Selga Feldmane-Bedrīte – ar mīlestību pret dabu un viesmīlību apveltītā saulkrastiete ^{Apriņķis.lv}

Tagad Selga būtisku daļu savas enerģijas velta daiļdārza darbiem, jo tas ir viņas lielais hobijs un prieks. Tas prasa laiku un izdomu, bet tiek kārtīgi aprūpēts un ir saņēmis galveno balvu konkursā par skaistāko un sakoptāko vidi. Selga izceļas arī ar savu viesmīlību un īpaši vasarā labprāt uzņem ciemiņus.

– Vai esat jautājusi vecākiem, kāpēc jums iedots tieši tāds vārds?

– Jā, reiz es savai mammai jautāju. Selga nozīmē vietu jūrā, kur debesis ar jūru satiekas, saplūst vienotā horizontā. Vecāmāte manai mammai ieteikusi izvēlēties latvisku, ļoti skaistu vārdu, un es tiešām esmu priecīga par savējo. Tas saistās ar visu manu dzīvi – gan pie jūras pavadīto, gan bērnības laiku, kad es kā maza meitenīte gadu pabiju bērnu sanatorijā Saulkrastos. Ir dažas nezināma fotogrāfa bildes, kuras uzņemtas, kad es, vien četrus gadus veca, stāvu pie jūras, tērpusies mētelītī un ar lakatiņu galvā. Bet pēc gadiem atkal atgriezāmies Saulkrastos.

– Saulkrastos jūs droši vien visi pazīst. Kopš dzīvojat šeit, pagājuši vairāk nekā 30 gadi, gan jau katrs pretimnācējs jūs sveicina!

– Nē, tā gluži nav, jo pa šo laiku arī jaunā paaudze ir izaugusi. Tāpat Saulkrastos dzīvo daudzas jaunas ģimenes, kuras pārcēlušās uz šejieni, teiksim, no Rīgas un šeit ļoti labi jūtas. Protams, arī daudzi manas paaudzes pārstāvji joprojām ir aktīvi Saulkrastu iedzīvotāji.

– Jums ir ļoti skaists dārzs, ne velti tas saņēmis augstu novērtējumu. Pastāstiet par to drusku vairāk!

– Taisnība, mūsu dārzs ir saņēmis novērtējumu kā sakoptākais Saulkrastos. Bet mēs jau neesam vienīgie, darba tikums latviešiem jau izsenis ir zināms. Tas īstenībā ir tik vienkārši – padarīt skaistu savu vietu, kur tu dzīvo. Jūtos ļoti pateicīga, ka man ir dota zemīte, lai es varētu to sakopt un radīt dārzu. Tādējādi mēs veidojam arī mūsu kopējo telpu – Saulkrastu novadu, kurā visi dzīvojam. Ja katra sēta būs sakopta, arī novads tāds būs. Katrā ziņā uzskatu – kāda saimniece, tāds dārzs.

– Bet vai reizēm, pieceļoties no rīta, nerodas sajūta, ka nepietiek laika atpūsties, jo atkal dārzs sauc – jāiet strādāt, rušināties, laistīt?

– Tas ir tikai un vienīgi prieks, tur nav nekādu citu izjūtu. Protams, dārzs prasa darbu, laiku, izdomu. Tomēr faktiski tas priecē, jo es pati izvēlos, kas tur augs. Mums, piemēram, ir ābeles, ogu krūmi, vīnogas siltumnīcā, dažādi vasaras labumi – tomāti, gurķi, dilles, ķiploki, loki, garšvielas, oregano, raudene, koriandrs, baziliks un visam līdzās tā labā Jāņu zālīte. Par to man īpašs stāsts, jo citi mēdz teikt, ka tās ir nezāles. Nē, es neesmu tik perfekta, lai dārzā būtu tikai puķes – man visādas zālītes aug.

