Anita Brence: Nespēju pieņemt uzskatu, ka visi politiķi Saeimā nestrādā no sirds un nedomā par Latviju ^{Apriņķis.lv}

Anitai ir, ko teikt gan par dzīvi Mālpilī, gan par Atmodas laiku, darbošanos nu jau piemirstajā Pilsoņu kongresā, kas pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito gadu sākumā bija dzinulis mūsu valsts neatkarības atjaunošanai un bez kura Latvijas valsts pašlaik, iespējams, būtu citādāka, gan par darbību Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā un tam sekojošo darbu Saeimā.

– Iesākumā pastāsti, lūdzu, par savu ceļu līdz Mālpilij. Kā nonāci Lemburgā [Mālpils senais lībiskais nosaukums, kas tulkojumā nozīmē ‘virsaiša upe’, – E.B.], Viduslatvijas zemienes nolaidumā piecdesmit astoņus kilometrus no Rīgas?

– Mālpilī sāku dzīvot 1984. gadā, un šogad ir četrdesmit gadu jubileja manai klātbūtnei Mālpilī. Šeit nonācu privātās dzīves peripetiju rezultātā. Pirms tam strādāju Ādažu skolā par angļu valodas skolotāju. Augstskolu beidzu padomju laikā – 1981. gadā –, un man trīs gadi bija jānostrādā kādā skolā pēc sadales. Bet, tā kā man jau bija ģimene un meita, nekur tālu no Rīgas, piemēram, uz Latgali, mani nevarēja nosūtīt. Tā nonācu Ādažos. Sākās dzīves sarežģījumi, un Ādažos vairs īsti nevarēju palikt. Bija nostrādāti obligātie trīs gadi, un sākām meklēt jaunas dzīves un darba iespējas ap Siguldu. Tā nonācu Mālpilī.

Mālpils skolas direktoram Pāvelam Jakovļevam godīgi pateicām, ka mēs neesam padomju morālei īpaši atbilstošs pāris. Viņš pasmaidīja un teica, ka būs jau labi. Mūs iemitināja vecajā Mālpils skolā (nesen bija uzcelta jaunā skola). Tur mums ierādīja kādreizējo mācību klasi, kuru pārbūvējām un ierīkojām starpsienas. Vieta ļoti skaista, griesti trīsarpus metru augstumā. Bet... kanalizācijas nebija, ūdens uz trešo stāvu bija jāstiepj no akas pagalmā, viens jumta gals vecajai skolai jau bija iebrucis. Bet mēs tur iekārtojāmies un dzīvojām. Pirmo gadu vēl strādāju Ādažu bērnudārzā, bet mans dzīvesbiedrs Jānis Brencis uzreiz sāka strādāt Mālpils skolā, vadīja tur fotopulciņu.

Viss bija ļoti skaisti un jauki! Dzīve Mālpilī kūsāja. Bija ļoti daudz interesantu pasākumu, ģimeņu klubs, notika tēlnieku plenēri, Mākslas dienas. Bija padomju laiks, bet, neskatoties uz to, Mālpilī tiešām daudz kas tika darīts. Kad pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās uzcēla jauno meliorācijas tehnikuma ēku, Mālpils muižas pirmajā stāvā ar tā pasniedzēja Jāņa Medņa iniciatīvu izveidoja Meliorācijas muzeju. Iesākumā tam piešķīra tautas muzeja statusu, bet 1987. gadā tas pārtapa par valsts muzeju Lauksaimniecības ministrijas pārraudzībā. Tas bija vienīgais šāda veida muzejs ne tikai Latvijā, bet arī visā Padomju Savienībā un Austrumeiropā. Tad arī sāku strādāt muzejā, kas ieguldīja daudz līdzekļu muižas restaurācijā un vēlāk darbojās visā ēkā, ne tikai pirmajā stāvā.

