Izdienas pensiju reforma kā kapu zvans profesionālajiem orķestru mūziķiem ^{Apriņķis.lv}

Savā personīgajā “YouTube” kanālā vēl nebijušu sarunu ciklu aizsācis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieku neatkarīgās arodbiedrības priekšsēdētājs Mareks Pinta. Viņš gluži vienkāršā veidā filmētās īsās sarunās tiekas ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķiem, lai runātu “par profesijas garoziņu un plānoto izdienas pensiju reformu”. Kā norāda viens no uzaicinātajiem profesionālajiem mūziķiem, LNSO trombonu trupas koncertmeistars Kaspars Majors, plānotā izdienas pensiju reforma ir kā “kapu zvani nākotnes mūziķiem”.

M.Pinta savā “Facebook” kontā norāda, ka sociālie tīkli ir gandrīz vai vienīgā iespēja mūziķiem paust savu viedokli, jo vēsturiski par nozari ir varējuši izteikties tikai valsts kapitālsabiedrību vadītāji, KM pārstāvji un reizēm kāds raidījumā “100 g kultūras”, bet tā īsti nevienam no arodbiedrības pārstāvjiem gadiem nekāds vārds nav ticis dots.

Vai sēru maršs pie Mūzikas akadēmijas?

Kaspars, kurš ir LNSO trombonu trupas koncertmeistars, profesijā nostrādājis jau 22 gadus. Viņš stāsta, ka mērķtiecīgi mācīties šai profesijai sāka jau 10 gadu vecumā. “Zināju, ka tā būs ne pārāk labi atalgota, bet ka būs iespēja aiziet izdienas pensijā. Tas bija kā drošības garants. Šajā brīdī tas viss ir sašūpojies. Lai arī šobrīd vēl tikai par šo diskutējam, varu teikt, ka jau šobrīd tā tendence neizskatās labi. Es pat teiktu – tie ir kapu zvani nākotnes mūziķiem, jo bez izdienas pensijām, šaubos, ka tā jau nemotivējošais atalgojums motivēs piedalīties mūsu profesionālo mūziķu dzīvē.

Koncertmeistars stāsta, ka itin bieži profesionālie mūziķi, kas vairs nespēj augsti kvalitatīvā veidā profesionāli turpināt darba gaitas orķestrī, pāriet uz pedagoģiju, un “tad kopā ar izdienas pensiju atalgojums vēl esot ciešams”. Šobrīd pār šo krīt visai tumša neskaidrības ēna. “Kā tas viss tagad nākotnē izskatīsies? Neizskatās, ka būtu rasts kāds aizvietojošs mehānisms izdienas pensijām. Ļoti ceru, ka nepieņems šādu muļķību! Jo tad pie Mūzikas akadēmijas jau var doties ar sēru maršu.”

Vēsturiski izdienas pensiju piešķir par dienesta laiku, līdzīgi kā militārajā sfērā, kur mentālā un fiziskā slodze ir bijusi augstāka nekā citās profesijās un kas saīsina kvalitatīvo darba mūžu. “Profesionāli spēlēt orķestrī ir kā piedalīties sportā, kur katrā izgājienā (koncertā) ir jātiecas uz augstāko rezultātu. Sportists nevar visu mūžu demonstrēt visaugstākos rezultātus. Arī mūziķiem tā ir. Katrā instrumentu grupā risks, kam esi pakļauts, ir citādāks. Visizplatītākais ir locītavu un muguras sāpes. Protams, trombonistiem tas atšķiras no, piemēram, vijolniekiem, kuriem var būt kādas nesimetriskas pārslodzes. Vienām fizioloģiskām vainām klāt nāk citas – dzirdes, redzes un mentālās vainas. “Tik augstā atbildības pakāpē vienmēr sakoncentrēties un veikt koncertus ir ļoti izaicinoši, un to ilgstoši izturēt ir grūti. Profesionāli zūd kaut kādas spējas.”

Skatuve ir skaista, bet nežēlīga

M.Pinta norāda, ka “izdienas pensijas ir vienmēr bijis kā tāds drošības spilvens, ko orķestrī strādājošie saņem, nostrādājot ilgos gadus. Skatuve ir skaista, bet arī nežēlīga. Ir brīdis, kad tavi mentālie un fiziskie resursi vairs nespēj. Vidēji redzam, ka šajā profesijā mūziķi ar laiku saskaras ar dažādām nopietnām veselības problēmām – spranda, locītavas, redze, mentālās problēmas”.

Profesionālais orķestra mūziķis Kaspars pauž viedokli, ka “no mūziķu puses šoreiz reakcija ir tik asa, jo kārtējo reizi ir jāpierāda it kā pašsaprotama lieta”. Viņš arī cer, ka plānotā reforma netiks pieņemta. 

