Aira Birziņa: Mūsu kormūziku, mākslu un kultūru apbrīno visā pasaulē ^{Apriņķis.lv}

Turpinājums; sarunas sākumu lasiet šeit.

– Aira, kā jūs domājat, vai dziesmu un deju svētki – tas ir tāds latviešu fenomens?

– Jā! Tas ir latviešu fenomens pasaules līmenī, – mēdz teikt, ka dziesmu svētku laikā Rīga kļūst par ideālo Latviju. Tas noteikti ir fenomens. Nezinu, kādiem pētniekiem vai rakstniekiem būtu jānāk, lai to tā pa īstam un līdz kaulam ar vārdiem spētu aprakstīt, jo tik daudz ko no mūsu dziesmu svētku būtības vārdiem nepateikt. Paaudžu paaudzēs tas ir caurvijies un turpinās.

Ģimenes lokā par šo tēmu visbiežāk runājamies ar jaunākās māsas Lauras vīru Jāni, kurš spēlē pūtēju orķestrī Madlienā. Starp citu, viņi arī iepazinās kora un orķestra kopīgā pasākumā. Jāņa kā amatiermūziķa domas, sajūtas un emocijas svētkos ir tādas pašas kā man, profesionālai mūziķei. Cik aizrautīgi viņš par šiem svētkiem jūsmo! Dziesmu svētku laikā profesionāļi un amatieri izjūt līdzīgu saviļņojumu, piedzīvo katarsi un emociju kulmināciju augstākajos svētku mirkļos.

– Jūs bijāt arī leģendārajos 1985. gada dziesmu svētkos, kad nedeva iespēju diriģēt Haraldam Mednim, bet paši dalībnieki viņu izsauca vadīt kopkori. Vai varat nedaudz ieskicēt savas atmiņas?

– Tajā laikā es mācījos Mediņskolā, man bija septiņpadsmit gadu, un es biju pabeigusi otro kursu. Man šķiet, dziesmu svētki, kas piedzīvoti jaunībā, vienmēr ir kaut kas īpašs un varens, atmiņā paliekošs. 1985. gadā Latvijas mūzikas vidusskolu koriem bija izveidota sava kategorija “koru karos”. Tās bija īstas sacensības starp mūzikas vidusskolām. Atceros, ka mēs nopietni gatavojāmies Jāņa Lindenberga vadībā, mācījāmies no galvas konkursa dziesmas un lieliski arī nodziedājām konkursā. Mums, mediņiešiem, netrūka pārliecības, ka esam labākie, un mums bija ļoti svarīgi cīnīties par uzvarētāju ceļojošo karogu.

Par pašu svētku noslēguma vakaru man ir tiešām spilgtas un arvien dzīvas atmiņas. Mēs kā vidusskolēni vēl nebijām tik zinoši Latvijas kultūras norisēs, nezinājām dziesmu svētku aizkulises, mēs nezinājām, ka Haralds Mednis bija izslēgts no virsdiriģentu rindām. Viss koncerts bija pārspīlēti militarizēts – miliču rindas kopkorī un publikā, militārais pūtēju orķestris spēlēja pavadījumus, – un tādā gaisotnē mēs nodziedājām visu koncertu, kura programmā bija ļoti daudz krievu dziesmu un dažādu padomju tautu tautasdziesmas. Protams, bija arī latviešu klasiķu un tā laika aktīvo komponistu jaunradīti darbi.

Koncerta izskaņā uz skatuves jau bija saaicināti visi virsdiriģenti, svētku rīkotāji un valdības pārstāvji, kad kopkoris sāka saukt kādus man nesaprotamus vārdus. Pagāja laiciņš, līdz es sapratu, ka tiek prasīta “Gaismas pils”. Un Mednis. Beidzot viņš iznāca un kāpa tribīnē, pacēla rokas, lai sāktos dziesma… Bet es toreiz vēl nezināju šo simbolisko dziesmu svētku himnu. Man blakus stāvēja kāda ļoti pieredzējusi koriste, kura tūlīt sāka to dziedāt. Redzot, ka es klusēju, viņa man iedeva riktīgu dunku sānos un teica: dziedi! Bet es taču nezināju, ko dziedāt, jo “Gaismas pili” varbūt biju kādu reizi lasījusi no lapas kādā ikdienišķā kora mēģinājumā. Nezināju savu soprāna partiju, bet tajā mirklī sapratu, ka notiek kaut kas ļoti nozīmīgs un ka man ir jādzied ar visiem kopā. Atceros šo noskaņu estrādē un kopkorī: pustumsa, pavisam nedaudz prožektoru gaismas…

