Viviāna Zipa: Grāmatas – tā ir milzīgi skaista pasaule! ^{Apriņķis.lv}

– Par jūsu bibliotēku uzzināju no mūsu kopīgās paziņas Ilzes. Iedomājos, nez vai tu pati aptver, cik svētīgu darbu dari? Bet, pirms sākam runāt par grāmatām, kas nonākušas dzirnavās, pastāsti, kā paši tur nonācāt?  

– Mūsu ceļš uz dzirnavām sākās pirms 16 gadiem ar ģimenes vēlmi atrast īpašumu, kur mēs būtu prom no Rīgas, vieni paši un saskaņā ar dabu. Gribējām redzēt, kā zied pienenes, snieg sniegs. Dzirnavas atradām gluži nejauši, bet izrādās, tās ir visas Latvijas vēsture – sākot no Ulmaņa laikiem, kad dzirnavas piederēja tālbraucējam kapteinim Zālītim, tajās mala miltus un bija koka ražotne. Tas bija viens no turīgākajiem posmiem Latvijas un arī dzirnavu vēsturē.

Tad nāca kara gadi, Zālīšu ģimene emigrēja, bet dzirnavas palika nenopostītas, lai gan kara zona virzījās turpat blakus. Interesants posms, kāda nav citām dzirnavām, bija padomju laiks, kad no 1956. līdz 1989. gadam te darbojās tupeļu fabrika, kā tagad saka līgatnieši. Te bija Rīgas fabrikas “Komēta” filiāle, kas ražoja koka liestes un tupeles fermu strādniekiem.

Postošākie gadi dzirnavām bija atjaunotās Latvijas laiks – 90. gadi, kad ražotni slēdza, strādnieki aizbrauca, dzirnavas tika pamestas nevienam nevajadzīgas, arī bijušie īpašnieki, kas tagad dzīvo Austrālijā, par tām neinteresējās. Neviens šo sabrukušo īpašumu meža vidū negribēja privatizēt pat par sertifikātiem. Mūsu ģimene 2005. gadā nopirka dzirnavas no Latvijas valsts kā bezsaimnieka mantu un sāka to atjaunošanu.

– Ar domu par lauku tūrismu?

– Nē, domas par biznesu nebija. Mums ar vīru abiem bija labi apmaksāts darbs Rīgā: es esmu finansiste, bija pašai sava grāmatvedības firma, vīrs Jānis bija tehniskais darbinieks televīzijā. Dzirnavas mums bija sirdij. Telpu izīrēšana kāzām un citām svinībām sākās tikai pēc 2015. gada, kad te nosvinējām dēla Kristapa kāzas. Pēc tām dzirnavas sāka dzīvot neatkarīgi no mums, un nu cilvēki paši meklē šo vietu. Pavisam uz šejieni pārvācāmies tikai pirms trim gadiem.

– Pametāt labi apmaksātos darbus Rīgā?

– Jā, dzīve pati tā sakārtoja – tas netika mākslīgi izlemts. Pārvācāmies tikai tad, kad arvien vairāk un biežāk sāka braukt cilvēki un vajadzēja mūsu klātbūtni – personisku attieksmi. Jo mūsu viesu koncepts ir arī mūsu koncepts: daba, akmens, ūdens un koks. Bija pilnīgi skaidrs, ka bez mums nekas te nenotiks – vismaz ne tādā kvalitātē, kā mēs to gribam.

Un klienti to ļoti novērtē. Strādājot citos darbos, visas domas un emocijas tik un tā bija dzirnavās, tāpēc bez nožēlas varējām pamest tos citus darbus. Arī mūsu jau pieaugušie bērni, kaut arī nekad nav šeit dzīvojuši, tomēr atbilstoši savām specialitātēm palīdz un piedalās.

– Un kāpēc dzirnavās bija vajadzīga bibliotēka? Kā tā aizsākās?

– Bibliotēka ir viena no tām lietām, kas dzīvo savu dzīvi, bet arī tā sākās pavisam nejauši. Kad par atjaunotajām dzirnavām radās interese no žurnālistu puses, reiz, rādot telpas, stāstīju: “Lūk, te būs semināru telpa, un tajā noteikti būs grāmatas, kas pieejamas viesiem un semināru dalībniekiem. Atvedām no Rīgas personīgo bibliotēku, jo mūsu mājās grāmatas vienmēr bijušas cieņā, godā un lielā daudzumā. Zinām, ka daudziem pārvācoties nav kur likt grāmatas. Laipni gaidīti! Šī būs vieta arī citām grāmatām, ne tikai mūsējām.”

