Māris Lapiņš – valdlaucietis, kurš izšuj krustdūrienā ^{Apriņķis.lv}

Tomēr tā nav vienīgā Māra Lapiņa dzīves aizraušanās. Savulaik viņš strādājis par skolotāju, bijis arī skolas direktors, bet vēlāk – valsts izglītības inspektors. Paralēli savam darbam viņš ir gan fotografējis un filmējis, gan krājis skaņu ierakstus. Māra Lapiņa kolekcijā ir arī vairāk nekā 100 krūzīšu no dažādām pasaules malām. Vēl Māronkulim, kā viņu mīļi dēvē paziņas, patīk cept tortes un ruletes. Bet svētdienās Vectis – tā viņu sauc mazbērni – lutina ģimeni ar pankūkām.

– Sarunas sākumā, lūdzu, nedaudz iepazīstiniet ar sevi.

– Esmu bijušais skolotājs. Mācījos Valmieras Pedagoģiskajā skolā, vēlāk Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Toreiz tur studēja arī mana tagadējā sieva Inta. 1962. gadā abi pabeidzām augstskolu, rudenī apprecējāmies, un tad mūs aizsūtīja strādāt uz Cesvaines internātskolu. 1969. gadā man radās iespēja pārcelties darbā uz Siguldas internātskolu, kur strādāju par skolotāju un audzinātāju, bet pēc tam četrpadsmit gadus biju tās direktors. 1986. gadā mani pārcēla uz Rīgas rajona Izpildkomiteju par Izglītības nodaļas vadītāja vietnieku. Deviņdesmitajos gados ministra Andra Piebalga vadībā izglītībā tika veiktas daudzas reformas, tajā skaitā izveidota Izglītības valsts inspekcija. Mani nozīmēja darbā par izglītības valsts inspektoru Rīgas rajonā. Manā pārraudzībā bija visas Rīgas rajona mācību iestādes. Tā sakot, biju valsts inspektors visām Rīgas rajona izglītības iestādēm – bērnudārziem, pamatskolām, vidusskolām, mākslas skolām, sporta skolām.

– Bet kā ir ar jūsu dzīvesvietu?

– Mana mājas vieta kopš 1989. gada ir Ķekavas pusē – mums piešķīra dzīvokli Valdlaučos, un kopš tā laika es esmu Ķekavas novada iedzīvotājs. Joprojām mitinos tur.

– No kurienes jums radies šis neparastais hobijs – izšūšana krustdūriena tehnikā?

– Tas man patīk jau kopš bērnības. Mamma bija rokdarbniece, un es, vēl mazs būdams, redzēju, kā viņa izšuva tādus lielus grīdas paklājus. Man arī sagribējās pamēģināt, jo ziemās laukos nebija daudz ko darīt. Tā kā mamma daudz šuva, viņai palika dažādi atgriezumi, līdz ar to viņa parādīja man un iemācīja, kā vajag izšūt. Tā nu es jau kā puika sāku izšūt dažādus spilventiņus.

– Vai jau toreiz kāds ieraudzīja un novērtēja jūsu darbus?

– Jā, es jau kā skolēns saņēmu apbalvojumu par saviem darbiem. Apkārtējie manu aizraušanos atzina.

– Un nevienam nelikās savādi, ka to dara puika?

– Katrā ziņā, man nekas tāds netika teikts. Visiem acīmredzot likās pats par sevi saprotams, ka mēs ar māsu, kas arī ir liela rokdarbniece, pievērsāmies šai nodarbei.