“Ir jāskatās, ka, piemēram, procentu samazinājums no ieņēmumiem, kas bija 55%, tagad ir plānots 45%, un plānotie griesti, kurus pat ar trijām darba vietām sasniegt vairs nevarēs. Arī esošajiem mūziķiem faktiski zūd izdienas pensija. Kā mehānisms tā vairāk nestrādās. Tad jau mums laikus jāizvēlas, ko darīt, jo ne jau 40 vai 50 gados mēs pārkvalificēsimies, kad tevi šajā vecumā jau vairāk nekur nevajag.”

Uz sarunu atsaucās arī tubists, tubu grupas koncertmeistars Raivis Māgurs, kurš jaunākās aktualitātes par izdienas pensiju reformu komentē šādi: “Darba stāžs man ir 20 gadu. Šis ir ļoti aktuāls brīdis domai par izdienas pensiju, man šobrīd pašam ir 43 gadi. Mēs lielāko mūža daļu to vien darām, kā spēlējam. Cits sāk jau pat četru gadu vecumā, cits – deviņu. Mūzika ir intelektuāls sporta veids. Kamēr tu esi jauns un ķermenis tev ir pietiekami aktīvs, tas pakļaujas “dresūrai” daudz vienkāršāk nekā pēc 40 gadiem, kad sāk, piemēram, pazust reakcija. Bieži vien tas iet roku rokā ar stresu, jo mēs nevaram kļūdīties pat divus procentus, jo tad tu esi slikts mūziķis.” Raivis piebilst, ka “mūziķis ir tik labs, cik viņš ir labs bijis pēdējā koncertā”.

Ko dod izdienas pensija? Profesionālais mūziķis Raivis saka: “Pirmkārt, tas ir mūža ieguldījuma novērtējums. Tas ir arī regulārs laiks, kas paņemts no ģimenes, jo tās sestdienas un svētdienas, ko mēs strādājam, gaisā jau nekarājas. Tāpēc jau es gaidu šos 25 nostrādātos gadus, lai varētu atpūsties, jo uzskatu, ka mēs, mūziķi, esam to pelnījuši. Būt par mūziķi jau ir tāds kā misijas darbs, daudzi pat neaiziet izdienas pensijā. Paskatieties, kādas mums ir algas, mēs pat vidējā līmenī Latvijā neiekļaujamies. Lielākā daļa no mums strādā divos vai pat vairākos darbos, lai varētu ģimeni paēdināt. Mūsu darba vieta ir piesaistīta Rīgā, jo tikai tur ir orķestri. Un mēs zinām Rīgas cenas dzīvošanai.” Raivis atklāj, ka, ja šādu izdienas pensiju pieņems, tad jau šobrīd daudzi saka, ka “būs jābrauc uz Angliju”.

Darbu jūti gan plaušās, gan galvā

Fagotu grupas mūziķis Raimonds orķestros strādā jau 18 gadu. Savos 36 gados viņš neslēpj, ka darbs ir grūts, to jūt ar laiku “gan plaušās, gan galvā. Spēlēju fagotu un tagad katru reizi pie visparastākajām iesnām es eju pie pulmonologa, jo viss uzreiz aiziet plaušās. Atceros, man šo teica pasniedzējs – darbs nebūs ļoti atalgots, bet tu varēsi pēc nostrādāta laika iet izdienas pensijā, kas ir kā kompensācija algām un tam, kā savus ķermeņus iztērējam. Man ir daži gadi palikuši līdz tam, bet tagad šo visu grib mainīt. Sāku strādāt jau 18 gados, jo toreiz trūka šīs specialitātes mūziķu”.

Viņš absolūti nepiekrīt domai par iespējamu pārkvalificēšanos, “jo kamdēļ tad pašā sākumā izvēlējāmies šo profesiju? Man ir 36 gadi, bet, kā smejos, matu gandrīz vairāk nav, bārda ir sirma un nervu praktiski arī nav, jo katrs mēģinājums, ne tikai koncerts, prasa savu nervu daļu. Tā ir nepārtraukta koncentrēšanās. Es pārstāvu pūtējus un varu prasīt citiem – nu, iedomājieties, ka jums visu dienu ir jāpūš balons, turklāt precīzā diametrā jātrāpa. Cik gadus to varēsiet izdarīt? Netrāpīsi precīzi, tev darba nebūs”.

Viņa novērojums ir, ka orķestros strādājošajiem profesionālajiem mūziķiem agrāk par citiem sākas pamanāmas veselības problēmas un ka izdienas pensijas mūsu valstī ir šis atbalsta mehānisms tiem, kas izvēlējušies savus darba gadus veltīt valsts sektora darbam.