Intervijā teiktais izraisīja milzīgu reakciju. Visvairāk zvanīja cilvēki, kuru tuvinieki, aizejot mūžībā, atstājuši vērtīgas grāmatas, ko bibliotēkas neņem pretī, bet izmest makulatūrā neļauj sirdsapziņa. Sapratām, ka tā ir vesela pasaule – milzīgi skaista pasaule! Un ka dzirnavas varētu būt stāsts par grāmatu otro dzīvi. Tagad mums viss semināru telpas interjers veidots no grāmatu plauktiem. Tās ir dažādās valodās, klasificētas gan pēc autoriem, gan žanriem, un šis process nebeidzas. Varbūt šī nav lielākā privātā bibliotēka Latvijā, bet privātā, publiski pieejamā tautas bibliotēka noteikti.

Mēs nevienam neesam konkurenti; esam starpnieki grāmatām, kas meklē jaunas mājas. Man ir vesels saraksts, ko cilvēki meklē, un zinu, ka šie eksemplāri pie manis noteikti atnāks. Nav tādu grāmatu, kas patīk visiem, un nav tādas, kas nepatīk nevienam.

– Vai dodat grāmatas arī uz mājām?

– Daudzas mums ir divos un vairāk eksemplāros, tās visas atrod jaunas mājas. Ir specifiskas, kas var interesēt tikai reto. Līgatnē bija jauna dakterīte, viņa no dzirnavām aizbrauca ar veselu kaudzi specifisku grāmatu – enciklopēdijām, pētījumiem. Puisis, kurš atveda savas grāmatas, meklēja izdevumus par politiku, un aizveda tās. Ir grāmatas, kas vienā eksemplārā vienmēr paliks pie mums, bet ir specifiskas grāmatas, pat vienā eksemplārā, kas aizies uz jaunām mājām ar speciālu lietojumu. Nav obligāti jānes atpakaļ, obligāts ir nosacījums, lai grāmata nonāk labās rokās. Līdz ar to man nav nekādas vajadzības krāmēt nosaukumus tabulās vai kartotēkās, jo grāmatas visu laiku ir apritē – pat putekļi nepagūst nosēsties.

– Tātad, ja kāda grāmata Springšļu bibliotēkā man liks aizrauties elpai, es to varēšu dabūt?

– Jā, jo tad es būšu pārliecināta, ka tā vēlreiz nezaudēs mājas. Šobrīd komplektējam grāmatas latviešu biedrības “Bērzaine” bibliotēkai Vācijā, ko paši vedīsim. Netālu no Bērzaines ir Raiņa un Aspazijas trimdas vieta, arī Zentas Mauriņas kapa vieta, tāpēc “brauks” Raiņa, Aspazijas, arī Jaunsudrabiņa kopotie raksti, arī daudz pēdējā laikā izdotās literatūras. Vācijā tiksimies ar žurnālisti, kura gatavo materiālu par diasporas bibliotēkām. Izrādās – latviešu grāmatu tajās ir ļoti maz. Vai nav paradokss, ka Raiņa un Aspazijas trimdas vietā, kas ir zīmīgs posms gan viņu dzīvē, gan literatūrā, nav šo autoru kopoto rakstu?! Man ir trīs eksemplāros – viens dosies uz Valdorfa skolu, viens uz Vāciju, viens paliks mums. Uz Valdorfa skolu no mums aizgājušas ļoti daudzas grāmatas.

– Kādas grāmatas cilvēki atdod visbiežāk?

– Šo man bieži jautā: kas ir tas, kas izrādās lieks citu mājās? Sākumā domāju, ka tās būs padomju laikos izdotās prozas un sēriju grāmatas, bet nē! Visvairāk ir mazā formāta dzejas krājumu – to man ir vai tonna. Un ne jau nezināmi autori! Ir Ārija Elksne, Ziedonis, Čaks un citi mūsu klasikas autori – zelta fonds. Kāda zinoša kundze no grāmatnieku portāla komentēja, ka padomju laikā šos autorus visvairāk tiražēja, dāvināja izlaidumos, jubilejās. Tāpēc šo krājumu tagad ir par daudz. Bet, piemēram, izdevējs Valters Dakša interesējas tikai par dzeju. Viņš no mūsu tonnas paņēma veselu kaudzi, par katru nokomentējot: šis ir izdots mazā tirāžā, šis tādā un tādā sērijā. Padomju laikos visas grāmatas izdeva lielās tirāžās, daudzas pat milzīgās. Tas ir iemesls, kāpēc daudzas tagad klejo un nevar atrast savu vietu. Bet ne visas. Gribu nokomplektēt visas sērijas “Apvārsnis” grāmatas. Šī sērija, šķiet, bija katrā mājā, tomēr trīs nosaukumu man trūkst, jo tās bija izdotas 15 000 tirāžā atšķirībā no ierastajiem 80 000, līdz ar to vairs nav tik pieejamas.