Pēc noslēguma koncerta dziedošajā tramvajā mēs aizbraucām līdz centram un kopā ar dažādiem Rīgas koru dalībniekiem devāmies uz Dziesmu svētku parku. Bijām raiba kompānija – dažādu studentu koru dalībnieki, citi jaunieši no koriem un pūtēju orķestriem. Atceros aktieri Gundaru Āboliņu un viņa brāli trompetistu Māri – viņi bija tie redzamākie improvizētā pasākuma vadītāji. Dziedājām un dancojām neizgaismotā parkā līdz rīta gaismai, un kādos astoņos no rīta, kad vaļā vērās piena veikals, es cauri Doma laukumam devos mājās.

– Jūs esat bijusi daudzos dziesmu svētkos. Sakiet, vai gads, kurā tie notiek, ir īpašāks par citiem?

– Jā, pilnīgi noteikti. Pirmkārt jau skolotāju un arī diriģentu gads mērāms skolas gada mēnešos. No septembra līdz jūnijam. Dziesmu svētku gadā vienmēr ir skaidrs, ka mācību gada beigas nav jūnijā, bet jūlijā. (Smejas.) Dziesmu svētku gads ir kā viens ceļa stabiņš, kā atzīme, mēraukla kādam lielākam laikam. Svētkiem ilgi gatavojamies, tādēļ tos arī ļoti gaidām – gan kolektīvu vadītāji un dalībnieki, gan virsdiriģenti. Atceroties laikus, kad vēl strādāju Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centrā jeb tagadējā Latvijas Nacionālajā kultūras centrā, diena pēc dziesmu svētkiem man bija grūta, jo bija milzīga tukšuma sajūta. Toreiz likās: ko tālāk? Viss ir beidzies… Turpretī tagad pēc svētkiem jūtos pavisam citādāk – ir piepildījuma sajūta. Un es to vēlos paturēt dzīvu pēc iespējas ilgāk.

Ja kāds jautā, vai pēc svētkiem ir dzīve, saku jā, jo es arī pēc tam elpoju piedzīvoto svētku sajūtu. Tā ir mana izvēle – palikt šajās emocijās, sajūtās, priekā. Manas baterijas pēc svētkiem ir pilnas. Tas ir līdzīgi kā ar mūsu Mediņu kursa salidojumu, pēc kura viena kursabiedrene nākamajā rītā čatā ierakstīja: “Man ir tik pilna sirds ar visu šo un mums, ka nevaru to uzrakstīt.”

– Jūs par dziesmu un mūziku runājat ar tādu vieglumu! Tomēr daudzi cilvēki šodien saka, ka dzīve kļūst arvien nervozāka, rūpju pilnāka… Turklāt daudzus biedē mākslīgais intelekts.

– Jā, mani arī tas biedē, tomēr esmu pārliecināta, ka tas nediriģēs tā, kā to spēj cilvēks. Jā, tas varēs vadīt (esmu redzējusi video, kur viens tāds robots kā cilvēciņš iznāk orķestra priekšā un vada skaņdarbu), tomēr tas nekad neuztvers to, ko diriģents sajūt muzicēšanas brīdī, kad ar roku kustībām veido mūzikas tagadni, dzīvo un unikālo izpildījumu katru reizi kā vienīgo. Tāpēc arī ir tik būtiska mūsu muzikālās izglītības kvalitāte un sistēmas unikalitāte. Tajā ir šī individuālā pieeja katram jaunajam mūziķim – tās ir individuālas instrumenta spēles vai dziedāšanas stundas, kad profesionalitāte aug stundu no stundas, gadu no gada prasmīgu pedagogu uzraudzībā un gudrā vadībā.