– Visu mūžu esat izšuvis? Noteikti ir bijuši arī kādi citi hobiji…

– Aktīvā darba gados man tiešām bija citi hobiji un aizraušanās. Piemēram, jau no trīspadsmit gadu vecuma nodarbojos ar fotografēšanu – šī lieta man ir ļoti tuva. Iemācījos strādāt gan ar melnbaltajām, gan krāsainajām bildēm. Tad deviņdesmitajos gados pārgāju uz video – uzņēmām filmas par rajonu, dažādiem skolu pasākumiem. Tad vienu brīdi sāku kolekcionēt krūzītes – no ceļojumiem esmu kādas simt pārvedis mājās. Man mājās ir vesels stends ar dažādām krūzītēm no citām pasaules malām.

Mans hobijs ir arī audzēt rozes. Tas ir neparasti, ka daudzdzīvokļu mājas teritorijā mēs zem logiem varējām iekopt veselu rožu dārzu! Mūsu māju apsaimnieko “Ķekavas nami” – viņi nopļauj zālīti, bet par skaistumu gan īpaši nerūpējas. Tad nu mēs esam paraugs, kā veidot skaistu vidi, – man vienā pusē dzīvoklim ir pamatīga rožu dobe. Tās rozes mēs sākām stādīt, kad sievai uz dzimšanas dienu, kas ir 23. maijā, uzdāvināja nevis rozes, bet rožu stādus. Un tad es laukumiņā zem saviem logiem sāku tos stādīt, un tā man jau ir piecpadsmit dažādas rozes! Tās ļoti skaisti zied, un cilvēkiem sagādā neviltotu prieku.

Vēl viens hobijs, ko savulaik pārņēmu no mammas, ir saistīts ar pavārmākslu. To daru vēl tagad. Visvairāk es cepu tortes un ruletes, bet katru svētdienu – pankūkas.

– Bet izšūšana krustdūrienā visu mūžu jums bijusi līdzāspastāvoša?

– Ne gluži. Taču, kad 2009. gadā aizgāju pensijā, domāju, ko nu īsti darīšu. Tad atcerējos par krustdūrienu un atsāku. Turpretī tieši pēdējos gados lielu daļu brīvā laika sāku veltīt tieši izšūšanai.

– Jūs esot uzrakstījis arī grāmatu!

– Jā, par savu dzīvi, un tā saucas “No “Blāzmām” Stāmerienā līdz Valdlaučiem Rīgā”.

– Šī grāmata ir pieejama veikalos, varbūt arī bibliotēkās? To var iegādāties un jūsu atmiņas iepazīt?

– Nē, tā vairāk domāta ģimenei – neesmu to iespiedis tipogrāfijā. Izdrukāju ar printeri, iesēju cietajos vākos un dāvinu saviem tuvākajiem. Sabiedrībai neesmu to īpaši devis. Iespējams, kādam citam arī būtu interesanti to palasīt. Tur rakstīts par darbu internātskolā un atmiņām Valsts izglītības inspekcijā.

– Daudziem patīk lasīt bērnības atmiņas, it īpaši par pēckara periodu.

– Esmu dzimis 1940. gadā Stāmerienā, es tiešām biju kara laika bērns. Manā grāmatā tā jauki aprakstīts par dzīvi laukos. Tās bērnības atmiņas ir ļoti dziļas, skaistas. Man jau ir daudzi klasesbiedri un kursabiedri, ar kuriem sarakstāmies un sazināmies. Viņi brīnās, kā es tik smalki esmu atcerējies visas tās lietas.

– Kādā intervijā teicāt, ka ar sievu esat bijuši vedēji divpadsmit pāriem. Vai ir nācis klāt vēl kāds pāris?

– Nē, nevienās citās kāzās vairs kā vedēji neesam bijuši, tikai tie paši divpadsmit pāri. Un visi, starp citu, joprojām dzīvo kopā, neviens nav šķīries. Paši jau arī esam nosvinējuši dimanta kāzas.

