Mežzinātniekam Eiženam Ostvaldam – 170 ^{Apriņķis.lv}

Eižens Ostvalds dzimis 1851. gada 4. novembrī Rīgā. Viņš bija vecākais dēls mucinieka Gotfrīda Vilhelma Ostvalda (1824–1903) un viņa sievas Elizabetes Leiķeles trīs bērnu ģimenē. Eižena vidējais brālis Vilhelms Ostvalds (1853–1932) bija ķīmiķis, 1912. gada Nobela prēmijas laureāts, jaunākais brālis Gotfrīds Ostvalds (1855–1918) bija uzņēmējs, dzelzs lietuves īpašnieks.

Studijas

Eižens Ostvalds mežsaimniecību studēja Tārantas Meža akadēmijā, slavenajā Vācijas mežzinātnes centrā. Tajā laikā par profesoriem tur strādāja tādas mežzinātnes slavenības un meža ekonomikas pamatlicēji kā Maksimilians Preslers un Johans Judeihs. Eižens Ostvalds absolvēja akadēmiju 1872. gadā, bet atvadījās no ievērojamās skolas ar bažām par diviem centrālajiem meža ekonomikas jautājumiem. Pirmkārt, jaunajam speciālistam neatbildēts palika jautājums, kādam jābūt galvenās cirtes vecumam, kas nodrošina lielākos guvumus meža īpašniekam.

Preslera galvenā doma par finanšu gatavību, kas izriet no zemes rentes teorijas, neapmierināja Ostvaldu, jo zemes rentes teorijā svarīga nozīme tika atvēlēta peļņas procentu likmei. Pieaugot īpašnieka vēlmei pelnīt, tika palielināta peļņas likme, kas savukārt nozīmēja finanšu aprites paātrināšanu un galvenās cirtes vecuma samazināšanu. Tas izraisītu mazākas dimensijas apaļo kokmateriālu piedāvājuma palielināšanos un lielākas dimensijas apaļo kokmateriālu deficītu.

Otrkārt, viņš nevarēja piekrist tās pašas skolas pārstāvja Judeiha viedoklim, ka ikgadējie ienākumi no ciršanas apjomiem ir sinonīms meža rentei, respektīvi – augļiem no investīciju kapitāla. Ostvalds saskatīja izaicinājumu pētīt šos jautājumus un rast uz tiem atbildes.

Virsmežziņa amats

Pēc Tārantas Meža akadēmijas beigšanas 1872. gadā Eižens Ostvalds iestājās Rīgas pilsētas mežu dienestā. Pēc piecu gadu praktiskā darba Olaines mežniecībā, kur viņš sākumā bija mežziņa palīgs, vēlāk mežzinis, Ostvalds 1877. un 1878. gadā publicēja savus pirmos zinātniskos darbus izdevumā “Baltische Wochenschrift”. Šajos darbos viņš apskatīja Baltijas mežu apsaimniekošanas un rentabilitātes problēmas, kā arī nosusināšanas ietekmi uz koku augšanu. Eižena Ostvalda praktiskā un zinātniskā darbība nepalika bez ievērības.

1878.gadā viņam tika piedāvāta docenta vieta Rīgas Politehniskajā skolā – politehnikumā. Vienlaikus viņš darbojās Rīgas meža dienestā, kur no 1880. gada vadīja pilsētas mežu ierīcības darbus. Par pirmo mežierīcības objektu tika izraudzīta Dreiliņu mežniecība, kur profesors Aleksandrs Beks bija veicis triangulāciju, kas bija pamats visiem turpmākajiem darbiem. 1880. gada beigās E. Ostvalds tika komandēts uz Vāciju, lai iepazītos ar meža meliorācijas un mežierīcības jautājumiem.

Mežierīcība visos pilsētas mežos tika pabeigta 1891. gadā. 1882. gadā Eižens Ostvalds kļuva par Rīgas pilsētas virsmežzini. Viņa izstrādātā “Meža relatīvās rentes teorija” tika ieviesta dzīvē, un ienākumi no Rīgas pilsētas mežiem strauji pieauga. Rīgas pilsētas mežu apsaimniekošanā E. Ostvalds pārliecinājās par “Meža relatīvās rentes teorijas” praktiskās pielietošanas iespējām. Īpaši nozīmīgi tas kļuva apstākļos, kad Rīgas rāte pieprasīja palielināt pilsētas kasi ar dividendēm no meža īpašumu apsaimniekošanas un meža zemju pārvēršanai lauksaimniecības zemēs.

Pateicoties Ostvalda aktivitātei, ienākumi no kokmateriālu pārdošanas lauksaimniecībai atsavināmajās zemēs tika novirzīti meža meliorācijas plānu realizēšanai. E. Ostvalds pilsētas tēviem prata pamatot sakarību starp meža kapitāla vērtības paaugstināšanas nepieciešamību un meža rentes palielināšanos nākotnē.