Diemžēl tieši tas arī nereti tiek minēts kā izšķērdīgs mūzikas izglītības modelis, jo varētu taču visu un visus mācīt grupās... Latvijas zīmols pasaulē ir kultūra, un ne tikai kormūzika, bet plašāka mēroga māksla un kultūra. Jā, šī izglītība tērē lielu budžeta naudu, bet tā sevi ir apliecinājusi un joprojām lepni nes mūsu valsts vārdu visā pasaulē. Latviju ciena un apbrīno Japānā, Kanādā, Spānijā, Šveicē un citur. Mēs ar to atšķiramies no lielākās daļas pasaules, no bagātajām Rietumvalstīm.

– Starp citu, vai diriģents koristu balsu jūrā var dzirdēt, ja kāds dzied nepareizi?

– Ja tas, kurš dzied nepareizi, to dara skaļi, tad jā. Ir dziedātāji, kas cenšas palikt pēdējie, pabeigt skaņu vēlāk nekā pārējie. Tie gan vienmēr ir labi dzirdami pat lielajā estrādē. Tas ir arī nepareizi – palikt kora kopskaņā vienam un pēdējam. (Smejas.) Es teiktu, ka visvairāk dažādas neprecizitātes var just ritmā, bet ne vienmēr skaņas augstumā vai intonēšanas smalkumos. Tomēr nav iespējams vārdos noformulēt to, kā ikreiz šis dziesmu svētku brīnums var notikt, kad sešpadsmit tūkstoši dziedātāju elpo kā viens, harmoniski sakļaujas akordā, kopīgi veido vienu domas lidojumu un vēstījumu, kas virsotnē uzlido visaugstākajās debesīs, sasniedzot kopīgu katarsi... Un tas notiek ar mums visiem kopā – dalībniekiem un klausītājiem. Esmu pārliecināta, ka tad, ja dalībniekiem viss izdodas, klausītāji vienmēr to sajūt, reaģē un arī atbild. Piemēram, dziedot lēni un klusi Lūcijas Garūtas “Mūsu Tēvs debesīs”…

– Šovasar tika prezentēta dokumentālā filma “Dziesmu avoti 1866”, un jūs esat viena no šī darba idejas autorēm un virzītājām. Kādā intervijā teicāt, ka bijusi šī netaisnības izjūta par simt gadu nobīdi faktos.  

– Vēsturiskajiem faktiem un kontekstam ir jābūt adekvātam. Daudzi informācijas avoti joprojām vēsta, ka skolēnu koru dziedāšanas svētki sākušies padomju laikā. Taču ir bijuši lieli valsts mēroga jauniešu koru pasākumi arī pirmās brīvās Latvijas laikā. Vienmēr ir bijusi un būs saistība starp valsts izglītības sistēmas un pašvaldības struktūras formām. Tas ir pamats arī dažādām organizētām sabiedrības grupām, piemēram, koriem. 19. gadsimtā Latvijas teritorijā pamatā bija tikai baznīcas draudžu skolas un vēlāk arī valsts skolas. Draudžu skolas bija ļoti nozīmīga vide latviešu inteliģences rašanās sākotnē. Ar šīm skolām un tautskolotājiem sākās ceļš uz latviešu kā tautas apzināšanos.

Dziedāšanu var uzskatīt ne tikai par māksliniecisku darbību, tai ir arī attīstoša un izglītojoša loma. To allaž saprata baznīca un mācītāji, bet jo īpaši Jāņa Cimzes Vidzemes skolotāju semināra absolventi skolotāji, kas darbojās Vidzemes draudzēs. 1866. gada bērnu dziedāšanas svētku sprediķī Lazdonas baznīcā vairāki mācītāji uzrunāja sanākušos domāt par dzīves vērtībām, mudināja neizniekot savu dzīvi. Šodienas lasītājam varbūt nāktu smiekli, šos senos sprediķu tekstus lasot, – ne par izteikto domu, bet par valodas formu, deminutīvu lietošanas biežumu. Taču ir skaidrs, ka šādas draudžu skolas bija svarīgas, lai latvieši pamazām sevi apzinātos kā nāciju. Latvijas valsts ir daudz jaunāka par dziesmu svētku tradīciju. Ar to es gribu teikt, ka dziesmu svētku kustībai bija milzīga loma tautas vienotības stiprināšanā un pašorganizēšanās pieredzē.