Muzejs kļuva par Mālpils kultūras dzīves centru, organizēja izcilu mākslinieku – Maijas Tabakas, Līgas Purmales un citu – izstādes. Bija mākslinieku ekspedīcija uz Sudas purvu, šī purva krāsas var atrast Līgas Purmales un Maijas Tabakas gleznās. Mans vīrs muzejā strādāja par fotogrāfu, es biju sekretāre, pēc tam vecākā zinātniskā līdzstrādniece. No pašas meliorācijas man nekādas lielās saprašanas nav, bet palīdzēju ar visām papīru lietām un organizatoriskos jautājumos. Biju, ja tā var teikt, pilnas slodzes mālpiliete.

– Un tad sākās tautas atmodas kustība, ceļš uz neatkarību...

– 1988. gada janvāri man piedzima dēls Ivars, un es aizgāju dekrēta atvaļinājumā. Tad pienāca 1989. gads, Atmodas laiks, un mālpiliešiem radās milzīga interese par angļu valodu. Pirms tam Mālpils skolā, nemaz nerunājot par Ādažiem, kur angļu valodu mācīju krievu armijnieku bērniem, angļu valoda nevienu īpaši neinteresēja, jo – kur tad to padomju laikā izmantosi? Bet Atmodas laikā visiem radās vēlme mācīties angļu valodu, arī maniem bijušajiem skolēniem, kuri iepriekš pret to bija visnotaļ skeptiski.

Pēc tautas lūguma Mālpils Kultūras namā tika organizēti angļu valodas kursi, kurus es vakaros vadīju. Bija trīs grupas – sākot no desmit un beidzot ar deviņdesmit gadus veciem. 1989. gadā man izdevās aizceļot pie radiem uz Ameriku – iepriekš mani uz turieni nelaida, bet 1989. gadā ielūgums jau nostrādāja. Divus mēnešus pavadīju Amerikā un atgriezos ar grāmatām, kas ļoti noderēja angļu valodas kursos, – tās pie paziņām nelegāli uz rotaprinta tika pavairotas. Rudenī, kad kursi atsākās, man jau bija pavisam cita līmeņa materiāli.

Šos kursus apmeklēja divi puiši, kuri darbojās Latvijas Nacionālās neatkarības kustības Siguldas nodaļā, – Gunārs un Viktors. Nebija jau tā, ka es neko nezināju par visām tautas atmodas kustībām, bet nebiju nekur iesaistījusies. Jau kopš bērnības man nebija noslēpums par Latvijas okupāciju, kopā ar tēti čerkstošā radio klausījāmies “Amerikas Balsi”. Es visu zināju. Un tad šie puiši 1989. gada Ziemassvētkos mani uzaicināja uz Nacionālās neatkarības kustības svētku eglīti Siguldā. Toreiz Siguldas nodaļu vadīja Jānis Straume (lai viņam gaišs ceļš Mūžībā). Iepazinos ar viņiem visiem. Siguldas nodaļu toreiz uzskatīja par dumpīgo, jo tai bija daudz radikālāki uzskati nekā pārējām, nemaz nerunājot par Tautas fronti, kurā jau biju iesaistījusies.

Janvārī iestājos Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā. Siguldas nodaļa darbojās ļoti aktīvi, no 1988. gada tika organizēti arī protesta gājieni Sigulda–Rīga pret okupāciju. Tie notika vai nu 17. jūnijā, Latvijas okupācijas dienā, vai 23. augustā, Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas dienā. Gājieni noslēdzās pie Brīvības pieminekļa ar mītiņu. Tad nu tajos sāku soļot arī es. Vēlāk šo tradīciju turpināja “Tēvzemei un Brīvībai”.

– Šis ceļš uz valsts neatkarību saistās arī ar Pilsoņu kongresu, kuru tagad jau uzskatām par vēsturi un kas, iespējams, ir nepelnīti piemirsts.