Noteikti nepiekrītu tagad kultivētajai attieksmei, ka padomju laikā drukāja vienus vienīgus ideoloģiskus mēslus – metam pa taisno miskastē. Tā nav taisnība! Bet arī tā ideoloģija ir mūsu vēsture. Šobrīd ar nepacietību gaidu grāmatu par Vili Lāci, jo uz bibliotēku bija atbraukusi pensionēta skolotāja, un es atvērtu muti klausījos viņas stāstījumu par Viļa Lāča darbiem: kuri romāni ir pārrakstīti par labu varas ideoloģijai, kuros trūkst atsevišķu nodaļu, kuriem ir cits nobeigums, kuros gados veikti kādi labojumi. Vesela vēsture! Ja saka, ka padomju laikā viss bija bullšits, tad ko drukā tagad? Nekāda kvalitātes sieta, tikai bizness. Es labi saprotu, ka bizness ir bizness, bet, ja saka, ka toreiz viss bija mēsli, tad kāpēc pie manis kaudžu kaudzēm nonāk tieši mūsdienu literatūra – faktiski jaunas grāmatas? Tās atdodot, cilvēki bieži saka vai kastē ieliek zīmīti: “Mēs nesadraudzējāmies ar šīm grāmatām. Lai labi lasās citiem!” Ikdienā redzu, kā tas notiek – vienam nevajag, citam atradums.

– Neviens autors negribētu savu grāmatu redzēt nevajadzīgo kaudzē…

– Tad man tev jāizsaka liels kompliments par “101. kilometru”. Gribu to izlasīt un arī dabūt savā bibliotēkā; gaidu, kad kāds atnesīs, bet nekā! Tas nozīmē, ka šī grāmata netiek izlaista no rokām.

– Es tev to uzdāvināšu.

– Priecāšos. Bet vesela tēma ir par to, ko mēs esam atraduši grāmatās starp lappusēm. Visu ko – sākot no mīlestības vēstulēm, beidzot ar bērēs ielūdzamo viesu sarakstu. Daudz personisku zīmīšu, dažādu laiku apsveikumu kartītes, veco laiku telegrammas, kas jau ir vēsture. Starp lapām var lasīt, ka cilvēka dzīve bijusi fanošana: grāmatā par aktieri un dziedātāju Edgaru Liepiņu bija izgriezumi no avīzēm par viņu, grāmatā par Viju Artmani saliktas teātra izrāžu programmas, kur spēlējusi šī aktrise. Visas šīs lapiņas esam atstājuši grāmatās. Starp citu, no dažādām mājām grāmatas nāk ar dažādu enerģētiku. Jau atverot kasti, var just, kāda attieksme pret grāmatām un ne tikai bijusi konkrētajās mājās.

– Ar grāmatām aktīvi mainās, atdod un tirgojas arī sociālajos tīklos dažādās grupās.

– Jā. Arī mēs kopā ar Valdorfskolu Feisbukā izveidojām profilu “Grāmatu maiņas punkti Latvijā”. Ja kāds saka, ka nav kur likt grāmatas, atbildu: ir, vajag tikai gribēt! Arvien vairāk rodas arī grāmatu mājiņu. Vakar bijām Vecpiebalgā. Tur grāmatu mājiņa maza kā strazdu būris, bet kādi eksemplāri tajā bija! Meieres “Krēsla” – visas četras grāmatas, arī vairāki citi bestselleri. Linda Mūrniece skapītī ielika savas viesnīcas viesu aizmirstās grāmatas angļu valodā. Bet Valters Dakša, kad viesojās dzirnavās, izstāstīja, pēc kādiem principiem grāmatas var krāt un arhivēt. Viņam ir grāmatas ar likvidēto bibliotēku zīmogiem. Jo interesantāks ir kolekcionēšanas princips, jo interesantāka paveras grāmatu dzīve.