– Ceļš uz šo filmu jums bija gana radošs un arī izaicinošs…

– Jā, tas tiešām bija liels risks laisties sev svešā nozarē, bet man patīk dažādi izaicinājumi. Man patīk darīt jaunas lietas. Atceros, kā pirms aptuveni deviņiem gadiem Madonas novads atzīmēja nozīmīgu šo 1866. gada skolēnu dziedāšanas svētku gadadienu ar pasākumiem Lazdonā, Praulienā un Madonā. Man tolaik gribējās, lai visa latviešu sabiedrība uzzina un novērtē skolēnu koru lielo lomu mūsu dziesmu svētku tradīcijas kopainā. Vēlējos, lai tiktu izmainīti fakti rakstiskajos materiālos, enciklopēdijās par skolēnu dziedāšanas svētkiem un to aizsākumu. Mūsdienās pazīstamā skolēnu dziesmu un deju svētku forma radās 1960. gadā. Tomēr, lai rakstiskajos vēstures materiālos iestrādātu jaunu un papildinātu informāciju par skolēnu koru tradīcijas aizsākumu Latvijā, kādam bija jāiegulda enerģija un darbs.

Mākslinieks Ivars Mailītis, kurš ir dzimis Madonas novada Vestienā, sadarbībā ar savu māsu Inesi Mailīti mēģināja iedzīvināt toreizējo svētku vietu Praulienas mācītājmuižā. Liels paldies viņiem par neatlaidību toreiz un arvien! Gāja laiks, bet saistībā ar šīs vēsturiskās netaisnības mazināšanu nekas īsti nenotika. Pirms pāris gadiem Rīgas Doma kora skolā manā kabinetā ienāca Jānis Erenštreits un teica, ka vajadzētu taisīt filmu, kas pastāsta par 1866. gada bērnu dziedāšanas svētkiem Lazdonā. Arī man tajā brīdī nāca atziņa, ka ir jātop kaut kam paliekošam un ka tas nebūs ne koncerts, ne kāds pasākums. Ir jātop kaut kam tādam, kas dzīvo arī pēc notikuma.

Jānis Erenštreits tajā laikā pētīja Latvijas bērnu koru kustības vēsturi, un šajā rudenī ir gaidāma grāmata. Un tāpēc, ka viņš šajā lietā ir viszinošākais Latvijā, vienmēr norādu uz viņu kā šīs idejas lielo vaininieku un līdzautoru. Tā bija viņa ideja par filmu. Nolēmām, ka varētu veidot televīzijas formāta filmu, un sākām strādāt, lai taptu sirsnīgs stāsts par zēnu kora puikas Jāņa ceļu uz dziesmu svētkiem. Filmēšanas epizodēs nekas netika inscenēts.

– Jā, piemēram, vējš, kas pūš, kad jaunā sieviete dzied pļavā, netraucē, bet piešķir vēl spēcīgāku klātbūtnes sajūtu.

– Jā, tuvojās negaiss, un viņai steigšus bija jābūt pļavā, lai paspētu nofilmēt pirms lietus. Patiesībā tajā brīdī Rasa bija noskrējusies, kas apgrūtināja dziedāšanu. Paspējām viņu nofilmēt īsajā brīdī pirms negaisa.   

– Ir sākusies rudens sezona, un arī jums noteikti ir kādi plāni, piemēram, ar Ogres kori “Rasa”?