– Tas bija Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa vēlēšanu organizēšanas laiks (pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu pašās beigās), un Rīgas apriņķim no Siguldas tam vajadzēja izvirzīt savus delegātus. Atklāti sakot, tobrīd es par to daudz neko nesapratu, bet pēkšņi tiku izvirzīta. Teicu, ka negribu, neesmu tam gatava. Bet izrādījās, ka visu mainīt ir ļoti sarežģīti. Galu galā nodomāju: kāpēc nekandidēt, mani taču tāpat neievēlēs, jo kurš tad mani vispār zina. Bet mani ievēlēja. Aiz manis palika Pēteris Leiškalns, kurš darbojās “Helsinki-86” grupā un jau gadu gadiem bija disidentu grupās. Viņu neievēlēja, un es biju ļoti nelaimīga, atstājot viņu aiz svītras. Nejutos šo godu pelnījusi. Nolēmu atteikties no mandāta par labu Pēterim Leiškalnam.

Pilsoņu kongresa pirmā sesija notika 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā. Ņemot vērā manu neatlaidīgo atteikšanos no mandāta un Pētera Leiškalna nopelnus Atmodas kustībā, Pilsoņu kongresa Mandātu komisija rosināja piešķirt papildu mandātu Siguldas vēlēšanu apgabalam, un kongresa delegāti par to nobalsoja. Tā nu mēs abi ar Pēteri sākām tajā darboties.

Pilsoņu kongress bija pirmā Latvijas Republikas pilsoņu tiesiskā pārstāvība kopš 1940. gada okupācijas, jo to ievēlēja tikai Latvijas pilsoņi, gandrīz septiņsimt tūkstoši jeb sešdesmit trīs procenti no visiem balsstiesīgajiem. 4. maijā Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju. Pilsoņu kongress atzina, ka tā ir pareizi jāizmanto, lai atjaunotu Latvijas Republiku. Pilsoņu kongresa sestajā sesijā 1991. gada 29. jūnijā pieņēma lēmumu par Latvijas Komitejas reorganizāciju, jo toreizējā komiteja apmēram piecdesmit cilvēku sastāvā vairs nespēja produktīvi darboties. Par Pilsoņu kongresa priekšsēdētāju ievēlēja Māri Grīnblatu, tika izveidota Latvijas Komiteja divpadsmit cilvēku sastāvā, un Māris aicināja mani kļūt par tās sekretāri. Tā sākās mana aktīvā darbība.

– Un tad no Pilsoņu kongresa uz Saeimu?

– 1993. gadā tika izsludinātas piektās Saeimas vēlēšanas. Latvijā Pilsoņu kongresa sadarbība ar Augstāko Padomi neizveidojās tik veiksmīga kā Igaunijā, kaut gan barikāžu laikā tika pieņemts kopīgs paziņojums. Kad Anatolijs Gorbunovs atgriezās no tikšanās ar Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu ar kopīgi parakstītu sadarbības dokumentu starp Latviju un Krieviju, kurā bija teikts, ka abas valstis apņemas saglabāt pilsonību tiem, kuri tai brīdi atrodas otras valsts teritorijā, arī militārpersonām, sadarbība tika apturēta. Tas bija pilnīgi nepieņemami Latvijas Republikas atjaunošanas idejai.

Pienāca 1993. gada Saeimas vēlēšanas, kurās piedalījās arī Pilsoņu kongresa delegāti, piemēram, Māris Grīnblats, Aigars Jirgens, Jānis Straume un arī es (es gan netiku ievēlēta). Pēc ilgām diskusijām Pilsoņu kongress pieņēma lēmumu, ka Saeima un Saeimas vēlēšanas atzīstamas par pieņemamu taktisku soli, lai saglabātu Latvijas Republikas atjaunošanas iespēju. Lai piedalītos vēlēšanās, 1992. gadā tika nodibināta 18. novembra savienība, un 5. Saeimas vēlēšanās tā startēja apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” sastāvā. Ievēlēja sešus apvienības pārstāvjus, un es sāku strādāt Saeimas frakcijā.