Es Līgo svētkos saviem mazbērniem sagādāju pārsteigumu. Saliku rindā apmēram 40 dažādus augus, lapas no ogu krūmiem, garšvielas, tējas un tā tālāk. Tad es katram iedevu baltu lapu un zīmulīti, devu laiku visu kārtīgi apskatīt un uzrakstīt, kurus no šiem augiem viņi pazīst. Kad mēs satiekamies vai mazbērni ierodas ciemos, mums vienmēr notiek izglītojošas sarunas. Protams, bija sagatavotas arī nelielas balviņas, un tas viņus ļoti interesē.

Jāsaka, man ļoti žēl, ka vecākiem šodien trūkst laika veltīt saviem bērniem pienācīgu uzmanību. Tieši astoņu līdz desmit gadu vecumā bērni visu ļoti labi piefiksē un atceras uz mūžu. To pati esmu pieredzējusi. Taču vecāki bieži neiepazīstina savus lolojumus ar dabas pasauli. Piemēram, dilles un lokus visi pazīst, arī liepu ziedus, piparmētru. Bet mēs ar mazbērniem ejam mazliet plašāk. Es rādu pie upītes vīgriežu, plūškoka ziedu, asinszāles tēju ar tās īpatnējām lapiņām. Tāpat ir arī citi vērtīgi augi, ko daudzi sauc par nezālēm. Manuprāt, tās visas ir Dieva dārza zālītes, piemēram, virza, ceļmallapa, gaiļbiksīte, vībotne. Tām visām ir sava vērtība un savs skaistums. Es, piemēram, izkaltēju un ziemā pakūpinu vībotni, lai telpa būtu tīra.

– Šajā steidzīgajā laikmetā, kad ikdienā mūsu dzīvē daudz uzmanības piesaista viedtālruņi un citas ierīces, kā jums vēl izdodas atrast laiku dārza darbiem un dabas noslēpumiem?

– Cilvēki mīl zemi, un arī mums Saulkrastos ir ļoti saprātīgi, gudri pavalstnieki. Mums dažādi iet ar to izpildvaru, bet iedzīvotāji ir ļoti aktīvi un vēlas būt dabā. Tas ir pats svarīgākais – novērtēt dabu, tās skaistumu, un par to mēs ļoti iestājamies. Jo daba bez mums iztiks, bet, vai mēs izdzīvosim bez dabas, tas gan ir liels jautājums.

Runājot par visām tehnoloģijām... Te pieaugušajiem atkal paveras iespējas saviem bērniem rādīt citu ceļu. Protams, viss, kas vajadzīgs, lai izglītotos skolā, tā ir viena lieta. Vecāku ziņā ir izdomāt, kā ierobežot citu moderno rīku lietošanu, lai nenozombētu bērnu mazos prātus. Viņi vairs nemāk normāli runāt, nespēj nevienu teikumu pateikt, kurā neparādītos visi šie “žargoni” – tā kā, it kā, ee. Es noteikti vēlos, lai mani mazbērni atlicinātu laiku gan grāmatu lasīšanai, gan pastaigām dabā. Tāpēc, kad viņi atbrauc, mēs visu pieejamo laiku izmantojam ļoti radoši.

– Vai mēdzat no rīta ar kafijas krūzīti rokās apstaigāt savu dārzu un palūkoties, kas tajā jauns?

– Jā, tāpat no rītiem raugos debesīs un pateicos par katru jaunu dienu. Man domas pastāvīgi atgriežas pie Ukrainas neaptveramajām šausmām un tās tautas ciešanām, ko rada Krievijas impēriskie kara noziedznieki. Mēs, latvieši, palīdzam, cik vien jaudājam, un tas gan mani priecē. Tieši tādā veidā mēs veidojam izpratni par žēlsirdību, kā darīt labu un sēt gaismu, jo tas ir vērtīgākais, ko cilvēks spēj un var. Pašiem ukraiņiem enerģiju dod apbrīnojams gribasspēks, nesalaužama ticība uzvarai un lielā dzimtenes mīlestība. Tādēļ viņi cīnās par savu zemi. Mūsu pienākums ir ļoti minimāls – tik, cik katrs mēs varam dot, taču kopā tas ir daudz. Es vienmēr saku, ka laba sirds ir visa sākums un laba sirds ir visa beigums, vairāk cilvēks nespēj sniegt. Tās gan nav manas, bet dzejnieka Raiņa rindas. Man vienmēr šie vārdi pāri visam skan. Ja cilvēkam ir laba sirds, viņš nevar tumsas darbus darīt.

