoties uz iestāžu vairākkārtējiem aizrādījumiem, ne Saulkrastu rajona izpildkomiteja, ne Ādažu ciema padomes izpildkomiteja nav rīkojusies. Tomēr Komunistiskās partijas atlasītie Ādažu un Saulkrastu darbaļaužu vadītāji atteicās kaut ko darīt lietas labā.
Netiekot galā ar nepaklausīgajiem funkcionāriem, 1955. gadā Arhitektūras pārvalde aizveda projām baznīcas zvanu, sakot: “Ievērojot to, ka ēka ir visiem pieejama un postīšana līdz šim nav pārtraukta, bij. baznīcas zvanu ar uzrakstu “Ādažu baznīca 1925. g.” Arhitektūras pārvalde ņem savā aizsardzībā.” Gadu vēlāk pēc Arhitektūras pārvaldes rīkojuma uz Daugavgrīvas Balto baznīcu aizveda to, kas bija palicis pāri no Baltezera baznīcas ērģelēm.
Tukšās taras noliktava
1958.gadā nojauca baznīcas torņa smaili un telpās ierīkoja klubu un kinozāli. 1972. gadā baznīca kļuva par kolhoza “Ādaži” tukšās taras un minerālmēslu noliktavu, kā arī par kolhoza kāpostu skābētavu. Lielos daudzumos šai vajadzībai šeit glabāja sāli. Mūriem žūstot, sāls kristalizējās un neatgriezeniski sabojāja baznīcas ēkas nesošās sienas un vēsturisko apdari. 20. gadsimta 70.–80. gadu mijā Baltezera baznīcas ēkā atradās kolhozam “Sidgunda” piederošā metālapstrādes darbnīca.
Ādažniekiem labi pazīstamais mākslinieks Voldemārs Rapiķis, redzot posta darbus un to, ko baznīcas mūriem ikdienā nodara nokrišņi, panāca, ka darbnīcā izgatavoja un uzlika baznīcas jumtu – pagaidu torni ar gaili tā galā.
1989.gadā dievnamu iekļāva Kultūras ministrijas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības bilancē. Tikai 1997. gadā no altāra telpām izvācās “Lattelekom” centrāle, un baznīca varēja sākt lēnām atdzimt – atjaunot torni, pilnvērtīgu jumtu un fasādi. Vēsturiskais interjers, izņemot kāpnes uz balkonu, bija iznīcināts, tāpēc to izveidoja askētiski, no gaiša koka un matēta stikla. Stikla elementos parādās baznīcas vēsturiskā interjera ornamenti.
Šobrīd, rūpīgu roku kopta, šī pērle sagaidījusi savu divsimt piecdesmito dzimšanas dienu. Stāvot lielceļa malā, visos laikos un laikmetos daudz bēdu piedzīvojis, šodien dievnams stalts sveicina novadniekus un garāmbraucējus.