– No koriem, ar kuriem es šobrīd strādāju, “Rasa” ir mans vecākais bērns, jo tas ir manis dibināts pirms nu jau divdesmit astoņiem gadiem. Man ļoti patīk strādāt ar “Rasas” dziedātājām, viņas ir gudras, inteliģentas un ļoti labestīgas, turklāt ar lielu cieņu un mīlestību cita pret citu. Darbs ar “rasiņām” mani iedvesmo un uzlādē. Uz mēģinājumu Ogrē es varu aizbraukt nogurusi pēc garās dienas Doma skolā, bet atpakaļ uz Rīgu visbiežāk braucu priecīga un mašīnā skaļi dziedu, ja esmu viena. Mūsu koncertdzīve ir ļoti intensīva. Pēdējos trīs gadus mērķtiecīgi esam veidojušas baznīcas mūzikas programmas, kas atskaņotas vairākās Ogres novada baznīcās, piecās Latvijas vēsturisko novadu baznīcās, šogad braucam uz piejūras luterāņu baznīcām. Turpinot šo projektu, septembra beigās mums būs koncerts Jūrmalā, Slokas baznīcā.

Oktobrī kopā ar sieviešu kori “Dzintars” atkārtosim arī koncertprogrammu “C vitamīns”, kas ir mūsu kora un pūtēju orķestra “Madliena” kopīga tradīcija. Ogres Kultūras centra Lielajā zālē 9. novembrī skanēs Emiļa Dārziņa simt piecdesmitajai dzimšanas dienai veltīts koncertuzvedums “Kā zvaigzne”, kurā piedalīsies visi Ogres kori, solists Raimonds Bramanis, aktieris Raimonds Celms. Koncerta režisore ir Inese Mičule, ar kuru man vienmēr ir prieks un radoša interese sadarboties.

Katru gadu “Rasai” ir tradicionāls Ziemassvētku koncerts kopā ar bērniem. Tajā uzstājas arī mūsu dziedātāju bērni – kāds dzied, kāds spēlē instrumentu vai lasa dzeju. Ir arī pa kādam koristu mazbērniņam, jo mēs augam! Kopā tas ir tik sirsnīgi. Nākamgad gatavosimies Raimonda Paula dziesmu svētkiem, kas jūlijā notiks Mežaparka Lielajā estrādē. Un noteikti vēl domāsim par baznīcu koncertu sērijas turpinājumu. Ir tik interesanti apskatīt Latviju un dažādas baznīcas, dziedāt īpašajā baznīcas akustikā un gaisotnē, satikt vietējos cilvēkus.

– Vai baznīcā dziedāt ir citādāk nekā kultūras namā vai brīvā dabā?

– Jā, ir citādāk. Visbiežāk ir ērtāk dziedāt, jo ir laba akustika. Dažkārt varbūt grūtākais ir tas, ka baznīcas mēdz būt mazas, tad ir ļoti jāsaspiežas sastājoties. Diriģents tad parasti atrod vietu kaut kur pie pašas balkona maliņas. Piemēram, Aglonas bazilikā. Tomēr baznīcās dziedāt vienmēr ir skaisti, pat ja ir tikai viens klausītājs. Tieši tā mums reiz sanāca, kad bijām Valmierā nodziedājušas koru skatē un devāmies vienkārši aplūkot Sīmaņa baznīcu. Tur bija viena kundze, kas tur dežūrēja. Viņa ļāva apskatīt baznīcu, un kā pateicību mēs no sirds tur nodziedājām vienu dziesmu. Tā bija brīnišķīga sajūta – dziedāt šai vienai pašai kundzei!

Tur, kur ir senas ērģeles, arī katru reizi skan citādāk, jo katrs instruments skan tik individuāli un atšķirīgi. Piemēram, Kaltenes baznīcā ērģeles ir ar ļoti spožu skaņu. Kā stāstīja vietējā ērģelniece, tās savulaik ir bijušas Gulbenē un nopirktas 1943. gadā, kara laikā. Cilvēki tās pārveda uz Kalteni un bija spiesti pielāgot baznīcas balkona izmēram, kā arī jumta konstrukcijai un augstumam. Tur šīm ērģelēm nav pienācīgi lielas vietas, tomēr tās ir unikālas, jo ir vienīgās šī meistara gatavotās ērģeles, kas saglabājušās.