– Jūs minējāt, ka ukraiņi cīnās par savu dzimteni, bet vai viņi cīnās arī par mums? Kā jūs raugāties uz tur notiekošo karu no latvietes viedokļa?

– Protams, to mēs visi redzam. Manuprāt, mums vajadzētu mazāk aizrauties ar izklaidi, mazāk dārdināt koncertus šeit, Saulkrastos un vispār Latvijā, bet vairāk rūpēties par to, kas notiek mums līdzās. Domas, kas valda mūsu galvās, lielā mērā var materializēties īstajā dzīvē. Mums ir jālūdz, jāaizlūdz, ir ļoti svarīgi mēģināt palīdzēt, cik katrs spējam. Mazāk ballēties un lietot alkoholu, vairāk ieslēgt kritisko domāšanu, jo tās ir neaptveramas šausmas, kas notiek Ukrainā. Es patiesi uzskatu, ka mums vēl ir ļoti daudz darāmā, jo cilvēkiem nepieciešama nopietna lietu izpratne.

– Dzīvot vasarā Saulkrastos ir fantastiski, bet ko jūs darāt ziemā? Vai arī šajos klusajos gada mēnešos izjūtat saikni ar dabu?

– Jebkurš gadalaiks ir apveltīts ar tikai tam piemītošām, bet ļoti lielām vērtībām. Iespējams, ka šāda izpratne varbūt nāk tikai ar gadiem, tādēļ nebūtu pareizi no jauniem cilvēkiem prasīt, lai viņi katru dienu apjūsmo dabu. Man tam pietiek laika, jo darba periods ir izskanējis, varētu teikt, esmu seniore un varu veltīt brīvos brīžus sev arī baltajā gadalaikā. Tad atklājas cits, bet neaprakstāms skaistums.

Viena no manām aizraušanām ir ziemas peldēšana. Pagājušajā ziemā bija vareni sniega kalni, tādēļ mums vajadzēja iet diezgan tālu no krasta, lai jūrā tiktu pie ūdens, tie radīja lielākās grūtības. Ziemas peldēšana sniedz ļoti lielu iepriecinājumu gan manai miesai, gan garam. To nevar vienkārši izskaidrot. Es tikai varētu aicināt cilvēkus uz ziemas peldēm, pamācīt, kā pareizi to visu sākt. Jo arī skaistums un aukstums lieliski sader kopā. Pagājušogad mums zemākā temperatūra, kad gājām ūdenī, bija mīnus 14 grādu. Mēs devāmies jūrā ik pēc trim dienām, lai gan minēto kupenu un ledus dēļ nokļūšana ūdenī kādu laiku bija apgrūtināta. Tādos brīžos izmantojām speciālas trepītes.

Bet pēc peldes, kad tu nāc krastā un slaukies dvielī, ķermenis burtiski restartējas. Tobrīd ir tik karsti, ka gribas iet atpakaļ. Tādēļ ziemas peldēšana ir izcila lieta, ko cilvēkiem būtu ļoti noderīgi piekopt. Protams, sākumā viss jādara pakāpeniski, pārbaudot veselību, vai šī nodarbe kaut kam nekaitē. Kaut gan mani dakteri teikuši, ka tas nekādā gadījumā nevar nodarīt organismam neko ļaunu. Jo tu jau nepeldies stundu, tu vienkārši ieplūsti tajā aukstajā ūdenī, pasēdi trīs minūtes un kāp ārā.

