Aktrise un režisore Rēzija Kalniņa: Vēlos izlēkt ar izpletni ^{Apriņķis.lv}

Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījusi?
Man personīgi ekstrēmākais līdz šim ir bijis alpīnistu trosē nokāpt no Miķeļtorņa bākas pa sienu – toreiz es piedalījos ekspedīcijā. Bet domāju, ka ekstrēmākā lieta man vēl tikai priekšā – lai tiktu vaļā no iekšējām bailēm un nedrošības, es vēlos izlēkt ar izpletni, kā to jau izdarījis mans dvīņubrālis Krists.

Viens no aizkustinošākajiem brīžiem jūsu dzīvē?
Kad stāvēju baznīcā pie kristāmtrauka ar savu krustmeitu – māsas meitu Miju Danielu Zaķi un mana dvīņubrāļa Krista dēlu Lūkasu Kalniņu.

Kas jūs iedvesmo darbam?
Pirmkārt, jau pats darbs – materiāls, luga vai stāsts, dzīvesstāsti, pieredzes. Tāda aizrautība noteikti ir arī mūzika. Otrkārt, mani aktieri. Tā kā esmu veidojusi gan rokoperas “Lāčplēsis”, “Sfinksa” un “Ei, jūs tur!”, gan mūziklus “Neglītais pīlēns jeb Galms [pa]galmā” un “Īkstīte”, gan dziesmu stāstu “Viņi dejoja vienu vasaru”, mani iedvesmo tieši pašu aktieru un solistu atvēršanās, varēšana, gribēšana izdarīt.

Jūsu veselīgie ieradumi?
Ja mēs domājam par vārdu “ieradumi”, tad, manuprāt, mans visveselīgākais ieradums ir kā kaķim nokrist uz visām četrām kājām un turpināt dzīvot. Turpināt strādāt, turpināt radīt un turpināt ļaut Dievam darboties caur mani. Svarīgi ir paļauties uz Dievu.

Jūsu kaitīgie ieradumi?
Šeit daudzas sievietes noteikti piekrītoši pamās man ar galvu. Mans kaitīgais ieradums ir overthinking, kā saka angļi. Tā ir nemitīga sevis un savas dzīves analizēšana, nemitīgs stress, nemitīgas bailes, nemitīga nedrošība, miera un  paļāvības trūkums, neuzticēšanās. Tas, ka nevar apstādināt to prāta parazītu, – tas ir mans viskaitīgākais un graujošākais ieradums.

Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvusi?
Es atceros stāstu par karali, kuram bija depresija. Pie viņa nāca zintnieki un gudrie. Karalis viņus brīdināja: “Ja jūs man nepateiksiet to, ko man vajag, es jums nocirtīšu galvu!” Neviens nepateica to, kas karali varētu dziedināt. Tad atnāca viens zemnieks un sacīja: “Man ir tie vārdi, un to ir tikai trīs.” Karalis viņu ieaicināja pie sevis… un pēc brīža iznāca ārā laimīgs un priecīgs. Viņam prasīja, kas tad bija tie burvju vārdi. Un karalis atbildēja: “Arī tas pāries.”

Filma vai grāmata, ko jūs ieteiktu citiem?
Protams, tā ir kinorežisora Dzintara Dreiberga jaunākā filma “Tīklā. “TTT” leģendas dzimšana” – par sievieti, par spēku, par izturību, par laiku un laikmetu, par izdzīvošanu. Grāmata – Zanes Zustas “Precēto sieviešu grēksūdzes”, pie kuras es kopā ar Zani pašlaik strādāju, lai to uzvestu uz skatuves.

Kādu mūziku klausāties?
Tā kā es iestudēju rokoperas un mūziklus, tad, protams, klausos tieši to mūziku, kas skan izrādē. Savukārt privātajā dzīvē es priekšroku dodu mierpilnām, harmonizējošām dabas skaņām – tādām, kas nomierina dvēseli. Tāpat mierīgai mūzikai. Kaut gan, lai būtu spēks vai arī spīts, es diezgan bieži klausos Pink.

Jūsu spontānākais, nepraktiskākais pirkums?
Patiesībā tādu ir daudz, jo nesen es iepazinos ar “Temu”, kur var pa lēto sapirkt visādus nieciņus. Kaut kādā ziņā es esmu žagata – mani velk uz zeltu. Varbūt tas ir no iepriekšējām dzīvēm, iespējams, esmu dzīvojusi pilī. Tie ir nepraktiskie pirkumi, kas iepriecina mazo Rēzīti.

Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Savu dzimšanas dienu jeb savus 55 gadus es sagaidīju fantastiskajā Tenerifē kopā ar divām brīnišķīgām sievietēm – garīgajām skolotājām. Biju uz pasaulē trešā liekākā vulkāna – Teides –, biju arī Dzeltenajā kalnā, peldējos okeānā. Un patiesi iemīlējos šajā brīnumainajā Dieva radītajā dabas skaistumā. Līdz ar to vieta un laiks, kurā pašlaik es gribētu dzīvot, ir Tenerife. Maģiska vieta! Iesaku visiem aizlidot uz turieni, bet ne uz tūristu vietām.