– Patlaban uzturaties Gulbenes pusē, nevis savā Valdlauču dzīvoklī…

– Mēs reiz bijām vedēji vienam pārim – ģimenes draugiem. Paši joprojām strādā Rīgā, bet viņiem ir lauku sēta ar māju Gulbenes novada Galgauskas pagastā. Tad nu mēs ar sievu dzīvojam te pa vasaru, pieskatām saimniecību, pabarojam kaķi, suni. Es te varu pļaut zāli, pastrādāt. Galgauskā mēs vienmēr noteikti uzturamies arī pa Jāņiem, un es esmu galvenais ugunskura veidotājs. Mēs pat teātri kādreiz te uzvedam – scenāriju tam uzraksta mana sieva. Tad tēlojam lomas, dziedam dziesmas, dejojam, ejam rotaļās. Jā, mums ir savas tradīcijas, viss pa smalko!

– Mēdz teikt – vecums nenāk viens. Un bieži ir tā – jo cilvēks vecāks, jo vairāk viņam dažādu kaišu, tajā skaitā daudziem ir problēmas ar atmiņu, domāšanu. Bet, runājot ar jums, var redzēt, ka vismaz par atmiņu sūdzēties nevarat.

– Man šogad 14. septembrī būs jau astoņdesmit četri gadi. Protams, sabiedriskajā dzīvē mēs abi ar kundzi vairs neesam tik aktīvi. Varētu jau būt iekļāvušies kādos pensionāru klubos, bet mēs Ķekavas novadā neesam tā iedzīvojušies, jo Valdlauči ir tuvāk Rīgai nekā Ķekavai. Turklāt arī viss mūsu darba mūžs lielākoties bijis saistīts ar galvaspilsētu, bet uz Ķekavu es braucu tikai inspekcijās. 

Pretēji ir ģimenes dzīvē – tur gan esam ļoti aktīvi. Ejam uz teātriem, koncertiem, operu, arī uz Dziesmu svētkiem, kad ir. Svinam visas dzimšanas dienas – ģimenes, radu, draugu lokā. Tā sakot, esam visur, kur mūs aicina. Vienīgi pie stūres vairs nebraucu – to lietu es beidzu. Man bija mašīna, un tā bija godam nokalpojuši, atdevu lūžņos. Nospriedu, ka jaunu vairs negādāšu. Tagad mani vadā bērni, mazbērni. Tikko beidzās autovadītāja tiesību termiņš, domāju – atjaunot tās vai ne? Meita ir kategoriski pret. Viņa saka – Rīgā tomēr ir sarežģīti braukt, turklāt vēl tie mani gadi! Kaut gan pabraukt es vēl varētu labi. Es jau te pa laukiem ar kvadriciklu, pļaujmašīnu braucu. Bet pa ceļu gan vairs ne – nu jau kādus piecus gadus.

– Ar jums ir ļoti viegli un patīkami runāt. Tas laikam tāpēc, ka esat izglītots, esat bijis skolotājs…

– Iespējams, arī tālab, ka esmu daudz ceļojis, lasījis, piedzīvojis, un tāpēc, ka man patīk humors. Nesen ieliku vienā savu darbu prezentācijā tādu joku: tantiņa jaunībā domājusi – pienāks vecumdienas un tad būs brīvs laiks, tad visu atcerēšoties. Bet, kā tie daudzie gadi klāt, tā skleroze arī, neko neatceras! Es nosmejos, ka man jau tās sklerozes vēl nav. Bet šad tad gan sanāk aizmirst uzvārdus, vārdus. Ja tā notiek, tad sāku skaitīt alfabētu. Kolīdz nonāku pie konkrētā burta, tā uzreiz atceros, kā to cilvēku sauc.

– Cilvēki gados mēdz minēt krustvārdu mīklas, tā trenējot savu atmiņu. Kā jūs savējo uzturat formā?

– Jā, tā ir arī ar mums – mēs ar sievu brīvajā laikā tiešām ļoti daudz minam mīklas. Kundze darbojas ar krustvārdu mīklām, bet es vairāk ar sudoku. Aktīva domāšana palīdz smadzenēm strādāt. Nedarām to tikai tāpēc vien, ka izlasījām, ka tā vajag, – minēt krustvārdu mīklas mums patīk jau sen. Bet taisnība droši vien ir, ka tās asina prātu.