Visos Rīgai piederošajos mežos, bet jo īpaši Olaines mežniecības teritorijā, notika aktīvi meliorācijas darbi. Viņa vadībā 1898. gadā sāka veidot mežu nosusināšanas sistēmu purvainajos mežos starp Ķekavu, Plakanciemu un Olaini, ierīkojot 640 kilometru garu grāvju sistēmu. Šīs aptuveni 40 kvadrātkilometrus lielās platības galvenā noteka – Skujenieku-Daugavas kanāls – tiek saukta arī par Ostvalda kanālu. Smilšainā, nenoturīgā gruntī ar rokām raktā noteka tika izmantota arī koku pludināšanai. 2003. gadā SIA “Rīgas meži” kanāla malā Ķekavas pagasta teritorijā ierīkoja piemiņas zīmi Eiženam Ostvaldam.

1888.gadā Rīgas pilsētas mežos sāka būvēt mežsargu kordonus un mežstrādnieku mājas. Tika mainīti mežsarga amata pienākumi. Mežsargi kļuva par algotiem darbiniekiem, kuru pienākumi bija saistīti ar meža apsaimniekošanu un apsardzību. Mežsargu atalgojums bija pietiekami augsts, lai viņi varētu algot kalpotājus. 1903. gadā visos mežsarga kordonos bija ievilkts telefons, noslēdzās ugunsdzēsības torņu izbūve. Līdz 1914. gadam Rīgas pilsētas mežsaimniecība piedzīvoja uzplaukumu. Ilgus gadus E. Ostvalds bija Baltijas Mežkopju savienības sekretārs.

Mežu apsaimniekošanas pamati

Viens no Eižena Ostvalda darbības virzieniem bija meža taksācijas elementu precizēšana. 1891. gadā viņš ar interpolācijas metodi no vācu mežzinātnieka Ādama Švapaha izveidotām augšanas gaitas tabulām, kuras bija paredzētas Pēterburgas un Austrumprūsijas (mūsdienu Poznaņa, Polija) apgabalam, izveidoja priedes un egles augšanas gaitas tabulas Latvijas apstākļiem (pagaidu augšanas gaitas tabulas). Eižens Ostvalds izstrādāja jaunu mežierīcības teoriju, kas saistījās ar diferenciālo renti un ar to saistītiem ciršanas vecumiem. 1903. gadā viņš apkopoja tabulas un palīglīdzekļus vienā grāmatā, kas ilgu laiku bija populāra rokasgrāmata taksatoru vajadzībām.

Rīgas pilsētas mežu apsaimniekošanas pieredzes popularizēšanai 1894. gadā Rīgā sanāca Baltijas mežkopju kongress, bet 1903. gadā – 10. Viskrievijas mežkopju kongress. Šajā pašā gadā E. Ostvaldu ievēlēja par Pēterburgas Mežu institūta korespondētājlocekli.

Jau 1896. gadā E. Ostvalds izteica domu par nepieciešamību organizēt Baltijas mežierīcības biroju Vidzemes Ekonomiskās un vispārderīgās biedrības uzdevumā. 1907. gadā šis ierosinājums tika īstenots. Par tā pirmajiem darbiniekiem kļuva bijušie Vidzemes mežierīcības biroja un Krievijas Mežu departamenta taksatori. Mežu ierīcību viņi veica saskaņā ar instrukciju pa meža novadiem, kuru robežas vēlāk pieskaņoja mežniecību robežām, paredzot arī meža tipu noteikšanu pēc K. Meldera ieteiktās klasifikācijas.

Biroja uzdevums bija sniegt konsultācijas Vidzemes un Kurzemes guberņas mežu īpašniekiem un izstrādāt meža apsaimniekošanas plānus. Drīz pēc tam, kad birojs bija uzsācis darbu, tika saņemti piedāvājumi no Igaunijas, kā arī Pēterburgas, Pleskavas, Mogiļevas un Voroņežas guberņas. Septiņu gadu laikā, līdz Pirmā pasaules kara sākumam, seši līdz divpadsmit biroja akadēmiski izglītotie speciālisti ierīkoja aptuveni 200 000 hektāru mežu Vidzemes, Kurzemes, Pleskavas un Voroņežas guberņā.

Darbu pārtrauc Pirmais pasaules karš

1914.gadā Eižens Ostvalds no biroja vadības atteicās. Baltijas Mežkopju biedrība bija piekritusi Meža pētīšanas stacijas dibināšanai, kurā E. Ostvalds cerēja turpināt darbu kā zinātnieks. Arī šo ieceri pārtrauca karš.