Saeimā dažādos amatos strādāju kādus desmit gadus. Iepazinu un strādāju kopā ar cilvēkiem, ar kuriem kopš 1990. gada tiešām kopā bija apēsts simtiem pudu sāls. Tie bija uzticami cilvēki, strādājām kā komanda. Un kopš tā laika es nespēju pieņemt uzskatu, ka visi politiķi Saeimā nestrādā no sirds un nedomā par Latviju. Droši vien tādi ir, bet tie, ar kuriem kopā strādāju es, no visas sirds strādāja Latvijas labā. Diemžēl daudzi no viņiem izdega pārāk ātri un viņu vairs nav mūsu vidū.

Pilsoņu kongresam neizdevās panākt visus savus mērķus, bet tieši kongresa darbība bija tā, kas nepieļāva otrās republikas izveidi, bloķējot pilsoņu loka paplašināšanu un vēlēšanu tiesību piešķiršanu visiem iedzīvotājiem. Pateicoties tam, mēs varējām svinēt Latvijas simtgadi, nevis kādas “jaunās” Latvijas mazāku gadadienu. Arī īpašuma tiesību pilnīga atjaunošana likumīgajiem īpašniekiem ir Pilsoņu kongresa nopelns. Tā nozīmību vislabāk izsaka Māra Grīnblata vārdi: “Mēs vēl nevaram savu de iure pārvērst par de facto, tomēr mēs varam nepieļaut pašreizējo de facto pārvērst par de iure.” Šie vārdi raksturo visu Pilsoņa kongresa darbību.

– Bet politiskā darbība bieži vien prasa atstāt novārtā daudz ko citu – ģimeni, mājas...

– Kad biju iesaistījusies politikā, gadus piecpadsmit Mālpilī biju tikai ar puskāju. Strādāju un dzīvoju pa Rīgu. Uz Mālpili atbraucu sestdienās, svētdienās, kas, protams, ietekmēja manu ģimeni. Dēliņš bija mazs, un jāsaka liels paldies meitai, kurai tad jau bija pusaudža gadi un kas pieskatīja savu mazo brālīti. Es aplaupīju savus bērnus, bet tajā brīdī man bija pārliecība, ka daru kaut ko tādu, ko manā vietā neviens cits neizdarīs, un ka tas ir ļoti svarīgi mūsu nākotnei. Tagad varu tiešām pateikt paldies saviem bērniem un atvainoties par to, ko es viņiem šo gadu laikā nodarīju.

– Nu jau tas viss aiz muguras.

– Nu esmu ar abām kājām atgriezusies Mālpilī. Pēc Rīgas vairs neilgojos it nemaz. Mālpilī tagad dzīve kūsā vēl straujāk, ja tiešām gribi darboties, nevis gausties. Mālpilī ir kultūras centrs, kur darbojas daudz dažādu kolektīvu. Es tur darbojos keramikas studijā “Māl-Pils”, dziedu korī “Mergupe” un vokālajā ansamblī “Rezēdas”.

Mālpilī ir enerģijas pilni cilvēki – piemēram, Kristīne, kas izveidojusi iniciatīvas grupu “Mālpils iedvesmo” un organizē pasākumus, kafijas Rūķis Rolands, Baložu ģimene, kurai ir kokapstrādes darbnīca “Baložu māja”, un daudzi citi, kuri būtu vairāk pelnījuši rakstu avīzē. Zemeņu svētki un Zemeņu muižiņa, Helēnas Mednes organizētie mākslinieku plenēri, Skulmju māja ar brīnišķīgiem pasākumiem, talkas, tirdziņi, veikparks, Mālpils muiža... Nav iespējams pieminēt visu. Mālpils tiešām iedvesmo, un, lai gan vairs neesam atsevišķs novads, tagad iedvesmojam visu Siguldas novadu. 

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.