– Galu galā – pēc pirts jau arī mēs ejam aukstā ūdenī!

– Precīzi.

– Vai jums arī bērnībā bija dārzs?

– Jā. Visa bērnība pagāja ne vien pašu dārza darbos, bet arī kolhoza garajās vagās, kurām es nespēju galu saskatīt. Mēs darījām visu, ko mamma lika, pat iedomāties nespēju, ka varētu nedarīt. Šodien bērni tiek īpaši sargāti, ar domu, ka tikai nepārpūlas. Rezultātu mēs redzam – viņu aizraušanās ar mazajiem ekrāniem nobīda malā visu sadzīves pienākumu veikšanu, kas nav labi.

– Vai arī kolhozs bija Saulkrastu pusē?

– Nē, skolas laiku pavadīju Ropažos. Tur pabeidzu vidusskolu, bet paralēli nācās daudz strādāt siena pļavās. Tā kā mammītei bija govs un pārējā saimniecība, vajadzēja sarūpēt visu nepieciešamo, un nevarēja būt nekādu vārdu, ka es negribu – atšķirībā no tā, kā tagad bērni runā pretī vecākiem. Ja mums kaut ko lika darīt, vienīgais, ko mēs pateicām, bija “Labi, mammu!”, un laidāmies teciņus uz kūti, pļavu vai stampāt sienu šķūnī, ko nu kuru reizi vajadzēja. Nereti visas ausis un deguni bija pilni ar siena putekļiem. Toties gotiņai visu ziemu bija ko baudīt.

– Jūs esat ļoti viesmīlīga ģimene. Droši vien regulāri ciemojas meita ar bērniem. Kādi viesi vēl pie jums mēdz ierasties?

– Vasara ir tikšanās laiks. Mēs tiekamies ar draugiem, radiem, kaimiņiem, labvēļiem. Tad es tiešām lieku lietā viesmīlību, lai viss būtu pārdomāts, īpaši ēdiens, ko rūpīgi gatavoju. Šogad aprīlī atzīmēju svarīgu dzimšanas dienu, un iznāk tā, ka vēl turpinu svinēt, jo pašā jubilejas dienā līksmojām kopā ar ģimeni un tuviniekiem, bet draugi jautāja – kad svinēsi kopā ar mums? Tāpēc es sadalīju laiku tā, lai katrā ciemošanās reizē būtu cilvēki, kas savstarpēji cits citu pazīst. Pārsvarā tie ir mani bijušie darba kolēģi. Viņi ir brīnišķīgi draugi.

– Ko ciemiņi saka par jūsu dārzu?

– Arī viņi ļoti priecājas. Varu atklāt mazu noslēpumu – kad mēs pirms 30 gadiem tikai sākām iekopt dārzu, palūdzām zinošu dārznieku, kurš uzzīmēja grafisku plānu, lai parādītu, kā tas pareizi jāiekārto. Respektīvi, augļu koki jāstāda tiem paredzētā vietā, daiļdārzs un sakņu dārzs jāiekārto savējās, atbilstošās vietās. Jāsaka, gadu gaitā es arī pašmācības ceļā esmu apguvusi to, ko dara profesionāļi, – kā veidot grupas ar ziediem, kur ko labāk ielikt, kas ar ko sadzīvo. Daudzi augi jau izturas kā tādi nelieli kundziņi, kas negrib nevienu sev blakus redzēt. Piemēram, kaut vai dievkociņš. Sākumā iestādīju to netālu no tūjām, taču tas īsti neauga, pēc tam pārstādīju citā vietā, un uzreiz ir labāks rezultāts. Pati raugos un priecājos, jo zināšanas ir vajadzīgas visās lietās, bez tām mēs neko nevaram panākt.