– Vai, Gulbenē dzīvojot un pa dārzu darbojoties, jums izdodas atrast laiku izšūšanai?

– Tieši šeit 2018. gadā es izšuvu savu lielāko darbu – Latvijas simtgadei veltītu sienas paklāju.

– Cik ilgu laiku tas jums prasīja?

– Kamēr to lielo sienas paklāju izšuvu, pagāja kāds pus gads.

– Ko tādu uzmeistarot droši vien nav viegli…

– Nav gan, kaut vai tāpēc, ka tam vajadzīgs ļoti liels galds. Ir jāuztaisa zīmējums, tad pamazām no centra jāsāk izšūt, kamēr viss laukums tiek aizpildīts. Gar malām jau diezgan viegli iet, bet vidū tomēr ļoti grūti ir visu noturēt, pirksti sāk sāpēt.

– Kur tagad šis sienas paklājs ir?

– Pašlaik stāv mājās Valdlaučos pie sienas. Tas ir 1,5 x 2 metrus liels.

– Teicāt, ka no izšūšanas mēdz sāpēt pirksti, un tas ir diezgan loģiski. Ir sevišķi, ja izšujamā lieta ir apjomā paprāva.

– Dažreiz, kad aizraujos, varu izšūt diezgan ilgi, pat kādas trīs četras stundas no vietas. Bet visbiežāk aizpildu kādu laukumu un ieturu pauzi – līdz nākamajai reizei. Pārējos mazos darbus mājās neturu, uztaisu un uzreiz kādam uzdāvinu uz svētkiem. Neko netirgoju, atdodu, pasniedzu draugiem, paziņām, studiju biedriem. Uzdāvinu, piemēram, dzimšanas dienā. Manu radu meita ir dizainere, dzīvo un strādā Amsterdamā. Es viņai iedevu dekoratīvos spilvenus, adatu spilventiņus un grāmatzīmes. Viņa tur kaut kādiem mākslas cienītājiem rāda, kā vīrietis gados var izšūt tādus brīnumus. Brīnās visi un prasa, vai tiešām to vīrietis izdara.

– Un ko jums pašam dāvina? Kas jūs visvairāk iepriecina, ko vēlaties saņemt jubilejās? Ar kaut ko jūs vēl var pārsteigt?

– Ir tā, ka tie, kas jau mūža galā, dāvanas vairs negaida. Vecākiem cilvēkiem visa kā pietiek. Bērni jau vienmēr sadāvina visādas tehnikas. Mani, piemēram, ļoti interesē videoiekārtas. Es “PowerPoint” programmā prezentācijas veidoju ar fotogrāfijām. Man te Galgauskā arī ir pārnēsājamais dators un telefons. Mēs esam tādi, kam patīk visu zināt, tālab sekojam visam līdzi. Jā, aparatūra man patīk.

– Tātad jūs savos gados arī lieliski pārvaldāt datoru, ne tikai turpināt izšūšanu krustdūrienā?

– Jā, labi pārvaldu. Es jau senāk strādāju Valsts izglītības inspekcijā, tādēļ datorkursi man jau deviņdesmitajos gados bija obligāti jāiziet. Mēs ar sievu apguvām datortehniku, un tas tiešām palīdz dzīvot šodienas pasaulē. Tā kā labi strādāju ar datoru, arī paraugus krustdūriena rakstiem varu bez problēmām sameklēt internetā. Tad atliek vien izvēlēties audumu un uz rūtiņu papīra uzzīmēt iecerēto musturu. Zīmējums vajadzīgs, lai kaut ko nesajauktu.