1915.gadā E. Ostvalds publicēja monogrāfiju “Fortbildungsvorträge über Fragen der Forstertragsregelung”, kur aprakstīja relatīvās meža rentes teoriju. Šis izdevums vēlāk kļuva par apstiprinājumu tam, ka E. Ostvalds bija viens no pirmajiem, kas pamatoja tajā laikā valdošās Faustmana zemes rentes teorijas nepilnības un radīja tai pilnvērtīgu alternatīvu.

Latvijas Republikas laikā

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā Eižens Ostvalds bija vienīgais no ievērojamiem baltvācu mežkopjiem, kas turpināja darboties arī neatkarīgās Latvijas labā. Sākumā viņš iestājās Meža departamenta dienestā un strādāja par taksatoru. Kad 1920. gadā Latvijas Universitātē nodibināja Mežkopības nodaļu, E. Ostvaldu tajā ievēlēja par meža taksācijas docentu, bet 1922. gadā viņš kļuva par pirmo mežzinības profesoru Latvijā. 1923. gadā Leipcigas universitāte, pamatojoties uz Tārantas akadēmijas ierosinājumu, piešķīra Eiženam Ostvaldam filozofijas doktora grādu; 1926. gadā arī Latvijas Universitāte viņam piešķīra goda doktora grādu mežzinībās.

Par Meža taksācijas un mežierīcības katedras vadītāju un Mežierīcības katedras vadītāju E. Ostvalds nostrādāja līdz 1930. gadam, kad 79 gadu vecumā viņš pensionējās, turpinot strādāt pie sava mūža darba – grāmatas par meža rentes teoriju. Sagatavoto manuskriptu “Grundlinien einer im Anhalt an des relative Waldrenten – Maximum entwickelten forstlichen Reinertragstheorie (Waldrententheorie)” apmēram 23 iespiedlokšņu apjomā viņš iesniedza Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes rakstu sērijā.

Latvijas Universitātes padome pieņēma lēmumu manuskriptu iespiest, tomēr finansējums tam netika atvēlēts. Fakultātei šādu finanšu līdzekļu nebija, tāpēc universitātes dekāns Paulis Lejiņš, ņemot vērā darba izcilo vērtību, 1931. gada aprīlī lūdza Kultūras fonda padomi piešķirt līdzekļus darba izdošanai. Tomēr arī Kultūras fonds kavējās ar vajadzīgo līdzekļu piešķiršanu.

Tad profesors Eižens Ostvalds rakstīja docentam Paulim Lejiņam: “Esmu par šo starpu pārkāpis 80 dzīves gadu slieksni. Tāpēc arī nebija nekāds pārsteigums, ka mani miesas un gara spēki pēdējā laikā zūd. Ilgāka nogaidīšana varētu tādēļ novest pie tā, ka es drīz vairs nebūtu spējīgs ar vajadzīgo drošību izdarīt ar darba iespiešanu saistītos korektūras darbus. Pie tam loloju cerību – ka tas šķiet ir ļoti labi saprotams – vadīt personīgi sava dzīves darba noslēgumu, kas caur mēnešiem ilgu kavēšanos ievērojami tiktu apgrūtināts. Šīs pārdomas noveda mani pie slēdziena iespiest grāmatu nelielā izdevumā uz pašu rēķina.”

Tā kā “pie mana augstā vecuma uz garīgo spēku atjaunošanos nevar cerēt un grāmatas iespiešana bez manas līdzdalības nav pielaižama...”, profesors Eižens Ostvalds lūdz, “lai Latvijas Universitāte paturētu viņa piešķirtās iespiešanas priekšrocības ne ilgāk par 1932. gada 1. aprīli vai pat agrāk no tām atsacītos, ja tas viņai par piemērotu, vai arī, ja grūta saslimšana vai pat mana nāve iestātos pirms minētā termiņa.”

Tālāk savā vēstulē profesors Ostvalds lūdza uz īsu laiku izsniegt viņam manuskriptu, lai tajā izdarītu dažas korekcijas.

Šo vēstuli Eižens Ostvalds parakstīja 1931. gada 11. novembrī, bet jau pēc trim mēnešiem – 1932. gada 12. februārī – viņš aizgāja mūžībā.

Profesora Eižena Ostvalda mūža darbs nebija veltīgs: 1931. gadā viņa grāmata “Grundlinien einer Waldrententheorie” tika izdota un mūža devums saglabāts nākamajām paaudzēm. Lai profesora Ostvalda izstrādātā teorija tiktu starptautiski atzīta un popularizēta, daudz spēka pielika viņa skolnieks, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātes pirmais dekāns Rūdolfs Markuss. Pateicoties R. Markusa Amerikas Savienotajās Valstīs 1967. gadā publicētajai grāmatai “Ostwald’s Relative Forest Rent Theory” un darbam Rietumvirdžīnijas universitātē, Ostvalda vārds ieņem pienācīgu vietu starp pasaules slavenākajiem mežzinātniekiem.