– Varbūt ir kāds stāsts tieši par rozēm?

– Mans brālis potē rozes, viņš pavasarī vienmēr tās ved un dāvina, bet es šīs puķes dāvinu tālāk un ar tām iepriecinu citus. Vienam patīk dzeltenas, otram labāk violetas rozes, trešajam – ābeļziedu krūmroze. Tās visas ir ļoti skaistas.

– Jums ir vēl kādas aizraušanās?

– Vēl viens mans hobijs ir sēņošana, tāpēc mēs ar vīru Daini regulāri ejam sēņot. Turklāt Dievs mums sarūpējis lielu sēņu un tieši baraviku bagātību. Saulkrastos ir daudz baraviku un citu tām līdzīgu mazo beciņu. Mēs dažkārt salasām pilnus grozus, bet, kad atnākam mājās, domājam, kur to visu likt. Es bieži ņemu rokās telefonu, zvanu. No tādas mantas jau reti kurš atsakās. Tad man atkal ir prieks, un teikšu vēlreiz Raiņa vārdiem – kas otram nav devis, tas dzīvojis nav.

– Vai iznāk arī brīvais laiks, un ko mēdzat šādos brīžos darīt?

– Cenšos izbrīvēt pietiekami daudz laika, lai aizbrauktu uz kādu mūzikas, mākslas pasākumu vai izstādi. Tagad rakstu arī dienasgrāmatu, ko īstenībā esmu iesākusi ļoti sen. Tie ir stāsti par ceļojumiem ar draugiem.

Mēs ar vīru Saulkrastos aktīvi iestājamies par dabu, lai saglabātu Balto kāpu, Inčupīti. Mums, piemēram, pilsētā ir arī daudzas nebūšanas. Pateicoties aktīviem iedzīvotājiem, tapuši sižeti televīzijā, un tikai tad beidzot kaut kas sācis mainīties. Ļoti slikti, ka vietvara nesaprot vienu lietu – viņiem ir jāpārzina katrs savs stūris, katra iela. Piemēram, mums Saulkrastos ir Kāpu iela, kuras iedzīvotāji ilgus gadu desmitus dzīvojuši tādā kā tumsas režīmā. Viņi gadiem ir strādājuši sabiedrības labā, taču pašvaldība nezina, ka uz viņu ielas elektrība jāievelk. Tad mēs ar Daini uzrakstījām iesniegumus, savācām parakstus, un tagad vietvara apsolīja, ka jūlijā būs iepirkums un cilvēki beidzot dzīvos gaismā.

Vienaldzīga attieksme mums nav pieņemama. Tāpēc mēs par to visu runājam, izgaismojam problēmas, lai tās risinātu. Nūdistu pludmale Saulkrastos sešu gadu garumā netika sakārtota. Arī šajā gadījumā, pateicoties aktīviem iedzīvotājiem, bijām spiesti vērsties televīzijā, lai šo jautājumu akcentētu, un tagad tā vismaz puslīdz ir kārtībā. Ir daudz lietu, ko vienkārši varētu izdarīt. Tāpēc es domāju, ka tagad pie varas esošajiem vīriem vajadzētu iet atpūtā un par domes vadītāju ievēlēt sievieti. Mums ir izpilddirektore, kurai ir milzīgs darba klāsts. Viņa ar visu tiek galā, kamēr citi tajā pašā laikā sēž pie tukšiem rakstāmgaldiem. Rodas iespaids, ka veicamos darbus vajadzētu sadalīt vienlīdzīgāk.

Šādas aktivitātes, ko piekopjam, ir mūsu radošais pienesums Saulkrastiem. Esmu priecīga arī par citiem iedzīvotājiem, kuriem šīs lietas ir svarīgas. Tā mēs te dzīvojam, un līdz ar to mājās sēdēt nesanāk.

– Novēlēsim, lai jums vēl ilgi ir spēks tikpat aktīvi rosīties!

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.