Mamma savulaik izšuva uz maisa auduma, bet tagad ir pieejama kanva – speciāls audums izšuvumiem. Arī dzijas, kādas vien vēlies. Materiālus mūsdienās vispār nav problēmu nopirkt. Krāsu un citu nianšu izvēlē vados pēc savām iespējām, nevis tām krāsām, ko tur interneta paraugos dod, es pielieku savas krāsas, kādas man patīk. Mans lielākais kritiķis ir sieva. Viņa uzreiz pasaka – tā krāsa der, bet šitā ne. Reizēm ārdu ārā, pāršuju – tā, lai būtu skaisti.

– Vai esat saskaitījis, cik daudz jums ir izšuvumu? Kur tos visus glabājat?

– Mājās neko daudz neturu, ir divi sienas paklāji, spilveni. Man visi krēsli un ķeblīši ir apšūti ar rakstiem. Bet es neesmu skaitījis. Nu jau šo to sāku mest laukā. Jā, protams, ir žēl, bet ko lai dara? Spilventiņus atdodu meitai, mazbērniem. Šogad meita pasūtīja vēl trīs spilventiņus izšūt. Viņa strādā valsts darbā, vēlas, lai būtu kur kolēģiem un arī pašai sēdēt. Sašuvu trīs. Kā jau teicu, ir žēl mest savu veco darbu ārā, bet viss jau noveco. Toties tad atkal atnāk jaunas, interesantas idejas.

Diegi izšūšanai šobrīd ir daudz kvalitatīvāki, arī krāsu izvēle ir plaša. Man jau patīk veidot tādus ornamentus, kas liek padomāt, jo šujot var lieliski domāt. Kad atgriezīšos Valdlaučos, tur man jau trīs paraugi ir uzzīmēti, šoreiz tie ir sievas pasūtījumi. Viņa vēlas, lai kādu rakstu izšuju, tie būs spilveni 40 x 40 centimetri.

– Kā ar jauno paaudzi – nāk pie jums, apmeklē, ciemojas?

– Man bija dēls un meita. Dēls gāja bojā autokatastrofā. Mums ir četri mazbērni un vēl trīs mazmazbērni. Visus atceros un visus sveicu svētkos. Mazbērni dzīvo tepat blakus Ķekavas novadā – Titurgā. Nāk pie mums, sazvanāmies. Palīdzam arī mācībās, es reizēm kaut ko ar ģeogrāfiju, bet Inta gan tā nopietnāk. Mūsdienās sarežģītāki ir visi mācību priekšmeti. Mana sieva ir gudra, bet tik un tā arī viņa reizēm ir spiesta papildus mācīties fiziku, ķīmiju un visus pārējos priekšmetus, lai varētu sekot līdzi mazbērnu mācībām. Manu sievu tagad teju visi radi un pat daudzi no tiem, kas viņu pazīst, dēvē par Bitīti – tā iegājies no mazbērniem. Bet mani viņi sauca par Vecti. Tā mani iesauca pirmā mazmeita, kad vēl nemācēja pateikt vārdu “vectētiņš”. Viņa teica: vecvecvec… un beigās – vectis. Bet kādreizējie skolnieki mani joprojām dēvē par panu. Satiek uz ielas un saka: sveiki, pan! Neesmu polis, tīrs latvietis, bet tas vēl no tiem laikiem, kad skolā mācīju vēsturi.

– Par ko jūs domājat brīžos, kad izšujat? Vai ir kaut kas konkrēts?

– Grūti pateikt… Kā nu kuro reizi. Kādreiz par jaunības dienām, par studiju laikiem. Par pamatskolas laiku, par ģimeni. Nu, par visu. Nāk visādas domas galvā. Tagad, piemēram, atkal ir par ko domāt, jo jūlija vidū vienai mazmeitiņai būs bērniņš – meitiņa. Būs lieli prieki, esmu tik gandarīts, ka mūsu dzimta aug plašumā!

– Paldies par interesanto sarunu!

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.