– Piemēram, grāmatas, kas ir ekranizētas vai dramatizētas.

– Tāds plaukts mums jau ir – tā ir mūsu kopīgās paziņas Ilzes ieteikta tēma. Sāksim ar pašmāju darbiem. Māras Svīres “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, Regīnas Ezeras “Aka” jeb “Ezera sonāte”. Grīna romāns “Dvēseļu putenis” man bija pat piecos eksemplāros – nevienam nebija vajadzīgs, līdz iznāca filma. Uzreiz visas izķēra! Elīnas Zālītes “Agrā rūsa”, Melānijas Vanagas “Veļupes krastā”, Jaunsudrabiņa “Aija”. Protams, zelta klasika: “Zvejnieka dēls”, “Salna pavasarī”, “Pie bagātās kundzes”, “Vella kalpi”, “Vārnu ielas republika”, “Ceplis”, “Pūt, vējiņi”, “Cilvēka bērns”. No jaunākajiem kino darbiem Belševicas “Bille”. Redz, jau metru garš plaukts no tām, ko momentā atceros. Bet ir arī otrādi – vispirms bijis kinoscenārijs, pēc tam top filma. Zini, kura tā ir?

– Atzīšos, nezinu!

– Tu zini! “Ilgais ceļš kāpās”. Vispirms bija Oļega Rudņeva scenārijs, pēc tā tapa grāmata latviešu un krievu valodā, patiesībā diezgan reta. Un vēl arī “Šķērsiela” – vispirms bija filma, pēc tam kinoromāns. Jo dziļāk rokam, jo interesantākas lietas atklājam. Līdzās Ezeras “Akai” stāv grāmata par Gunāru Cilinski “Vientuļā virsotne”, līdz ar to mēs literāro darbu personalizējam ar filmas tēliem, režisoru. Negribu iebraukt ārzemju filmās, jo pilnīgi skaidrs, ka gandrīz katra grāmata izrādītos arī filma. Jau tagad zinām, kuras būtu populārākās: “Harijs Poters”, “Džeina Eira”, “Krēsla”, “Emīla nedarbi”. Grāmatas nav tikai nodzeltējis izdevums; tām ir stari un saknes uz visām pusēm, kas nonāk pie cilvēka jaunā veidolā, galvenais to ieraudzīt.

– Kādas grāmatas tev pašai vislabāk patīk?

– Dažādos posmos dažādi darbi. Bija atbraukusi ekskursija, stāstīju arī par bibliotēku, un kungs gados man uzdeva šo pašu jautājumu. Bet es jūtu, ka viņš pats nav no tiem, kas lasa vairāk par avīzi. Saku: “Es pavadu vakarus ar ļoti dažādiem vīriešiem un ar dažiem pat daļu nakts.” Viņš uz mani paskatījās lielām acīm, tāpat dažas dāmas no grupas. Turpināju: “Dažus vakarus un naktis pavadīju ar Hariju Holu…” Dāmas sāka ķiķināt, saprata, ka tie “mani vīrieši” ir šobrīd populāru literāro darbu tēli. Esmu izlasījusi visas latviski tulkotās skarbā norvēģa Jū Nesbē grāmatas. Mums jau ir mazbērni, tāpēc daudz lasām to, kas viņiem varētu būt svarīgs, mēģinot vilkt uz klasiku, nevis uz kaut ko ļoti populāru.

– Vai tu arī pērc grāmatas? Par ko tu nobalso ar savu maciņu?

– Pērku daudz, beidzamajā laikā – klasiku. Pēdējais pirkums bija Markesa “Mīlestība holeras laikā” – rets darbs Latvijā, kas papildināja manu Markesa kolekciju. Ļoti rezervēti izturos pret populāriem jaunumiem, neņemos pirkt visu, ko apspriež portālos skandalozas tēmas vai autora dēļ. Esmu absolūta klasikas fane.

– Nocitē, lūdzu, nelielu fragmentu, kas tevi ļoti, ļoti uzrunājis kādā romānā.

– “Tas bija laiks, kad viņi mīlēja viens otru visprasmīgāk, bez steigas un pārmērības, un kad abi vis­skaidrāk apzinājās, ka guvuši neticamu uzvaru pār visām nedienām, un jutās par to pateicīgi. Protams, dzīve viņiem sa­gādās vēl citus gaužus pārbaudījumus, taču tas vairs nebija svarīgi: viņi jau bija otrā krastā.” G. G. Markess “Mīlestība holeras laikā”.